Zaļupe: Sporta skolas tiek sodītas par izaugsmi

Vairākas sporta veidu federācijas satraukušās, ka Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzītie noteikumu grozījumi kārtībā, kādā valsts finansē profesionālās ievirzes sporta izglītības programmas, apdraud daudzu sporta veidu attīstību un pastāvēšanu reģionos. Līdz 4. martam federācijas vēl var sniegt savus atzinumus, bet līdzšinējais dialogs bijis tikpat smagnējs kā gadu no gada izvērstā cīņa par sporta budžeta bāzes nesamazināšanu, nemaz nerunājot par attīstību. Par sporta, tostarp sporta skolu, finansēšanas politiku Neatkarīgās intervija ar Latvijas Sporta izglītības iestāžu Direktoru padomes valdes priekšsēdētāju, Nacionālās sporta padomes locekli, Limbažu un Salacgrīvas novadu sporta skolas direktori Diānu Zaļupi.

Neatkarīgā: – Ar noteikumu grozījumiem tiek palielināts izglītojamo minimālais skaits gandrīz visos sporta veidos, hokejā un futbolā teju dubultots, līdz 16 audzēkņiem grupā, kas nozīmējot grupu apvienošanu un divreiz samazinātu finansējumu, dažviet sporta skolās nākšoties atteikties no futbola, būtu jāslēdz vairākas hokeja skolas. 16 bērni futbola grupā tiešām ir neizpildāmi?

Diāna Zaļupe: – Jā, tā ir. Ja pašreiz futbolā grupas nokomplektēšanai vajadzīgi 10 bērni, volejbolā, basketbolā – 12, tad varētu diskutēt, ka arī futbolā varētu prasīt līdzīgu skaitu, bet 16 ir par daudz. Ja vēl šāda prasība būtu tikai mazākajās, bet tikpat tiek prasīts arī vecākajās grupās. Sporta skolās, augot meistarībai, dabiska parādība ir audzēkņu atbirums, jo ne visi spēj izpildīt kritērijus dažādu fizisko īpašību dēļ, dzīvē mainās prioritātes, dzīvesvieta… Saglabāt 16 bērnus grupā no pirmā līdz pēdējam gadam ir neiespējamā misija. Ministrijas pamatojums ir, lai no vienas grupas sanāk sporta komanda.

– Un lai treniņos komanda pret komandu var sparingot.

– Jā, kaut kāda loģika tur ir, bet no vienas grupas komanda reti kad tiek veidota, jo kopā trenējas divu vai pat trīs vecuma grupu audzēkņi, bet komandā ir, augstākais, divu gadu diapazons. Bet līdz tam IZM Sporta departaments nav aizdomājies, un viņiem arī nevajadzētu aizdomāties, jo šis būtu federāciju, sporta skolu darbs. Tā vietā, lai domātu par organizatoriskām lietām, finanšu jomas sakārtošanu, ministrijas ierēdņi sāk nodarboties ar sporta darba metodiku!

Vēl ir ministrijas pārmetumi par bērniem, kuri trenējas divos sporta veidos, kādu nav daudz. Nepietiek ar to, ka valsts finansē treniņus tikai vienā sporta veidā, vēl saņemam arī pārmetumus, ka arī tā ir valsts nauda, ja nodarbības otrā sporta veidā atbalsta pašvaldība. Bet savienot ir iespējams, jo daļa – fiziskās attīstības bāze – ir kopēja. Šī nav masveidīga parādība, turklāt, ja arī panākumi, neredzu iemeslu to apkarot.

– Tīna Graudiņa ir labs piemērs, kura no veiksmīgas septiņcīņnieces vieglatlētikā, paralēli trenējoties volejbolā, nokļuvusi līdz olimpiskajām spēlēm pludmales volejbolā!

– Tieši tā! Bet to nespēj vai nevēlas saprast. Arī par jaunajiem grozījumiem diskusijas līdz šim bijušas neauglīgas, varbūt sadzirdēs lielākas un, iespējams, ietekmīgākas federācijas, kuras šīs pārmaiņas skar visvairāk un kuras pievērsušas arī mediju uzmanību. Bet šo jautājumu vajadzēja ar ministriju un iesaistītajām pusēm izrunāt iekšienē, nevis publiski. Taču tā notiek jau ne pirmo reizi. Pērn bija līdzīga situācija, kad ministrija grasījās vispār slēgt sporta skolas, ja tajās nav vismaz simt audzēkņu. Kādi simt audzēkņu, piemēram, modernajā pieccīņā, kur visā valstī ir 30 vai 40 sportistu! Kāpēc nevar pastāvēt viena sporta veida sporta skola, vai tas būtu hokejs, vai cits sporta veids, jo īpaši, ja administrāciju valsts neapmaksā, turklāt daudzas ir privātas organizācijas! Ministrija lien iekšā jomās, kurās tai nav sajēgas. Pērn nācās iet pie ministres, lai šo izmaiņu virzību apturētu, un Sporta departaments bija šausmīgi aizvainots par to, kādēļ negājām runāt ar viņiem. Bet kāda jēga mums vairs iet uz departamentu, ja grozījumi jau nodoti virzīšanai Ministru kabinetā!

