Valsts prezidenta amata kandidāta Egila Levita vīzija par Latviju

Latvijas valsts un sabiedrība, ja to vērtējam no globālā skatu punkta, vairumā rādītāju ir apmēram 50. vietā 200 valstu vidū. Neesam līderos, bet nav arī ļoti slikti.

Mūsu pozīciju pasaulē ir svarīgi apzināties, lai reāli izvērtētu to, ko mēs varam patiešām sasniegt, un nevis celtu gaisa pilis vai lauzītu rokas izmisumā. Un par pamatu ņemot mūsu pašu ļaudis, mūsu spējas un potenciālu, apzinoties mūsu trūkumus un konsekventi strādājot pie to mazināšanas.

Valsts prezidentam ir jābūt neatkarīgam un jāaptver valsts kopumā. Viņam jāredz mērķi, kurus Latvija ar zināmu piepūli, taču reāli nākamajā desmitgadē varētu īstenot. Es piedāvātu trīs galvenos virzienus: pirmkārt, solidaritāti, otrkārt, piederību, un treškārt, modernu valsti.

Solidaritāte un sociālais taisnīgums

Latvijas sabiedrība patlaban ir ļoti nevienlīdzīga. Nelielam bagātnieku slānītim pretim stāv liels mazturīgo slānis. Ievērojama daļa sabiedrības jūtas atstumta, atsvešināta, izjūt netaisnība.

Latvija, kā tas noteikts Satversmes ievadā, ir sociāli atbildīga valsts, un solidaritāte ir viena no mūsu valsts pamatvērtībām. Solidaritāte – tas nozīmē, ka tie, kam ir vairāk, palīdz tiem, kam ir mazāk. Manā izpratnē solidaritātes politika nozīmē ne tikai vienkāršu ienākumu pārdali, palielinot nodokļu progresivitāti un paaugstinot pabalstus un pensijas. Gudra solidaritātes politika nozīmē arī radīt cilvēkiem vienlīdzīgas iespējas ar savu darbu gūt ienākumus. Te it sevišķi pieder arī rūpes par bērniem, vienlīdzīgas iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību. Tāpat šeit pieder veselības aprūpe un citi sociālie pakalpojumi, kas vienlīdzīgi pieejami visiem.

Īpaši gribētu izcelt mājokļu politikas nepieciešamību. Tirgus spēj nodrošināt dārgus mājokļus, taču piedāvājumā praktiski nav lētu mājokļu – gan jaunu, gan moderni izremontētu, kurus varētu atļauties cilvēki ar vidējiem ienākumiem, it sevišķi jaunas ģimenes. Šāda solidaritātes politikas virziena ieviešana veicinātu gan vidusslāņa attīstību, gan ekonomiski nepieciešamo mobilitāti Latvijas robežās.

Taču arī efektīva ēnu ekonomikas un korupcijas apkarošana pieder pie solidaritātes politikas, jo nodokļu nemaksātāji un korupteļi iedzīvojas uz godīgo cilvēku rēķina. Ja pareizi un konsekventi tiek īstenots «bezkompromisa tiesiskums», kā tas teikts šīs valdības deklarācijā, tad arī šī diezgan ielaistā sērga ir ārstējama. Cilvēki ir izslāpuši pēc taisnīguma!

Kopumā – kompleksa solidaritātes politika ir atslēga sabiedrības atsvešinātības mazināšanai. Vidējā laika posmā tā arī dos augļus ekonomikas attīstībā. Divdesmitajiem gadiem jābūt solidaritātes un sociālā taisnīguma gadiem!

Piederība

Cilvēks nedzīvo no maizes vien. Kā to formulējis ievērojamais 20. gadsimta filozofs Berlins (viņš, starp citu, dzimis Rīgā), cilvēkam ir dabiska vēlme piederēt kopienai, kurā viņš atpazīst sevi un kurā viņš sevi veido dialogā ar citiem. Vēlme piederēt, būt iekļautam tātad ir cieši saistīta ar identitāti.

