Vai draud reģionu dzemdību nodaļu slēgšana?
Latvijā ir piecas slimnīcas, kurās dzemdību skaits gadā ir mazāks par 500. Tas ir mazāk, nekā iesaka starptautiskie un pašmāju eksperti dzemdībpalīdzībā. «Vispār dzemdību skaitam vajadzētu būt vismaz 700 gadā vienā dzemdību nodaļā, lai saglabātu kompetenci, profesionalitāti un kvalitāti,» saka valsts galvenā speciāliste dzemdniecībā un ginekoloģijā profesore Dace Rezeberga. Četras no šīm slimnīcām ir Latgalē un Vidzemē. Vai tas nozīmē, ka Veselības ministrija apsver ieteikumu šajās slimnīcās slēgt dzemdību nodaļas vai arī, tās reorganizējot, nodrošināt dzemdībpalīdzību vienā vai divās?
Valsts apmaksātu dzemdību palīdzību Latvijā sniedz 17 slimnīcās, taču tikai piecās no tām dzemdību skaits gadā ir virs 1000. Šīs slimnīcas ir Rīgā, Siguldā, Jūrmalā, Valmierā un Liepājā. Tuvu šim skaitlim dzemdību skaits ir Jelgavas pilsētas slimnīcā un Daugavpils reģionālajā slimnīcā. Zem kritiskās robežas, kas iezīmēta Pasaules veselības organizācijas pētījumā par Latvijas slimnīcu reformu, dzemdību skaits ir piecās slimnīcās, un, kā redzams Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas sagatavotā kartē, šīs slimnīcas atrodas vienā teritorijā Latgalē – Rēzeknē, Preiļos – un Vidzemē – Madonā, Balvos, Ogrē. Ap 500 dzemdību gadā ir arī Ventspils, Kuldīgas, Dobeles un Jēkabpils slimnīcā.
«Dzemdību skaits Latvijā ar katru gadu samazinās, un demogrāfiskie rādītāji par sieviešu skaitu vecumā, kurā var piedzimt mazulis, liecina, ka dzemdību skaits nebūs lielāks, drīzāk pretēji. Diemžēl, bet tāda ir reālā situācija,» stāsta speciāliste ginekoloģijā un dzemdniecībā Dace Rezeberga. «Lielākais dzemdību skaits ir Rīgā un Pierīgā, un tas ir izskaidrojams arī ar lielāku iedzīvotāju skaitu, tomēr mums Latvijā ir daudz nelielu dzemdību nodaļu, kur dzemdību skaits nesasniedz minimālo robežu, cik dzemdību gada laikā būtu jāpieņem speciālistiem, lai viņi varētu nodrošināt savu profesionālo kvalifikāciju.»
Samazinās arī dzemdību skaits kopumā reģionos, piemēram, ja salīdzina dzemdību skaitu pa reģioniem pēdējo 20 gadu griezumā, Rīgā tas ir pieaudzis līdz 57 procentiem, bet visos pārējos novados samazinājies – no 14 līdz 12 procentiem Latgalē, no 14,5 līdz 7 procentiem Zemgalē, no 14 līdz 9 procentiem Vidzemē, un no 16,7 līdz 11 procentiem Kurzemē. «Nevar nodrošināt un pilnveidot profesionālo kvalifikāciju, ja nodaļā ir vienas dzemdības dienā, ja mediķi ikdienā nesastopas arī ar sarežģītām situācijām dzemdībās. Ja to ikdienā neredz, tad kritiskā situācijā būs grūti atbilstoši reaģēt,» skaidro D. Rezeberga. Taču ne jau paši mediķi pie tā ir vainojami, jo kādam ir dzemdību nodaļā jāstrādā, pat ja tajā ir neliels dzemdību skaits. Vienlaikus rajonu slimnīcas saskaras ar krasu ginekologu – dzemdībspeciālistu un vecmāšu trūkumu. Šie speciālisti nevēlas strādāt stacionārā, pat neraugoties uz slimnīcu solījumiem maksāt vairākus tūkstošus eiro algu.
Viena no tādām ir Balvu slimnīca (Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība), kur atrodas dzemdību nodaļa. Abas pašvaldības vēstulē Saeimai un Veselības ministrijai norāda, ka pašlaik reģionu slimnīcām nav iespējams piesaistīt ginekologus – dzemdību speciālistus, jo šie ārsti izvēlas strādāt ambulatori vai privātpraksē tāpēc, ka tā var nopelnīt vairāk, nav jāstrādā naktīs un svētkos, ir mazāka darba slodze. Turklāt darbs stacionārā ir ļoti atbildīgs un par kļūdām, kādas var gadīties jebkurā medicīnas jomā, jāmaksā ļoti dārga cena. Šo speciālistu darbā pieļautās kļūdas ir kriminalizētas (pašlaik ierosinātas vismaz trīs krimināllietas pret dzemdību speciālistiem – teikts pašvaldību vēstulēs). Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienības valdes priekšsēdētājs Marģers Zeitmanis atzina, ka pašlaik «dzemdību speciālistus uz reģionālajām slimnīcām dabūt nevar». «Slimnīca nevar atbildēt – vajag vai nevajag lauku reģionā dzemdību nodaļu. Mēs sniedzam šo palīdzību, jo sievietes pie mums atved kritiskās situācijās – mēs esam tuvākā slimnīca. Lēmums par to, vai reģionos slēgt dzemdību nodaļas, ir jāpieņem Veselības ministrijai, tā ir valsts atbildība par to, kā un kur sievietes varēs saņemt palīdzību,» saka M. Zeitmanis. Skaidrs, ka šāds dzemdībpalīdzības izkārtojums laukos ir attālumu un laika dēļ, kādā sieviete, dzemdībām sākoties, var nokļūt tuvākajā stacionārā. Ja slēdz kādu no dzemdību nodaļām, daļai sieviešu, visticamāk, būs jāmēro tālāks ceļš.