– Plašāk raugoties, ja bērnu resurss ir ierobežots, varbūt nevajag to izkliedēt pa neskaitāmiem sporta veidiem, nenodrošinot pienācīgu atlasi, konkurenci, kvorumu, treneriem cīnoties par bērniem, bet, piemēram, noteikt, kuros reģionos kuri sporta veidi ir ar labām tradīcijām, bāzēm, treneru resursiem, un tos tad arī attīstīt?

-Lielākoties tas tā arī ir. Gadās, protams, izņēmumi, kad atnāk kāds deputātu sastāvs, kur kādam īpaši tuvs ir viens sporta veids, bet pamatā reģionos un arī pilsētās tiek attīstīti tie sporta veidi, kur jau ir bāzes, tradīcijas, treneri. Nevar teikt, ka vienuviet būtu milzīgs sporta veidu skaits. Piemēram, mums Limbažu un Salacgrīvas sporta skolā ir septiņi sporta veidi, no tiem pieci ir tikai Limbažos, sestais – burāšana – tikai Salacgrīvā un septītais – dambrete – Liepupē. Ko vēl te samazināt? Esam tomēr reģiona centrs! Citādi lauku bērniem galīgi tiek ierobežotas izvēles iespējas. Tās izcilības jau parādīsies jebkurā variantā – ja mums būtu tūkstotis bērnu, mums būtu desmit izcilības, ja simts – būs viena, divas, bet tās izkristalizēsies.

Tā bija padomju laikos, kad bija divi sporta veidi reģiona pilsētā, bet mūsdienās izvēles iespējām jābūt lielākām, ir tomēr jāreaģē uz sabiedrības, vecāku pieprasījumu, kuri negrib tikai vieglatlētiku un futbolu! Esmu pat politiķiem atteikusi ieviest florbola sekciju, volejbolu puišiem (ir tikai meitenēm), tieši pamatojot ar resursu nepietiekamību. Bet noīsināt uz pāris sporta veidiem būtu liela netaisnība pret bērniem lauku reģionos, kur jau tāpat ir daudz mazākas nekā lielajās pilsētās, ne visur ir, piemēram, ledus arēnas, peldbaseini. Kopumā 81 sporta skolā pārstāvēti 38 sporta veidi.

– IZM paudusi, ka minimālā audzēkņu skaita palielināšana neietekmēšot sporta skolas darbību, jo tikai skola pati var noteikt, cik grupas atvērt, lai izpildītu prasības.

– Tas nav arguments! Grupa ir jāatver noteiktā vecumā, ja nevari nokomplektēt grupu no 1. līdz 5. klasei, tad nevarēsi arī pēc tam. Turklāt, paaugstinot bērnu skaitu grupā, ir liels risks zaudēt meistarībā, bet Sporta departaments tieši uzsver, ka mums vairāk jāvirzās uz augstu meistarību, bet tā lielā barā neapšaubāmi cieš. Ja vieglatlētikas grupā ir dažādu disciplīnu sportisti, kā ar viņiem strādāt, lai sasniegtu meistarību? Treneris jau tāpat regulāri pārstrādā stundas. Pat ja visi būtu šķēpmetēji, nevar reizē vienā nodarbībā 10 šķēpmetējiem iemācīt mest! Ja saprotam, ka mūzikas skolā ir nepieciešama individuālā apmācība, tad nez kāpēc nespējam saprast, ka arī sportā tā ir vajadzīga, jo īpaši augstākās meistarības grupās. Tajās lielākoties ir individuālā apmācība, skrupulozs darbs ar vienu audzēkni!

Bet ir tikai viens apsvērums – nauda! To meklēt nav lielas intereses vai spējas, tāpēc operē ar esošo resursu, mehāniski uzliekot lielāku audzēkņu skaitu. Visvairāk cietīs reģioni.

– Ja papildu naudas nav, ir tie paši 16 miljoni eiro, bet sporta skolu audzēkņu skaits ik gadu augot par 2-3 tūkstošiem, jāspiež konsolidēties.