Pārnesot šo atziņu politiskās kategorijās, jāsaka, ka mūsu piederība latviešu nācijai, kuras valodā, kultūrā un vēsturiskajā atmiņā mēs sevi paši atpazīstam, ir priekšnosacījums Latvijas valsts pastāvēšanas jēgai.

Latviešu nācija, tāpat kā jebkura nācija, ir ļoti daudzveidīga. Jo katrs latvietis ir atšķirīgs un vienreizējs. Mēs katrs varam būt atšķirīgi, un tomēr visi kopā esam latvieši, kuri veido kopēju komunikācijas telpu, jo mūs vieno latviešu valoda, kultūra un vēsturiskā atmiņa, bet jo īpaši – kopējā piederības apziņa.

Mums ir atšķirīgi viedokļi, bet ne par kopējiem jautājumiem. Mēs par tiem diskutējam latviešu valodā, izmantojot mūsu kultūras kodu, balstoties uz mūsu kopējiem vēstures priekšstatiem un īstenojot mūsu atbildību par sevi, saviem tuvajiem, savu tautu un savu valsti. Tas ir modernais, atvērtais, demokrātiskais latviskums.

Šis latviskums nav jāuzspiež, taču jāpiedāvā. Tādēļ vienota skolu sistēma valsts valodā ir ļoti svarīga Latvijas sabiedrības sašķeltības mazināšanai. Latvijas informatīvajai telpai, kur mēs strīdamies un risinām mūsu problēmas, ir jābūt pieejamai visiem, un vienota skolu sistēma to veicinās. Savukārt vai tie cilvēki, kuri jūtas piederīgi kādai mazākumtautībai, grib paturēt un kopt savu atšķirīgo nacionālo identitāti, ir brīvas izvēles jautājums. Latvijas valsts respektē mazākumtautības. Tādēļ cita dzimtā vai ģimenes valoda būtu jāpiedāvā skolā kā priekšmets.

Droša Latvija

Piederības virzienam ir arī ārējā dimensija – mēs kā latvieši un Latvijas iedzīvotāji apzināmies, ka esam Eiropas kultūrtelpas sastāvdaļa un Eiropas Savienības dalībvalsts. Mūsu drošību tiešā, militārā veidā garantē NATO. Taču netieši, politiski un ekonomiski mūsu drošību tikpat lielā mērā garantē mūsu līdzdalība Eiropas Savienībā.

Drošības jautājums visās tā niansēs Latvijai ir īpaši svarīgs, jo atrodamies līdzās Krievijai. Apsveicami, ka mēs dažos gados esam panākuši, ka aizsardzībai tiek veltīts NATO nolemtais vēlamais standarts – 2% no iekšzemes kopprodukta. To līdz šim sasniegušas tikai dažas valstis. Ja mēs vēlamies solidaritāti no citu NATO valstu puses, tad mums vispirms ir jāizrāda griba pašiem sevi aizsargāt. Latvija šo uzdevumu godam ir veikusi, un ir plānots, šo standartu vēl pārsniegt.

Latvija Eiropā

Latvijas līdzdalība Eiropas Savienībā mums ir jau kļuvusi par rutīnu. Taču Eiropas Savienība pašreizējā periodā nav savā labākajā formā. Tādēļ Latvijas uzdevums būtu aktīvāk, intensīvāk un precīzāk nekā līdz šim iesaistīties debatēs par Eiropas Savienības nākotni. Spēcīga Eiropas Savienība, kas var konkurēt ar citiem globālajiem varas un ekonomikas centriem kā Ķīna un ASV, ir Latvijas vitālās interesēs. Latvija kā maza valsts ar ambiciozu, bet pārdomātu un realizējamu vīziju var ietekmēt šo Eiropas nākotnes veidošanas procesu.

