Verners Bērziņš: Mazās skolas ir jālikvidē! Desmit skolotāji ar 0,3 slodzēm – tas nav normāli
Bijušais Rīgas rajona lauku attīstības biedrības padomes priekšsēdētājs, tagad – padomes loceklis Verners BĒRZIŅŠ pauž Neatkarīgajai savu viedokli par pašvaldību reformu, raksturo to, ko devusi Allažu pagasta pievienošana Siguldai, un to, kādai šajā kontekstā būtu jāizskatās Pierīgai.
– Tātad – jūs esat bijis Allažu pagasta domes priekšsēdētājs…
– Jā, es biju Allažu pagastvecis no 1994. līdz 2009. gadam. Un pēc tam vienu sasaukumu biju Siguldas novada deputāts. Tad Rīgas rajona lauku attīstības biedrība (RRLAB). Ir tāda LEADER programma, kas paredzēta Eiropas naudas piesaistei lauku attīstībai projektu veidā.
Mūsu reģionā mēs to izveidojām 2006. gadā, kad rajoni principā bruka kopā, un RRLAB aptvēra reģionu no Saulkrastiem līdz Mālpilij. Tā ka – es principā zinu, kā notiek kustība visās šajās teritorijās. Bija Saulkrasti, ir Sēja, Inčukalns, Allaži, Mālpils, Sigulda, Krimulda. Man ir priekšstats par to, kas tur notiek…
– Bet tagad jūsu pagasts jau desmit gadus ir kopā ar Siguldu. Kas ir iegūts, kas vairojis tieši Allažu rīcībspēju?
– Lēnā garā es redzu to, kas notiks ar visām mazajām lauku pašvaldībām, kuras tika pievienotas kaut kādiem centriem. Un – diezgan cītīgi lasot, ko cilvēki domā, ko dara, es redzu, ka – lēnā garā… tas nenotiek uzreiz, bet pagasts kā tāds, ne tikai kā funkciju pildītājs – izzūd. Siguldas novadā jau ir pazudusi Siguldas pagasta pārvalde. Tās vairs nav. Ja skatāmies Siguldas novada attīstības centrus, tad ir Sigulda, Allaži un More. Bet Allažu un Mores pagastu pārvaldēs ir palicis pa vienam cilvēkam, kuri skaitās pārvaldnieki un kuri ir tādi kā papīru pieņēmēji, kuriem nav ne savu finanšu, ne savas teikšanas. Saprotiet, pagasts jau nav tikai tas, ko tur Edgars Zalāns vai vēl kāds cits ministrs saka – tikai funkciju pildītājs. Pagasta pārvalde ir vietējās dzīves organizētāja Te nāk cilvēki ar idejām, problēmām, un tās tiek risinātas. Es gan negribu lielīties ar to, ko mēs esam darījuši…
– Ja tiešām ir ar ko lielīties, tad vajag to darīt…
– Lielākās lietas: sakārtojām infrastruktūru: atjaunojām nodegušo skolu un uzcēlām sporta zāli, panācām ceļa Sigulda- Allaži-Allažmuiža asfaltēšanu. Izveidojām sociālo māju Gaismiņas un mājas aprūpes brigādi, saglābām Tautas namu, kuru projektu veidā tālāk pilnveidoja nevalstiskas organizācijas par LEADER naudu, izveidojām Allažu bērnu un ģimenes centru, atjaunojām Allažu baznīcu – valsts nozīmes arhitektūras pieminekli. Atjaunojām attīrīšanas iekārtas Allažos un Allažmuižā. Atjaunojām bērnudārzu, iekārtojām feldšerpunktu. Šī darbošanās prasīja lielu naudu, kas tika iegūta gan kredītu, gan projektu veidā. Pagasta pārvalde izveidojās par vienotu projektu vadības komandu. Iegūtie pastāvīgie projektu partneri palīdzēja gūt pieredzi, zināšanas gan projektu komandai, gan iedzīvotājiem.
Katru vasaru mēs rīkojām skolēniem nometnes Igaunijā, Somijā, Norvēģijā, Latvijā, Polijā.