– IZM Sporta departamenta direktors Edgars Severs paudis: ja būtu kā plānots, ka 2020. gadā sporta skolās būs 30 000 audzēkņu, tad finansējuma pietiktu, bet ir 35 000! (no 38 990 sporta skolu audzēkņiem 35 137 finansē valsts – B.L).

Kāda neraža! Tad jātaisa lielākas grupas! Ja līdz šim no 30 audzēkņiem sanāca trīs grupas, tad tagad – būs divas, vēl divus piemeklējot klāt, un tad tikai diviem treneriem jāmaksā. Primitīva matemātika! Turklāt jāpaaugstina normatīvie rādītāji, lai paceltu audzēkni no vienas grupas uz nākamo, arī te kādi varētu neizdzīvot. Esam pētījuši – dažviet, jā, tos var pacelt, bet ir sporta veidi, kur augstāk vairs nav kur. Piemēram, jau tagad vieglatlētikā puišiem ir ļoti grūti izpildīt 2. sporta klasi.

– Vēl ir spiediens palielināt arī treneru atalgojumu.

– Ja mediķiem ik gadu paredzēts algas pieaugums par 20% un viņi ir sašutuši, ka šogad viņiem iedeva tikai 10%, tad mums pielikums ir tikai 5% no algas jeb 40 eiro, kas uz rokas ir, augstākais, 25 eiro. Un arī par tiem ik gadu ir milzīga ažiotāža, tie vēl jāatrod. Pašreiz treneri jau saņem mazāk nekā medmāsas, lai gan viņi visi ir ar augstāko izglītību, daudzi – ar maģistra grādiem.

– Vidējais atalgojums vai reālais, kur varbūt vēl nāk klāt piemaksas par stāžu, meistarību?

– Reālais. Piemaksas ir tikai tad, ja pašvaldībai ir nauda, bet tā ir reti kurai. Dažas bagātākās pašvaldības ir palielinājušas minimālo likmi, bet 80-85% sporta skolu treneru strādā par minimālo likmi, 750 eiro uz papīra! Bet treneriem nereti jāstrādā arī brīvdienas, vakari, no garajām izbraukuma stundām var tarificēt tikai dažas, jo līdzekļu trūkst, tāpat ir ar piemaksām par stāžu. Daudzi strādā vēl kādā darbavietā, lai savilktu galus. Citiem pedagogiem gan paaugstināto algu – 680 eiro par likmi – sāka maksāt no 2016. gada septembra, bet trenerus atmeta vēl četrus mēnešus tālāk, šo summu sākot maksāt tikai no 2017. gada janvāra. Pēdējo reizi 100% valsts noteikto minimālo algu treneriem samaksāja 2017. gadā, kad pedagogiem mainījās likme. Lai gan Sporta politikas pamatnostādnēs bija noteikts, ka jābūt 100% darba samaksai treneriem, tas netiek pildīts. Tā vietā, lai censtos izpildīt esošo, šogad izstrādās jaunu finansēšanas plānu. Bet varbūt vispirms aktualizējam un izpildām iepriekšējo pirms tērējam laiku jaunam, lai arī to pēc tam nepildītu?

– Valdības deklarācijā minēts uzdevums izstrādāt priekšlikumus sporta nozares finansēšanas pilnveidei, paplašināt sporta nozares finansēšanas avotus, pakāpeniski palielināt tiešo valsts atbalstu sporta nozares programmu un pasākumu finansēšanai utt. Kas no tā tiek pildīts?

– Ministrijā ir nodibināta darba grupa – kā jau saka, ja grib kaut ko nomuļļāt, tad jānodibina darba grupa. Vasarā tā diezgan intensīvi sāka strādāt, bet kopš oktobra ir klusums. Tajā virmo doma par jauna sporta finansēšanas modeļa izstrādi, tostarp nosakot prioritāros sporta veidus. Diemžēl izpildījums ir apmēram tāds: trijiem atņemam, lai vienam sanāk nedaudz vairāk, lai gan šis «nedaudz vairāk», cik varēs atņemt citiem, arī nebūs pietiekami attīstībai. Kas notiks ar pārējiem, nav pateikts, nav skaidrības, lai arī izmaiņas vēlas ieviest jau no nākamā gada. To sporta veidu federācijas, kuras cer iekļūt prioritārajā blokā, ir priecīgas, pārējās – šokētas. Prioritārajos sporta veidos pašlaik nav iekļauts, piemēram, biatlons. Mums sporta sabiedrība nav tik vienota, lai cīnītos par sporta sistēmas attīstību ar domu, ka, ja būs laba sistēma, būs labi visiem. Katrs ir par sevi.

