Vai nojaukt renovējamu būvi, lai tās vietā celtu citu?

Koalīciju veidojošās partijas pirmdien sadarbības sanāksmē konceptuāli vienojušās Rīgā attīstīt akustiskās koncertzāles būvniecības projektu valsts AS „Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) piederošajā teritorijā Elizabetes ielā 2 pie Kronvalda parka, nojaucot bijušo Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēku, kur tagad ir Pasaules tirdzniecības centrs.

Te tagad vajadzētu skanēt vētrainiem aplausiem un slavinājumiem labajai valdībai, kas beidzot, kā saka kultūras ministrs Nauris Puntulis (NA), atdos nenokārtoto parādu mūsu valsts izcilajai mūzikas nozarei.

Par to, ka mūzika ir izcila un koncertzāli vajag, nav šaubu. Laba koncertzāle būs jauks, mazs, bet spēcīgs magnētiņš tūrisma nozarei un mūsu kultūras plauksmei. Ilgus gadus ir sapņots par koncertzāli uz AB dambja. Viss jau būtu jauki, un arī uzbūvēt var visu ko. Taču rastos milzīgas problēmas ar naudu, jo, lai uzceltu tādu ēku uz tik nestabilas pamatnes, nāktos to stiprināt, pumpējot zemē iekšā tonnām saistvielas, dzīt ļoti dziļus pamatus. Vēl nesaprotamāk bija, kā nodrošināt objektam pieejamību, lai tas netraucētu satiksmi. Tāpat ļoti jāsatraucas bija arī par civilo drošību vietā, kur nevar viegli piekļūt glābēju transports. No šīs domas valdošie ir atteikušies. Taču nagi niez atkal uz brīnumu lietām.

Nav jau nekāds arhitektūras šedevrs bijusī „ceka”, kur kādreiz kabinetā sēdēja cietais komunists Arnolds Klaucēns. Taču arī pagalam zemē metama tā nav kā sava laika visnotaļ interesants būves paraugs. Ja to renovētu, tas varētu stāvēt vēl saules mūžu. Ir dzirdēts, ka pastāv renovācijas projekts par 30 miljoniem eiro. 30 miljoni tik lielai ēkai neskan pārmērīgi. Iespējams, nojaukšana izmaksās vairāk nekā renovēšana.
Jaukt visnotaļ lietojamu celtni nost, pēc tam būvēt vietā citu no jauna? Tas atgādina to vēsturisko personu posta darbus, kuri, lai atstātu savu ideoloģisko zīmogu pilsētu sejās, jauca nost senas celtnes un vietā lika savas lielummāniskās arhitektoniskās fantāzijas.

Rodas iespaids, ka pārvarenajai un dižajai Krišjāņa Kariņa (JV) valdībai ir apreibusi galva no milzīgajiem miljardiem, kurus tā ir „mobilizējusi” koronavīrusa krīzes pārvarēšanai. Nu tik ir maisiem naudas, ko dalīt un pa drusciņai arī ievilkt nāsīs.

Ar to naudu gan var iznākt tā, ka kaut kādā brīdī tās straume var aprauties. Paies kovida panika, un atkal būs jāturas fiskālās disciplīnas rāmjos. Tad Rīga iegūs ilgceltni uz daudziem gadu gadiem. Cik naudas vajag, kādi būs tās avoti – tas kaut kā pagaidām nav skaidrs.

Vēl rodas iespaids, ka valdošā vara maldās pa politisku murgu brikšņiem. Skan lāsti Pasaules tirdzniecības centra virzienā, no kura komunisma smaka jau 30 gadus kā izvēdināta, un tur rosās buržuji un kupči. Ar Andra Šķēles ģimeni saistīts uzņēmums piedāvājās dāvināt savu zemes gabalu pie Andrejostas, taču tas nekādi neder – tas taču būšot izdevīgi Šķēlem! Nu diezgan slima ‒ naida domāšana.

Jādomā, ka rēzeknieši, liepājnieki, ventspilnieki un cēsnieki ar interesi raugās uz Rīgas mokpilno un ērkšķaino ceļu uz dailes un mūzikas pils tapšanu. Rēzeknē, Liepājā, Ventspilī un Cēsīs daiļas mūzikas pilis jau ir. Tikmēr Rīgā vēl nav. Ak, vai, vai!