Bernāts: Šuplinskas rīcība nepaliks bez sekām

„Ar Šuplinskas un viņas ierēdņu radīto likumprojektu ir tā, ka šķiet: šie cilvēki vienkārši nesaprot, ko sacerējuši,” mūsu sarunas beigu akords ir kā… beigu akords. Pēdējo vērtējumu tiešāk pateikt vairs nevar. Un to pauž Rektoru padomes ģenerālsekretārs Jānis Bernāts, kurš ir kompetentākais augstskolu „reformas” kritiķis un kurā ieklausās visi, kas sajūt Izglītības ministrijas ievārītās putras nelabo garšu. Jācer, ka viņā ieklausīsies arī Saeimas deputāti, kuriem būs jāiet cauri Augstskolu likuma grozījumu brikšņiem, kurus sagatavojusi Ilga Šuplinska (JKP) un Izglītības ministrija.

Jau gads ir pagājis, kopš izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP) uzsāka cīņu pret Latvijas Universitāti un tās likumīgi ievēlēto rektoru Indriķi Muižnieku. Paralēli tika tamborēta augstskolu reforma. Kā vērtējat šo gadu?

Jā, no šī Universitātes stāsta nav iespējams iespējams izvairīties… Uzskatu, ka tas tika eskalēts apzināti: tā bija likumīgi ievēlētā rektora vajāšana. Un to pierādīja arī tiesa. Bija nepieciešami deviņi mēneši, lai taisnība uzvarētu. Diemžēl arī pēc tam ir dzirdamas atskaņas: ministres kundze neatzīst tiesas lēmumu. Par laimi – Ministru kabinets neļāva viņai turpināt šo procesu, jo tiesāšanās otrajā un trešajā instancē prasītu papildu resursus.

Jau šobrīd šī ministre ir izvilkusi no nodokļu maksātāju kabatām 20 000 eiro.

Uzskatu, ka eskalācija bija apzināta, lai panāktu politisku mērķi.

Un tas būtu?

Ceru, ka politiskais mērķis bija – mainīt augstskolu pārvaldību, un nekas vairāk. Zināt, ir vērts pārlasīt partiju priekšvēlēšanu programmas. Ir reformas, kas tika laikus pieteiktas, piemēram, administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Tas, ka daudzas pašvaldības nav mierā ar šo reformu, ir cits jautājums. Bet par ATR tika daudz runāts priekšvēlēšanu debatēs. Līdz ar to tur ir politiski juridiska loģika – piedāvājums, par kuru balso vēlētāji. Attiecībā uz augstskolām šāda piedāvājuma nebija. Pat pirmajā pusgadā pēc vēlēšanām augstskolas un to pārvaldību vispār nepieminēja. Arī Kariņa valdības deklarācijā augstskolu iekšējās pārvaldības maiņa nav pieminēta. Un pēkšņi tas viss tika pacelts visaugstākajā līmenī! Uzskatu, ka LU rektora neapstiprināšana tika aizkavēta apzināti, un lielā mērā tas ir klupšanas akmens: ja reforma tiek sākta ar negācijām par lielāko Latvijas augstskolu, kas ir daudzu gaišu prātu Alma Mater, tad nevar gaidīt no augstskolām lielu pretimnākšanu. Bija diezgan pārsteidzoši, ka augstskolas saliedējās ap Indriķi Muižnieku, jo – nenoliegsim – augstskolas tomēr savstarpēji konkurē.

Bet par to augstskolu pārvaldības reformu… Vai tad viss sākās tukšā vietā?

Reformai vajadzēja sākties ar loģisku pamatojumu, ar pētījumiem. Un nav jau tā, ka pirms tam nekas netika darīts. Ir trīs sējumi, katrs pa divsimt trīssimt lapām, tie ir pētījumi par Latvijas augstskolām: par akadēmisko karjeru, par doktorantūru, par iekšējo pārvaldību un finansējumu. Beigās – rekomendācijas.