Mums ir bijis liels Eiropas Eco Region projekts ar dabas parkiem, kurā tika iesaistītas Latvija, Čehija, Īrija, Somija, Austrija. Sadraudzības partneri mums bija Rīgas rajons un Gaujas Nacionālais parks. Tā rezultātā mēs veicām bijušās PSRS armijas daļas sanāciju un izveidojām dabas takas, apmācījām gidus, izveidojām mācību līdzekļus skolēniem, veicām pagasta teritorijas dabas resursu inventarizāciju.
Vieni no pirmajiem Rīgas rajonā sākām lietot internetu. Ir bijuši vēl daudzi sociālie un vides projekti.
Tā ka – projekti ir visvisādi. Vienīgais, ar ko vēl tagad varētu lielīties, kas vēl tagad uztur to vārdu «Allaži» – ir mūsu krājaizdevu sabiedrība Allažu Saime, kas kļuvusi lielākā un stiprākā Latvijas laukos.
Jā, vārds «Allaži» kādreiz bija stiprs. Kopš pēdējās administratīvi teritoriālās reformas tas tā vairs nav. Negribas neko sliktu teikt, bet – mums Allažos dzīvo divas rakstnieces. Nesaukšu vārdā. Viņas vairs nesaka: mēs dzīvojam Allažos. Viņas saka: mēs dzīvojam Siguldā.
Un līdz ar to taisnība daudziem, kuri saka – reforma notiek pilsētnieku interesēs. Deputātu no Allažiem un Mores Siguldas domē arī vairs nav.
– Bet, redz, lasu, ka Lietuva griež tos savus ratus mazliet atpakaļ.
– Jā, lietuvieši. Igauņi arī. Taču mums reforma mēģina atgriezt kaut ko no tiem vecajiem rajoniem. Te katram varētu būt savs viedoklis. Tomēr galvenais – vajag taču domāt, ko darīt tālāk. Nav zināms ATR mērķis.
Te ir nepieciešama projektu pieeja. Jānoskaidro pašreizējā situācija visās jomās nākamo novadu teritorijā. Otrkārt – kāda ir vīzija par nākamo novadu, kādi ir ceļi, lai sasniegtu šo vīziju, cik tas maksās, un cik ilgā laikā tas ir izdarāms. Ir taču jādomā, kā viss šis lielais veidojums funkcionēs un attīstīsies. Tas ir jāizstrādā nākamo novadu centru pārvaldēm, un šis attīstības plāns vēlāk arī jāievēro, lai attīstība nebūtu haotiska.
– Manā uztverē visas šīs ar ekonomiku, ar cilvēkresursiem, ar teritorijām un visa tā dinamiku saistītās lietas, to paredzamā tautsaimnieciskā efektivitāte ir precīzi, skaidri un atbildīgi aprēķināmas.
– Jā, un turklāt – ir taču reiz jāsaprot, ka liela uzņēmuma vadīšana atšķiras no maza ceha vadīšanas. Jā, liels uzņēmums sastāv no cehiem. Bet – katrā cehā dara kaut ko savu un nevar visu vilkt pēc vienas šnites.
– Vai tad tas nebija skaidrs arī vecos laikos? Man to savulaik borēja saistībā ar Aeroflot. Bet – kā šī «cehu» ignorēšana izpaužas tagadējā pašvaldību reformā?
– Dabīgi, ka attīstības plāns katrā vietā ir citāds. Ar to noteikti ir jārēķinās. Piemēram, piejūras novads būtiski atšķiras no lauksaimniecības novada, pilsētas no laukiem.
Bet man liekas, ka Sigulda ir aizgājusi uz centralizāciju. Briesmīgu centralizāciju. Visu nospriež centrā. Visu, visu, visu…
– Bet vai tad vairs nav nekādas demokrātiskas varas organizācijas, varas piesaistes un atbildības katrā attiecīgas pašvaldības vietā, katrā nostūrī, kur taču arī dzīvo cilvēki, šīs valsts pilsoņi? Ja nav, tad iznāk, ka visu pārņēmusi birokrātija.
– Šausmīga birokrātija. Siguldā tagad ir izpilddirektors ar diviem vietniekiem. Un – pārvaldes. Izglītības pārvalde sešām skolām utt. Tā tak nevar… Un – mēs tagad nosakām prioritātes… Kas ir Siguldā? Olimpiāde!