– Valstī viss iet uz konsolidāciju – skolu, augstskolu arī tiek plānota, pašvaldību… Sporta skolām vairs nav ko konsolidēt?

– Mums tas viss jau ir noticis! Ir palikušas tikai piecas sporta skolas, kurās ir nepilns 100 audzēkņu, sešās ir 100 līdz 150 audzēkņu, un pārējās ir daudz lielākas, lielākajā sporta skolā ir vairāk par 2000 audzēkņu. Cik mums ir vispārizglītojošo skolu, kurās ir 200 audzēkņu? Tā jau skaitās liela skola! Mums sporta skolās šajā ziņā viss ir kārtībā, turklāt, ja audzēkņu skaits grupās ir mazāks nekā noteikts, šī grupa finansējumu no valsts nesaņem. Sistēmu esam sakārtojuši jau sen! Arī tās pāris mazās sporta skolas nelielajās pašvaldībās nekādu skādi nenodara, jo par administrāciju nemaksā valsts. Ja ir treneri un bērni – kāpēc lai viņi netiktu finansēti arī mazākā miestā?

Absurdi, ka mums jāuzklausa pārmetumi par to, ka valstī kopumā un vispārizglītojošās skolās bērnu skaits samazinās, bet audzēkņu skaits sporta skolās pieaug! Es to uzskatu par vērtīgu fenomenu, jo sabiedrība, ģimenes saprot sporta vērtību, pēc tā ir pieprasījums, un par to vajadzētu tikai priecāties un to atbalstīt!

– Nākamajiem diviem gadiem draudēts sporta budžetu pamatīgi apcirpt – 2021. gadā par 7,43 miljoniem mazāk, 2022. gadā – vēl par 535 376 eiro. Vai tas saistīts ar kādu izdevumu samazināšanos sporta bāzēm, vai arī būs mazāk naudas treneriem, audzēkņiem?

– Nedaudz ir samazinājums uz sporta būvju celtniecības rēķina, bet arī sporta budžeta bāzes finansējums cilvēkiem ir par trīs miljoniem eiro mazāks. Tiešais budžets, kas tiek ieguldīts cilvēkos, nav audzis 10 gadus, tikai līdz ar pedagogu algu pieaugumu pielikts arī treneru algām. Katru gadu notiek cīņa, lai dabūtu bāzes budžetu vismaz iepriekšējā līmenī, un nākamajā gadā atkal tā pati cīņa, jo bāze nav pacelta, lai gan izdevumi ir auguši, ir tikai atsevišķiem pieprasījumiem iedota papildu nauda. Un tā gadu no gada, un visa enerģija aiziet, lai bāzes finansējumu izcīnītu vismaz iepriekšējā gada robežās. Attīstībai nav nekā! Gan federācijām, gan augstu sasniegumu sportam finansējums būtiski nav mainījies desmit gadus, izņemot mazas nianses.

Pacelt bāzes finansējumu var politiski, ja ir jaudīgs ministrs un ministrija, atbalsts no Finanšu ministrijas un visi kopā uz to strādā, bet tas nav izdevies.

– Nesen Latvijas Nacionālā sporta padome sadalīja 17 miljonus – daļu no tās kompetencē dalāmajiem 39 miljoniem eiro sporta budžeta. Vairāk nekā 7,3 miljonu aizies augstas klases sasniegumu sportam, 5,7 – sporta būvēm, 3,1 miljons – sporta federācijām un sporta pasākumiem. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, te ir kādas būtiskas izmaiņas?

-Katru gadu ir līdzīgi, izmaiņas ir minimālas, tik olimpiskajā gadā dabū kādus 300 tūkstošus klāt, katra no 100 sporta veidu federācijām dabū dažus desmitus tūkstošu, lai varētu uztaisīt vietējos čempionātus, bet individuālie sporta veidi pamatā dzīvo uz pašvaldību un individuālā finansējuma rēķina. Audzēkņu skaits pieaug, bet finansējums uz vienu audzēkni kļūst mazāks un mazāks. Nauda Latvijas izlases sportistu dalībai Eiropas un pasaules čempionātos jāatrod pašiem – ja pašvaldība neiedod vai ja ģimene neatrod sponsoru, sportists var neaizbraukt uz Eiropas un pasaules čempionātu. Sporta spēlēs ir nedaudz vieglāk, jo tur ir sporta spēļu fonds, kurš tiek finansēts no Latvijas valsts mežu līdzekļiem. Šīm izlasēm vairāk vai mazāk sanāk, bet šogad arī redzējām, ka handbolam vajadzēja dot klāt, arī biatlonam iedeva papildu līdzekļus. Un tā ir – no reizes uz reizi – jānāk, jābučo roka, jālūdzas pamatvajadzībām. Budžets nav desmit gadus mainījies!

