Zeps: Ārkārtas vēlēšanas Rīgas domē nozīmē muļļāšanos

Saruna ar Rīgas domes (RD) frakcijas Attīstībai priekšsēdētāju, Rīgas mēra amata kandidātu Viesturu Zepu.

– Pēc tam, kad jūs tikāt izvirzīts par Rīgas mēra kandidātu, jūs teicāt, ka sāksiet sarunas ar visām opozīcijas frakcijām par iespējamo atbalstu savai kandidatūrai. Kādi ir šo sarunu rezultāti?

– Mans redzējums bija tāds, ka opozīcijas frakcijām ir jāuzņemas līderība jaunajā pārvaldes modelī, tāpēc pirmais sarunu raunds tika izvērsts ar šīm partijām. Opozīcijā mēs esam četras frakcijas, un matemātiski sanāk, ka mums visiem kopā ir 25 balsis [no 60]. Sarunu rezultāts īsumā ir tāds, ka neviens neteica – nē. Nacionālā apvienība (NA) ir gatava paust savu atbalstu pie noteiktiem apstākļiem. Pārējiem vēl jāpadomā šajā virzienā. Apgalvot, ka man ir 100% pārējo atbalsts, es nevaru, bet arī nekorekts ir apgalvojums, ka nav [atbalsta].

– Jūs sakāt, ka ir četras opozīcijas frakcijas ar 25 balsīm, bet vēl ir neatkarīgo deputātu frakcijas (NDF) četras balsis un trīs balsis no frakcijas Rīgai. Pirms kāda laika intervēju Alekseju Rosļikovu no NDF, un viņš teica, ka neredzot problēmas atbalstīt jūsu kandidatūru mēra amatā.

– Jā, tā viņš ir izteicies. Es ar viņu un viņa frakciju vēl atsevišķi neesmu runājis, bet NA pret šo frakciju ir zināms uzstādījums. Viņi neredz sadarbības iespēju ar šo frakciju.

– Bez tā sauktā Rosļikova četrinieka arī Zepa kandidatūra faktiski atkrīt. Līdz ar to izvirzās jautājums, kas ir svarīgākais…?

– Precīzi. Kas ir svarīgākais? Vai principiāla nostāšanās [pret NDF] vai jauns mērs? Tās ir lietas, kuras mēs mēģinām sarunās risināt. Ja mēs skatāmies tādus lēmumus kā riga.lv slēgšana, tad visi vienbalsīgi atbalsta. Visi, kas piedalījās sēdē, nobalsoja par slēgšanu. Gan Saskaņa, gan NA. Tātad ir balsojumi, kur deputātiem nav problēmas vienam otru atbalstīt. Ir arī balsojumi, kur parādās ideoloģiskas atšķirības, bet tāpēc jau politika ir tā kompromisu māksla. Mans uzdevums ir pārliecināt visus iespējamos deputātus par mani nobalsot.

– No opozīcijas partijām jūsu frakcijai ir lielākais mandātu skaits – astoņas. Līdz ar to nomināli jums pienākas būt par opozīcijas mēra kandidātu, jo, teiksim, Vilnis Ķirsis arī varbūt gribētu būt kandidāts, bet viņa frakcijai ir tikai četras balsis.

– Gan jā, gan nē. Nevienas citas kandidatūras jau nav. Neviena frakcija bez mūsējās nav izvirzījusi savu kandidatūru, par ko vispār varētu runāt. Mēs vienmēr esam uzskatījuši, ka opozīcijai ir ne tikai skaļi jārunā, bet arī aktīvi jākonfrontē pozīcija, tajā skaitā izvirzot savu mēra amata kandidātu. Es tā kā uzņēmos šo lomu kļūt par mēra kandidātu.

– Mana pieredze politikas vērošanā liecina, ka politiķi var runāt par dažādām principiālām nostādnēm un darāmajiem darbiem, bet tieši personiskās ambīcijas un iespējamais amatu sadalījums visbiežāk spēlē noteicošo lomu, lai par kaut ko vienotos vai – tieši otrādi – nevienotos. Ilgu laiku opozīcijas galvenais lozungs bija – gāžam Nilu. Tagad Ušakovs ir prom, Saskaņa sašķēlusies vairākās nometnēs un ir visas iespējas pārņemt varu, bet opozīcijā pēkšņi katrs sāk dziedāt savu dziesmu. Kas ir galvenais iemesls, kāpēc opozīcija nevar vienoties, jo ar lielu ticamību var prognozēt, ka 19. augustā tiks ievēlēts Burovs?