Pārējais? Jā, kad no sākuma vēl kāds ko čīkstēja un pīkstēja, tad kaut ko vēl izdarīja arī Allažos. Bet tagad Siguldā prioritāte ir olimpiāde un Siguldas pilsēta. Protams, tas, ka pilsēta attīstās, ir – cepuri nost! Ir izdarītas labas lietas. Tur ir ļoti labas sabiedriskās attiecības. Reklāma par Siguldu ir super! Sigulda attīstās! Bet – tikai pilsēta! Viss notiek centralizēti.
– Vai Allažos cilvēku paliek mazāk?
– Ziniet – nē! Allažos ir viens no lielākajiem ražojošajiem uzņēmumiem Siguldas novadā – Allažu kokapstrāde 98. Un šī kokapstrāde tiešām attīstās. Šurp brauc strādāt arī no Siguldas, apkārtējiem pagastiem, pat no Ogres un Madonas. Allažos trūkst dzīvokļu. No rīta mašīnas nāk viena pēc otras. Normāls, ražojošs uzņēmums Siguldas novadā. Un mums ir vēl vairāki tādi.
– Bet no pārstāvības novada vadībā jūs – gan More, gan Allaži – tomēr esat atstumti.
– Jā. Siguldas pagasta pārvaldes vispār vairs nav. Tā ir birokrātijas pārvaldība. Tomēr – ja ir pārvaldnieks, tad viņam kaut ko atstāj. Kaut kādu naudu, kādu ekonomistu, kādu sekretāri. Piemēram, mežinieki mežu izcērt, ceļu sabojā. Pie kā nākt runāt? Pie pagasta pārvaldnieka. Viņš var uzklausīt, pieņemt iesniegumu un pārsūtīt to tālāk, bet, ja cilvēks grib runāt ar speciālistu klātienē, tad viņam jādodas uz Siguldu.
– Tātad – varas centralizācija?
– Būvvalde, dzimtsarakstu nodaļa, izglītības pārvalde, juristi, ekonomisti u.c. speciālisti atrodas centrā. Reizi nedēļā uz pagastu izbrauc divi sociālie darbinieki un uz vienu stundu nedēļā – bāriņtiesas darbinieks.
– Bet tagad sakiet, ko gribējāt teikt par Rīgas apriņķi.
– Kādreiz bija Rīgas rajons. Tad to sadalīja, un Rīgas rajona darbība vienu brīdi bija ļoti interesanta. Bija tā, ka visas pašvaldības ir stipras. Allaži bija vājāki, mēs dabūjām cīnīties ar saviem projektiem, kamēr bijām vienā līmenī ar visiem citiem. Pievienošanas brīdī Siguldai Allaži bija pelēkajā zonā, tas nozīmē, ka pašvaldība ir finansiāli pašpietiekama.
Piemēram, Jāni Ruško es uzskatu par fantastisku cilvēku. Es biju klāt tajā laikā, kad rajonā nebija vēlētu deputātu. Rajona padomi veidoja pagastu veči. Un, vismaz šajā vadības posmā, tas bija ļoti labi. Padome zināja katra pagasta vajadzības, un rajons nebija kā mamma, kas visu regulēja. Mēs katrs atbildējām par sevi. Mums bija rajona kopīgās lietas, un pagastos rajons bija, teiksim tā – padomdevējs. Mēs visi bijām līdzīgi. Bijām kolēģi. Šāda vadība bija ļoti laba. Un arī tagad vajag no katra pagasta kādu pārstāvi novada pārvaldē. Taču tagad starp deputātiem nav vairs palicis neviens laucinieks. Palikuši tikai pilsētnieki. Pozīcija, opozīcija – tikai pilsētnieki. Un tas gaida visus pagastus, ja ar likumu nebūs noteikta cita novadu pārvaldība.
– Bet vai Pierīga tomēr nav mazliet citā situācijā?
– Vienīgais, ko es domāju – vajadzētu Rīgas rajonu sadalīt divās daļās. Viena Daugavas puse, otra Daugavas puse. Izveidot divus lielus apriņķus, un lai no katra pagasta tur kāds būtu vadībā.
Un tāpēc – viena lieta ir sazīmēt rajonu robežas, nedaudz tās pabīdīt, bet cita lieta – domāt, kā tas darbosies tālāk. Ja to nedarīs, tad šī reforma izčākstēs tāpat kā iepriekšējās.