Piemēram, Kanoe federācija saņem no valsts 80 0000 eiro gadā, kamēr Lietuvā – 800 000. Rio olimpiskajās spēlēs mūsu airētājam bija 5. vieta, bet lietuvieši netika finālā! Labi, pasaules, Eiropas čempionātos viņiem ir augstākas vietas, bet starpība rezultativitātē nav 10 reizes, kāda tā ir finansējumā.

Ne visas, bet daļu problēmu varētu atrisināt, izveidojot Sporta fondu. Tas būtu veidojams pēc Kultūrkapitāla fonda (KKF) principa. Varētu veidot gan atsevišķi Sporta fondu, gan kā KKF daļu, kā tas ir Igaunijā jau daudzus gadus. Lietuvā ir atsevišķs Sporta fonds ar 20 miljonu eiro budžetu, kuram klāt vēl pielikta jaunatnes politika. Varētu pat nerakstīt jaunu likumu, bet izveidot KKF likumā sadaļu Sports. Turklāt KKF nākamajā gadā sāks strādāt pēc atjaunota likuma, un šogad to varētu vēl izdarīt.

– Ko finansētu no šī fonda?

– Ļoti daudz ko, jo īpaši bērnu un jauniešu sportu, dažādas tautas sporta aktivitātes – festivālus, nometnes, mazo inventāru, metodisko literatūru, kam pašlaik nav naudas, treneru tālākizglītību, kas arī ir uz pašu treneru pleciem, jo Eiropas fondus šim mērķim skolotājiem piedāvā, bet treneriem ne. Varētu izdot grāmatas par mūsu slavenajiem sportistiem… Tas būtu mazāk augstu sasniegumu sportam, bet vairāk sabiedrības aktivizēšanai.

– Tas būtu papildus esošajam sporta budžetam, citām iniciatīvām, kas no esošā finansējuma netiek segtas?

– Viennozīmīgi papildus, varbūt kaut kādu aktivitāšu finansēšanu varētu pārcelt. Bet tas būtu tieši tas, kas ierakstīts Krišjāņa Kariņa valdības deklarācijā – meklēt papildu resursus sportam. Reāli īstenojams, bet ministrijā atbildēja: šogad nepaspēsim!

– Vai administratīvi teritoriālā reforma ietekmēs arī sporta skolas un tās arī tiks apvienotas?

– Valstiski par to nekas nav domāts, tas, ko paši esam redzējuši – ja apvienosies novadi, kur ir vairākas sporta skolas, būs tur viena vadība, bet bērniem un treneriem no tā nevajadzētu ciest.

-Sekojat līdzi strīdam par esošā Limbažu novada sadalīšanu, daļu teritoriju pievienojot Saulkrastu novadam, kurš pats sākotnēji tika pievienots Ādažiem, bet vēlāk karte mainīta. Jūsuprāt, karte tiek zīmēta uz papīra un pārāk maz sakņojas cilvēku reālajās saiknēs?

-Karte ir sazīmēta dažu politiķu galvās un viennozīmīgi ir tikai ambīcijas. Nekas trakāk valstij nevar būt, ja netiek ņemti vērā ne ekonomiskie rādītāji, ne iedzīvotāju redzējums un vajadzības, bet ir tikai politiķu griba un tirgus, ko nespēj ietekmēt nekādi argumenti. Piedalījos Skultes iedzīvotāju tikšanās reizē ar politiķiem. Zāle pārpildīta, 300 cilvēku, cik daudz varam savākt varbūt vienīgi uz Raimonda Paula koncertu. Zālē tikai piecas rokas pacēlās par to, lai pievienotos Saulkrastiem, kā to zīmējusi ministrija, bet cilvēki bija nākuši ar interesi, ko viņiem piedāvās. Bet, jo vairāk politiķi runāja, jo vairāk klātesošos pārliecināja par pretējo. Skultes attīstībā Limbažu novads ir ieguldījis ļoti lielus līdzekļus, būvēti ūdensvadi, atvērti kultūras centri utt. Viennozīmīgi atbalstu teritoriālo reformu, tie mazie deķīši, kādos valsts ir sadalīta, kur vienīgā darbavieta ir pašvaldība, nav loģiski, bet nevar to realizēt, absolūti neņemot vērā cilvēku vēlmes, kustību, saiknes, ekonomisko pamatojumu! Var jau sazīmēt visu kaut ko, bet šī ir totāla bezkaunība!

Foto: F64