Tur būtu jāiesaistās arī Valsts prezidentam. Prezidents reprezentē valsti, tomēr tas nenozīmē grozīties kameru priekšā. Prezidents piedalās valsts ārpolitikā, un daudz var darīt, tiekoties ar pasaules valstu līderiem, lai pārstāvētu Latvijas kā modernas valsts idejas un veicinātu to iekļaušanu Eiropas dienaskārtībā.

Droša un kvalitatīva informatīvā telpa

Īpaša drošības problēma ir Latvijas informatīvās telpas jautājums. Kamēr citās Eiropas valstīs tikai tagad sāk apjaust informatīvā hibrīdkara destruktīvo iedarbību, tikmēr Latvija to jūt jau sen un pamatīgi. Piemēram, var tikai brīnīties, kādēļ valsts vismaz daļēji kontrolēts uzņēmums jūtas spiests visus abonentus apgādāt ar ārzemju propagandu, kas vērsta pret mūsu valsti.

Manuprāt, ir steidzami jāsāk strādāt pie Latvijas informatīvās telpas politikas. Tai jābūt vērstai ne tikai uz Latvijas informatīvās telpas aizsardzību, bet jo sevišķi uz tās kvalitātes uzlabošanu. Šeit nepieciešama īpaša gan sabiedrisko, gan komerciālo mediju atbalsta sistēma ar pietiekamu finansējumu. Kvalitatīvi, plurālistiski mediji ir gan kultūras, gan demokrātijas, gan plašākā kontekstā arī piederības jautājums.

Latviskuma nākotnes dimensija

Pirms dažām dienām Ministru prezidents Kariņš paziņoja, ka Latvija pievienojas tai astoņu Eiropas Savienības valstu grupai, kuras apņemas aktīvi iesaistīties cīņā pret globālo sasilšanu. Es to uztveru ne tikai kā ekonomiski izdevīgu un tālredzīgu politiku, ne tikai kā latviešu dvēselei īpaši tuvo vides un dabas tēmas ietveršanu politiskā rīcībā, bet arī simboliski kā modernā latviskuma izpausmi – mēs, latvieši, esam spējīgi un gatavi uzņemties atbildību ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas un pasaules līmenī.

Manā izpratnē modernais latviskums balstās uz rūpīgu un dziļu mūsu kultūras un vēstures mantojuma sapratni, uz cieņpilnu un saudzīgu attieksmi pret to. Taču vienlaikus uzskatu, ka modernajam latviskumam arvien nozīmīgāka kļūst arī nākotnes dimensija – mēs, latvieši, ar savām spējām, ar savu potenciālu, ar savām idejām varam ne vien efektīvi risināt mūsu pašu problēmas, uzlabot Latvijas sabiedrības un valsts kvalitāti – un līdz ar to mūsu pašu dzīves kvalitāti -, bet mēs esam arī spējīgi un gatavi būt Eiropas un pasaules avangardā!

Domājot par latviskuma nākotnes dimensiju, nedrīkst aizmirst arī demogrāfijas politiku. Nākotnes vārdā mēs varētu apņemties – nākamajā desmitgadē izveidot Latviju par ģimenēm un bērniem draudzīgāko valsti Eiropā. Tas ir ne tikai naudas, bet arī izdomas un iejūtības jautājums.

Latvija – moderna valsts

Mūsu valodu, mūsu kultūru un mūsu valsti mēs esam saņēmuši mantojumā no iepriekšējām paaudzēm. Un mūsu paaudzes uzdevums ir šo mantojumu pēc iespējas labākā kārtībā nodot tālāk nākamajām paaudzēm.

Globalizētajā pasaulē mūsu nācijas un valsts ilgtspējīga pastāvēšana nav vairs pašsaprotama. Par to ir jādomā, un par to ir jārūpējas. Tas prasa atbildību, saudzīgu attieksmi pret savu valodu, kultūru, pret mūsu vidi un dabu, pret savu valsti. Kā atsevišķam cilvēkam, tā sabiedrībai kopumā. Tas nozīmē, ka mūsu ikdienas politika, ikdienas rīcība ir jāskatās caur ilgtspējības prizmu.