Lauki sabruks. No laukiem brauc uz Pierīgu, un no Rīgas brauc uz Pierīgu. Jā, arī Rīga paliek tukšāka.
Un – vēl par šo te reformu. Ja jau notiek administratīvā reforma, tad būtu jābūt arī lauksaimniecības pārvaldes reformai, mežkopības reformai, izglītības reformai utt. Bet tagad, ja vajag ko laukiem, mēs braucam uz Ogri, ja vajag ko mežam – uz Inčukalnu. Ja vajag VID un PID – uz Cēsīm vai Rīgu, vai vēl uz citurieni. Katra ministrija darbojas pati par sevi, lai arī tas viss būtu jādara kopā. Ja veido, tad jābūt kam vienotam. Citādi tas nav loģiski un saimnieciski. Tāds pats haoss ir vienotajā valsts informācijas sistēmā, kuras praktiski nav. Tur tā nelaime, ka mums katrā ministrijā savs saimnieks. Viņš gadā tikai par sevi.
– Bet – skatoties uz visu Latviju… Skolas tiek minētas bezmaz kā reformas traucēklis.
– Redziet, es esmu diezgan gruntīgi saistīts ar izglītību. Esmu augstskolas pasniedzējs. Minēsim Norvēģijas piemēru. Tur bija daudzas mazas skoliņas. Ko viņi izdarīja? Viņi tās mazās skoliņas nolikvidēja, bet no rīta pie lielās skolas ir septiņi astoņi autobusi, kas atveduši bērnus no turienes, kur viņi dzīvo. Mācības beidzas – autobusi bērnus izvadā. Mēs mēģinām ar vienu autobusu izvadāt bērnus pa visām vietām.
Bet, saprotiet, mazās skolas ir jālikvidē! Desmit skolotāji ar 0,3 slodzēm – tas nav normāli.
– Vēl par to, kas gaidāms no esošās attieksmes un ko mums sistēmiski būs darīt?
– Sistēmiski jaunus Ministru kabineta noteikumus vēl var izstrādāt, kas izskaidrotu un pamatotu ATR mērķus.
Katram topošajam novadam obligāti ir jāizstrādā pārveides un pārvaldības projekts, kurš ir arī jāievēro.
– Bet ir taču sadibinātas trīs vai četras MK līmeņa padomes un tamlīdzīgas būšanas, kuras it kā paredzētas tieši profesionālai pārvaldes organizācijai.
– Kur tad ir rezultāti? Ja netiks izdomāts, kā strādāt tālāk, tad nekā nebūs.
– Es gribu dzirdēt, kā vajadzētu strādāt tālāk.
– Ir tā lielā centralizācija, un ir absolūta vaļa. Mums jābūt kaut kur pa vidu.
– Bet, kā teicu, optimums šajās lietās ir aprēķināms…
– Visu var sarēķināt, bet, ja attīstība notiek haotiski, arī rezultāts būs tāds pats.
– Arī saistībā ar tādu mērķi kā tautas ataudzēšana?
– Tāda mērķa jau ATR nav. Nesen lasīju, ka Latvijā principā paliek divu cilvēku ģimene. Proti – nav vairs paaudzes uz priekšu. Mani bērni arī ir projām no manis. Jā – viņi vēl turas Latvijā. Un – apbrīnojamā kārtā – katram ir savs bizness. Bet es esmu strādājis tikai valsts darbā. Taču – tikai meitas ģimene ar vīra vecākiem dzīvo kopā vienā mājā Rīgā. Pie mums bērni, mazbērni parādās tikai sestdienās un svētdienās. Bet – tā tas laikam veidojas daudz kur pasaulē.
– Rezumējam sacīto.
– Es saprotu, ka ar šo te karti un rajonu iedalījumu viņi grib pabeigt savu iesākto un – neko tālāk. Arī iepriekšējā reizē Edgars Zalāns neko tālāk neizveidoja. Tik vien kā pieļāva šo pašu pārvaldības modeli. Jā, man patika pārvaldība tādā veidā, kāda tā bija Rīgas rajonā. Un šo Pierīgas telpu nevajadzētu saskaldīt. Protams – tur centrs, te centrs, bet – tomēr visi kopā.
Publicitātes foto