Latvijas valsts par šo Pasaules bankas pētījumu, kas publicēts 2018.gadā, ir samaksājusi aptuveni 300 000 eiro. Milzīgs darbs! Tas varēja kļūt par veiksmes stāstu, tam visam apakšā būtu struktūrfondu finansējums. Tā vietā Izglītības ministrija izvēlējās cīnīties ar Latvijas Universitāti un sacerēt savu reformu plānu…
Protams, kaut kas tomēr tiek izmantots no šī pētījuma, piemēram, ar ES fondu atbalstu augstskolas jau šobrīd pilnveido pārvaldības struktūru, kvalitātes vadības un akadēmiskā godīguma sistēmas, ievieš dažādus e-risinājumus utt. Pētījumā starptautiskie eksperti minēja, ka vajadzētu iesaistīt ārējos pārstāvjus augstskolu stratēģijas noteikšanā, bet viņi nekonkretizēja, ka ieviešamas padomes. Līdz ar to viņi, protams, arī neparedzēja, ka mūsu padomes apstiprinās Izglītības ministrija un ka padomes locekļu atlases kārtību noteiks ministrija.

Nu bet kā gan citādi. Tās taču būs politizētas padomes. Bet kā ar akadēmisko šķīrējtiesu?

Ja tāda būtu, mēs varētu iztikt bez administratīvās tiesas garā procesa, kaut gan… deviņi mēneši, kad tika skatīta lieta par rektora Muižnieka ievēlēšanu, bija salīdzinoši īss laiks. Un, runājot par grozījumiem Augstskolu likumā, bija tā, ka – ja nemaldos, Saeimas komisijas sēdē, kas notika 3. jūnijā, ‒ Saeimas juridiskais birojs vismaz 30 minūtes mēģināja visus pārliecināt, ka šis likumprojekts ir noraidāms. Pat neiedziļinoties niansēs, vienkārši atzīmējot lielās lietas – noraidāms!

Vai bija kāda reakcija no Saeimas deputātu puses?

Deputāti neieklausījās Saeimas juridiskā biroja argumentos, un komisija nobalsoja par atbalstu pirmajā lasījumā. Bet neieklausīšanās nozīmē to, ka otrajā lasījumā deputātiem būs vairāk darba.

Jūs tiešām domājat, ka deputāti sāks domāt un darīt?

Teorētiski tā jābūt… Jo nekvalitatīvāks likums, jo vairāk būs debašu un priekšlikumu. Es gribu saglabāt optimismu: ceru, ka deputāti tomēr iedziļināsies likumprojektā un ieklausīsies ekspertos. Runājot par likumprojektu, paliek jautājums: vai tādu likumprojektu var pieņemt, ja tik daudzi jautājumi paliek neskaidri un neizprotami?

Atļaušos būt skeptiska… Vai jums nešķiet dīvaini, ka gandrīz gadu izglītības ministre grauj Universitātes un augstākās izglītības prestižu, bet koalīcijas locīklām tas acīmredzami šķiet pieņemami, un viņi neiebilst pret šo politisko ālēšanos.

… Koalīcija parādīja savu nostāju tad, kad MK noraidīja Šuplinskas rosinājumu turpināt tiesvedību.

Tas skaidrs. Bet es runāju par koalīcijas klusējošo piekrišanu Šuplinskas un JKP politiskajām „izrādēm” deviņu mēnešu garumā. Uzdevu jautājumu premjeram Kariņam: „Kad Šuplinska atmaksās no budžeta naudas iztērētos tūkstošus, tiesās cīnoties pret Universitāti un rektoru Muižnieku?” Atbilde bija: „Jautājums adresējams izglītības un zinātnes ministrei.” Kā smejies, ne mana cūka, ne mans šķiņķis.

Grūti komentēt partiju attiecības… Bet koalīcijā spriedze ir diezgan liela. Un mums jāmēģina rast kompromisu ar visām partijām.