Mana vīzija par Latviju kā modernu valsti – un tā ir reāla vīzija! – iezīmē trīs virzienus. Pirmais – izlēmīgi likvidēt jau zināmos trūkumus. Otrais – ekonomiskā izaugsme, kas balstās uz kvalitatīvu izglītību un inovācijām. Bet trešais – atbilstošā modernā latviskuma nākotnes dimensijai – aktīvi iesaistīties Eiropas un globālo lielo jautājumu apzināšanā un risināšanā.

Likvidēt demokrātijas un tiesiskuma trūkumus

Latvija, bez šaubām, ir demokrātiska un tiesiska valsts. Latvija ir rietumvalsts, tāpat kā Itālija, Somija vai Portugāle, – ar savu identitāti, valodu, kultūru, bet ar kopējām vērtībām.

Neviena valsts nav perfekta, un neviena valsts nekad nebūs gatava – dzīve, arī valsts dzīve, ir pastāvīga problēmu risināšana. Lai kļūtu par modernu valsti, Latvijai vispirms ir jālikvidē jau sen zināmie un visiem acīmredzamie mūsu demokrātijas un tiesiskuma trūkumi.

Es te konkrēti domāju, piemēram, kvalitatīvo mediju, it sevišķi sabiedrisko mediju nostiprināšanu, partiju finansēšanas jautājuma atrisināšanu, samazinot to atkarību no bagātiem sponsoriem, valsts pārvaldes efektivizāciju un jēdzīgas civildienesta sistēmas ieviešanu, nodokļu maksātāju tiesību nostiprināšana u. tml. Galvenais šķērslis ir politiskās gribas trūkums. Domāju, ka arī Valsts prezidentam būtu «jāspiež» uz to, lai politiskā griba sasparotos un šie sen iekavētie «mājas darbi» beidzot tiktu padarīti.

Ekonomika, izglītība un inovācijas – vienots komplekss

Mazliet citādāks ir Latvijas ekonomikas attīstības jautājums. Modernas valsts ekonomika ir izglītības un inovāciju rezultāts. Tādēļ, lai Latvijas ekonomikai būtu nākotne, vispirms ir jānodrošina kvalitatīva, pasaulē konkurētspējīga izglītība – turklāt visos līmeņos! 19. gadsimta vidū Latvijā bija viens no pasaulē augstākajiem izglītības līmeņiem, taču šodien tas vairs ir tikai viduvējs. Ekonomiskam izrāvienam ar to nepietiek.

Tādēļ kā atslēgu Latvijas ekonomiskā potenciāla atbrīvošanai es redzu tieši izglītības kvalitāti. Izglītība savukārt ir pamats zinātnei, zinātne – inovācijām, un inovācijas nodrošina ekonomisko izaugsmi. Šī loģiskā ķēde ir jāskata kā vienots komplekss, kas sākas ar izglītību un beidzas ar ekonomiskās izaugsmes radīto materiālo labklājību.

Jauno tehnoloģiju izaicinājumi sabiedrībai

Mēs esam «nonākuši» Rietumu pasaulē vēsturiskā brīdī, kad tā tehnoloģiskās attīstības rezultātā strauji transformējas. Jauno kārtību raksturo digitālās tehnoloģijas – algoritmi un t. s. lielie dati jeb big data. Mūsdienās ar mobilo telefonu un citu ierīču palīdzību cilvēka rīcība un savstarpējie kontakti tiek pastāvīgi novēroti. Šie novērošanas dati tiek savstarpēji kombinēti, un rezultātā cilvēka rīcība, arī emocionālās reakcijas kļūst arvien precīzāk paredzamas.