– Tāda versija, ka Burovs tiks ievēlēts, pastāv. Šeit ir svarīgi, kā mēs spēsim vienoties gan par risināmiem jautājumiem, gan arī par atbildības sadalījumu uz priekšdienām. Jāņem vērā tie faktori, kas pēdējo mēnešu laikā ir notikuši. JKP ir zaudējusi divus savus biedrus. Tur notiek iekšējas cīņas. Katrā grupā tādas lietas atstāj kaut kādu iespaidu. Pēdējā domes sēdē mēs redzējām, ka daži balsojumi izšķīrās no tā, kā balsoja opozīcija. Tas nozīmē, ka katram opozīcijas deputātam no tā iepriekšējā ampluā, kad viņa balsojums lielā mērā nenozīmēja neko, ir psiholoģiski jāiziet. Tagad jādomā, kā es strādāšu pozīcijā. Ir jāskatās, ņemot vērā šīs pārmaiņas, cik gatavi ir cilvēki iesaistīties un darboties. Problēmas, kas galvaspilsētā jārisina, nav vienkāršas, un tās ir samilzušas.

– Es tomēr gribētu atgriezties…

– …pie amatiem (smejas). Amatus var dalīt Burovs. Es vēl neesmu tajā pozīcijā, lai dalītu amatus.

– Pie galvenā faktora, kas neļauj opozīcijai saliedēties un droši pārņemt varu galvaspilsētā, nevis cerēt uz to, ka Burovam ar Saskaņu neizdosies vienoties, un tad pavērsies ceļš uz ārkārtas vēlēšanām.

– Tas tomēr jums būtu jājautā mūsu kolēģiem, jo mans jautājums viņiem ir ļoti līdzīgs.

– Tad man jums jājautā, kādas ir jūsu frakcijas attiecības ar citām opozīcijas frakcijām, jo ir dzirdēti izteikumi, ka tās nav visai draudzīgas, maigi sakot.

– Varbūt, ka arī ir kāda politiska greizsirdība un konkurence, jo jāstrādā apstākļos, kad visu laiku ir mazākums. Tāpēc es saku, ka, nonākot no opozīcijas pozīcijā, katram deputātam būs jāstrādā intensīvāk, un tas drusku maina šo domugājienu. Ņemot vērā Saskaņas sadrumstalotību, arī tur nebūs viegli, kaut vai budžeta jautājumus risinot.

– Atsevišķas partijas, ar to pirmām kārtām domāju Vienotību, kurai tagad ir tikai četras balsis, var cerēt uz nedaudz labākiem rezultātiem. Pārējiem šīs vēlēšanas nes lielākus riskus nekā ieguvumus. Vai šajā situācijā redzat, ka savstarpējā nespēja vienoties ir tik liela, ka tomēr aiziet līdz šīm ārkārtas vēlēšanām?

– Man šķiet, ka mēs visi sagribējām ārkārtas vēlēšanas 2017. gada jūnijā, kad uzzinājām šo vēlēšanu rezultātus. Šobrīd uz ārkārtas vēlēšanām jāskatās katram no savas ieguvumu un zaudējumu pozīcijas. Ko šīs vēlēšanas nozīmē? Tas nozīmē muļļāšanos. Kampaņošanu līdz decembrim, janvārim. Tad ir vēlēšanas, martā sanāk dome, un līdz nākamajām, kārtējām, vēlēšanām ir nedaudz vairāk nekā gads. Tur būs daudz publiskās retorikas, un vispār ne par ko nevarēs vienoties. Plus saņemsim draudzīgu sveicienu Krievu savienības izskatā. Ļoti iespējams, arī Ušakovs būs atpakaļ, atbrīvojies no… viņam vairs nebūs saistošas visas atlaišanas un pārējais. Ka tikai ārkārtas vēlēšanas nenospēlē par labu Ušakovam un Saskaņas saliedētībai.

– Vai pieļaujat, ka Ušakovs tiešām varētu no Briseles siltās vietas atgriezties Rīgā?

– Jā, es pieļauju. Vēl jo vairāk, ka viņš par to ir publiski izteicies. Par Ameriku es šaubītos, bet par Ušakovu gan ne. Briselē viņš ir viens no daudziem simtiem deputātu, bet šeit viņš vienmēr ir bijis epicentrā un Rīgā koncentrējis izpildvaru un lēmējvaru vienā personā, slēpjot informāciju pa dažādiem departamentiem, sadrumstalojot procedūru, līdz redzam, ka par kaut kādiem puķu podiem Barona ielā atbild sešas dažādas RD pakļautībā esošas iestādes. Ir nevis atvērto durvju princips, bet otrādi – nāc, pa kurām durvīm gribi, nekur netiec pie risinājuma. No mūsu skatpunkta, mēs redzam ārkārtas vēlēšanas kā faktoru, kurš var iestāties noteiktas darbības vai bezdarbības rezultātā. Ja neievēlē mēru vai atklājas kādas nelikumības, kas arī var gadīties. Ja šīs vēlēšanas būs, tad būs, mēs esam tam gatavi, bet tas tagad nozīmē aktīvu bezdarbību.