Tas dod iespēju mērķtiecīgi manipulēt ar cilvēku. Cilvēki joprojām domā, ka tā ir viņu griba, kamēr patiesībā tā jau ir manipulēta, un cilvēks kļūst vadāms. Taču demokrātija ir atkarīga no tā, ka tās pilsoņi savu gribu veido brīvi. Citādi demokrātija kļūst par fasādi. Kas motivē veidot šādu novērošanas un manipulācijas sistēmu? Globālajiem interneta koncerniem ir peļņas interese. Taču, kā redzams Ķīnas piemērā, digitālās tehnoloģijas var nodrošināt arī visaptverošu politisku kontroli, kuras rezultātā var veidoties «maigais totalitārisms».

Formāli valsts lēmumi var tikt uzticēti datoriem. Taču – vai mēs gribam, ka mašīna pieņem lēmumu par cilvēku? Pagaidām lielo pasaules interneta koncernu darbība juridiski balstās uz tiem pašiem noteikumiem kā parasts bizness. Bet – vai tas joprojām ir pareizi, redzot to milzu varu, kas koncentrējas šo koncernu rokās un kuru ir ļoti grūti demokrātiski kontrolēt?

Nedaudz tālākā laika posmā cilvēci sagaida jau nākamais izaicinājums – mākslīgais intelekts. Tā ir pašuzlabojoša sistēma, kas mācās no savas pieredzes. Tai attīstoties, var tikt sasniegts neatgriezeniskais punkts jeb point of no return, kad mākslīgais intelekts vienmēr būs priekšā cilvēkam. Un – nākamais jautājums – vai šis mākslīgais intelekts būs labvēlīgs cilvēkam? Optimisti apgalvo, ka mēs jau to programmēsim un to nodrošināsim. Savukārt citi speciālisti saka, ka pašmācoša sistēma var iziet ārpus saviem sākotnēji vēl cilvēka noteiktajiem rāmjiem.

Bez šaubām, jaunās tehnoloģijas paver plašas iespējas praktiski visās jomās. Tādēļ politikas uzdevums ir iedibināt sistēmu, kā veicināt šo tehnoloģiju attīstību tā, lai mēs varam izmantot tās pozitīvo devumu, taču tās neapdraudētu demokrātiju un tālākā nākotnē – cilvēci kā tādu. Politiskā rūpība prasa, lai mēs par to domātu jau šodien.

Pēc sākotnējā tehnoloģiskā naivuma perioda šis jautājums pamazām nonāk pasaules sabiedrības apziņas redzeslokā. Tur iespējami dažādi politiski, juridiski, un tehnoloģiski risinājumi. Risinājumu piedāvājumos pagaidām neviena valsts nav tikusi tālāk nekā citas.

Bet nekur taču nav rakstīts, ka Latvija kādā svarīgā jomā nevarētu būt globāla līdere. Šis neapšaubāmi ir jautājums, kas dominēs nākamās desmitgades sabiedriski politiskajās diskusijās. Mērķtiecīgi rīkojoties, Latvija šī jautājuma risināšanā var izvirzīties pasaules līderos. Bez šaubām, no tā būtu arī ekonomisks labums. Kādēļ gan nepadomāt arī par šādu mūsu nākotnes attīstības virzienu?

Valsts un prezidents

Šī Saeima atbildīgi pilda savus uzdevumus. Tā jāturpina līdz kārtējām Saeimas vēlēšanām 2022. gadā. Satversmē noteiktā Valsts prezidenta loma ir no neatkarīgas pozīcijas vērtēt un atbalstīt Saeimas un valdības darbu, ko tās veic valsts kopējā labuma interesēs.

Valsts prezidentam uzdevuma pildīšanai ir dota virkne svarīgu pilnvaru. Pirmkārt – viņam jāpārstāv Latvija starptautiski. Otrkārt – viņš var ietekmēt likumdošanas procesu. Treškārt, viņam jāpalīdz atrisināt krīzes. Un ceturtkārt – prezidentam jāskatās tālāk, nekā to dara politiķi un partijas, jāizdara secinājumi, jādod saprātīgi ierosinājumi. Ar savu redzējumu viņam jāietekmē politiskā dienas kārtība, lai Latvija sekmīgi virzītos uz priekšu.

Foto: Saeimas kanceleja