– Kā RD priekšsēdētāja kandidātam gribu jautāt – kuras būs tās darbības sfēras, kurās piedāvāsiet kaut ko principiāli jaunu, fundamentāli atšķirīgu no tā, ko piedāvāja līdzšinējā RD vadība?

– Ir vairākas principiālas lietas, kuras lielā mērā saistītas ar pārvaldi.

– Mani kā rīdzinieku, kā jūs tur pārvaldāt, maz interesē. Mani interesē, kādas būs konkrētas pārmaiņas pilsētā? Tās pārmaiņas, kuras ietekmēs rīdzinieku ikdienas dzīvi. Mani interesē rezultāts. Kā jūs līdz tam tiksiet, nav mana daļa.

– Tad stāstiet, kas jūs tieši interesē?

– Kā attīstīsies transporta sistēma pilsētā? Kādā virzienā? Pasaules prakse ir vērsta uz sabiedriskā transporta paātrinātu attīstību un privātā autotransporta mērķtiecīgu izspiešanu no pilsētu centra. Vai domājat sekot šim attīstības virzienam?

– Šobrīd šajā sfērā ļoti smagi klibo plānošana dažādos departamentos un dažādos līmeņos. Tad redzam to, kas notiek uz ielām. Ja remontējam, tad divus tiltus vienlaikus. Ja runājam par sabiedrisko transportu, tad tas bez šaubām ir pārvietošanās stūrakmens. It īpaši centrā. Vairāki eksperti ir teikuši, kādā veidā atbrīvot vēsturisko centra teritoriju no privātā transporta, kā organizēt preču piegādes, bet nekas no tā netiek ņemts vērā.

– Netiek ņemts vērā, jo politiķi baidās kaut kā ierobežot autobraucējus, kuri ir sabiedrības liela, aktīva daļa. Rezultātā Brīvības iela tiek renovēta bez veloceliņa un kokiem. Tas pats būs ar Čaka/Marijas ielas renovāciju. Līdz šim neviens politiskais spēks šos jautājumus kā prioritārus nav uzsvēris. Vai esat gatavi modernu pilsētas vidi pasludināt par prioritāru?

– Mēs jau pirms diviem gadiem, startējot vēlēšanās, savā programmā vērsām uzmanību uz šo jautājumu. Ja Čaka ielu remontē, tad tur ir jābūt vismaz kokiem. Tagad mēs uzzinām, ka Krasta ielā sliktas plānošanas vai ierobežotu resursu dēļ velojoslas projekta gaitā tiek izņemtas ārā. Tās tur ir jāatstāj un jāizskata, kā velosipēdistam pārvietoties no viena Rīgas gala uz otru. Iespējams, dažas ielas jāvirza vienā virzienā autobraucējiem un velosipēdistiem, dažas ielas tikai sabiedriskajam transportam. Nepieciešams pamatīgāk pārorganizēt transporta plūsmas, lai pilsētas centru atbrīvotu no mašīnām un papildinātu ar normālu sabiedrisko transportu.

– Cita salīdzinoši mazu politiķu uzmanību piesaistoša problēma ir ielu un vides sakārtotība dzīvojamās zonās, iekšpagalmos. Iekšpagalmu sakārtošanai gadā tiek atvēlēti pieci miljoni eiro, bet dotācija Rīgas satiksmei (RS) ir ap 140 miljonu eiro. Vai proporcijas nav nesamērīgas?

– Precīzi. Tik daudz aiziet RS, ka nepaliek pāri finansējuma citiem darbiem. RS ir virkne projektu, kuri ir optimizējami. Iekšpagalmi daudz kur ir kritiskā stāvoklī. Gan bedrainais ielu asfalta segums, gan arī tur, kur jābūt zaļam, ne vienmēr ir zaļš. Problēmas vienkārši netiek risinātas, jo pieci miljoni iekšpagalmiem, tas nav nekas. Šur tur ir arī īpašuma piederības problēmas, bet tie ir risināmi jautājumi.

– No politiskā viedokļa ļoti jūtīgs, grūti pat kustināms jautājums ir par lielo rīdzinieku skaitu, kuri Rīgas sabiedriskajā transportā var pārvietoties par brīvu. Vai nedomājat šo jautājumu pārskatīt, kaut kādām grupām tomēr ieviešot kaut simbolisku maksu, kas tomēr dotu papildu līdzekļus, kurus novirzīt citiem mērķiem?

– Balstoties uz vairākām RS revīzijām, darba kārtībā ir atgriezies jautājums par transporta biļetes pašizmaksu, kura nav vairākus gadus pārvērtēta. Svarīgi, lai no RS puses būtu kaut kādi priekšlikumi situācijas modelēšanai. Vai tie būtu 25 vai 30 centi, vai arī kādi ierobežoti laiki, kad darbojas šīs brīvbiļetes. Ir jāpamodelē situācija, kādā veidā var ietaupīt. Tagad RS ir padome, kas var uzraudzīt valdi un rūpēties par lēmumu caurspīdīgumu. Mums kā opozīcijai līdz šim ir bijis ļoti grūti piekļūt pie informācijas, kādā veidā notiek naudas plūsmas šajā uzņēmumā. Jautājums par dotāciju apjomu un to izlietojumu RS ir ļoti pamatots, jo, piemēram, no visu autostāvvietu apsaimniekošanas ienāk 11 miljonu gadā, no Rīgas kartes ap desmit miljonu gadā. Viņiem ir tā kā papildu nauda, kura nesaprotamā veidā izšķīst tajās daudzajās struktūrās un tēriņos. Tāpat nav pārliecības, ka tie dati, ko sniedz RS par pārvadāto cilvēku skaitu, ir korekti. Ir bijuši arī priekšlikumi daļu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, kurš ir galvenais Rīgas budžeta ieņēmumu avots, iedalīt šo apkaimju, kur dzīvo šie nodokļu maksātāji, labiekārtošanai, bet līdz šim visi opozīcijas priekšlikumi ir atdūrušies pret vienoto bloku, kas noraida jebkuru ne savu priekšlikumu.

– Tagad jau Burovs sola, ka šī prakse vairs netiks turpināta un visi strādāšot kopā?

– To mēs mēģinām visu laiku pārbaudīt. Viens ir teikt – mēs esam gatavi runāt, bet kā būs… Īstenībā kopš 2017. gada, kad mēs ienācām domē, tad tajās komitejās, kuras vadīja Saskaņa, ar opozicionāriem vispār nerēķinājās, bet Burova vadītajā Īpašuma komitejā mūs vismaz uzklausīja. Vai ņēma vērā vai neņēma vērā, ir cits jautājums, bet vismaz uzklausīja. Tas triks ir tāds, ka, jā, ar visiem runājam, bet lēmumprojekti ir tādi paši kā agrāk. Pa vecam.

– Tātad neredzat, ka Burova vadībā kaut kas būtiski mainītos?

– Ir jāpieliek neadekvāti liels spēks kaut kādiem kosmētiskiem uzlabojumiem. Man nepatīk to teikt, jo esmu liels Rīgas fans, bet, kad pabrauc pa citām apkārtējo valstu galvaspilsētām, tad mūsu atpalicība sāk ļoti kontrastēt. Tas iekšēji sāp katram rīdziniekam. Ir jau savas problēmas katrā Rietumeiropas galvaspilsētā, un arī mums ir lietas, ar ko lepoties. Piemēram, tas pats wi-fi. Tagad beidzot arī pie mums parādās satiksmes tablo, kas rāda, cik palicis līdz transporta pienākšanai, bet citur tas jau ir ticis ieviests pirms desmit un vairāk gadiem.

– Rīgā ir uzkrītoši daudz spēļu zāļu. Jūsu partija tiek uzskatīta kā aktīva šā biznesa lobētāja, tāpēc – vai cīnīsieties par šo spēļu zāļu izskaušanu?

– Jautājums vietā. Es pats dzīvoju mājā, kurai apakšā ir jūsu pieminētais iestādījums, un esmu par to nelaimīgs. Šeit ir svarīgi nošķirt klaju aizliegumu no klajas visatļautības. Tāpēc būtu svarīgi neiet galējībās. Šī ir pietiekami sensitīva tēma, bet, godīgi sakot, mūsu balsojumi neliecina, ka mēs baigi revolucionāri ieņemtu tur kaut kādu savu, individuālu, pozīciju. Ir svarīgi šo situāciju vērtēt un skatīt kopējā kontekstā ar visu Rīgas attīstību. Pagaidām tā ir aizliegt/atļaut stadijā. Tas ir – jā vai nē, bet šajā jautājumā tas nav tikai jā vai nē. Tas ir pietiekami liels ienākumu avots pašai galvaspilsētai un arī valstij lielā mērā. Azartspēles ir viena no regulētākajām jomām. Objektīvi. Ko iegūsim ar aizvēršanu? Ar aizvēršanu, ļoti iespējams, iegūsim to, ka uzradīsies pagrīdes spēlētavas vai kaut kas tamlīdzīgs. Šajā kontekstā es negribētu, lai šeit uzrodas kaut kas pagrīdes. Mums jau pietiek, atvainojos, ar pagrīdes alkohola tirgoņiem un citām nepiedienīgām vietām galvaspilsētā. Līdz ar to mēs esam pret krasu, nepārdomātu politiku – tagad tur visu aizliegt, aizvērt. Ir loģiski jāanalizē. Viens ir spēkā esošie noteikumi, kas atļauj, otrs ir pilsētas vizuālais tēls.

Foto: F64