Uzticami avoti ziņo, ka premjers Kariņš esot tomēr jautājis Šuplinskai par to, ko atbildēt uz žurnālista jautājumu par iztērēto līdzekļu atmaksu, bet biedrene ministre atcirtusi, sak, ko jūs te uzmācaties ar niekiem. Noteikti būtu interesanti paklausīties koalīcijas padomes sanāksmju ierakstus, lai pilnībā apjaustu šā politiskā veidojuma patiesās attiecības…

Daudzu politiķu skatījums uz problēmām ir stipri virspusējs, taču neviens neapšauba, ka pārmaiņas ir vajadzīgas – arī mēs to neapšaubām. Velns slēpjas detaļās: kad mēs politiķiem lēnām un pacietīgi sākam stāstīt, ko tieši ministre un viņas ierēdņi ir ierakstījuši likumprojektā, tad viņi sāk klausīties…

… un pat domāt?

Arī. Viņi sāk saprast, ka, piemēram, augstskolu padomes nebūs sabiedrības, bet gan Izglītības ministrijas veidotas padomes.

Un līdz ar to – politiskas padomes, kas graus augstskolu autonomiju un attīstības iespējas.

Un tas tiešām nav tas, ko gribam. Grasās likvidēt Augstākās izglītības padomi (AIP). Kāds teiks – nu kas tad tur, lai likvidē! Bet pakāpeniski ministrijas rokās tiks sakoncentrēta milzu vara. Daļu AIP funkciju plānots nodot Latvijas Zinātnes padomei (LZP), un to no koleģiālas institūcijas pārtaisa par ministrijai pakļautu iestādījumu, kuru vada ministrei pakļauts ierēdnis…

Runājot par augstskolu padomēm: īpaši jauks ir rosinājums nepieprasīt valsts amatpersonu – padomju locekļu – ienākumu pilnu deklarāciju. Korupcijai plaši atvērti vārti! Jo – nebūsim naivi – augstskolu padomju rokās tiks atdoti gan finanšu līdzekļi, gan nekustamie īpašumi. Un ar to gribēs izrīkoties daudzi…

Ne velti pret šādām daļējām deklarācijām iebilda KNAB. Korupcijas shēmas var būt visdažādākās: veiksmīgi pārdots nekustamais īpašums, vinnests loterijā, laba drauga pēkšņi atdots parāds, paša radošā darbā nopelnīti miljoni, sievas pēkšņi ļoti veiksmīgi pārdotas gleznas… Nav iespējams apvienot divas lietas: ārkārtīgi plašas un atbildīgas funkcijas un izvairīšanos no pilnīgas ienākumu deklarācijas.

Padomju locekļiem algas būs jāmaksā no augstskolu budžeta… kas nav paaugstinājies kopš 2008. gada krīzes.

2008./2009. gadā gandrīz divreiz samazinot budžeta dotācijas, to laiku finansējuma līmenis joprojām nav sasniegts. No budžeta ir nācis klāt finansējums zinātnei, ir bijuši struktūrfondu finansēti projekti. Zinātnieki ir uzsēdināti uz struktūrfondu adatas (Ivara Kalviņa izteiciens), tas palīdz zinātniekiem „pārziemot”, taču – viss reiz beidzas. Ko darīt ar šādiem projektiem, kā tos turpināt?

Jums ir kāda cerība, ka Saeima ieklausīsies jūsu rūpestos? Vai domājat – kāds uzdrošināsies pateikt, ka šī Šuplinskas „reforma” ir nederīga?

Nedomāju, ka augstskolu reformas dēļ koalīcijas partijas izlems sašūpot valdību.

Šī koalīcija nekādu iemeslu dēļ nesašūpos valdību, kas ir stipra savā vājumā: ja kāds atkritīs, tad gāzīsies visa valdība. Un to nu neviens siles draugs negribēs piedzīvot.

Likuma otrajā lasījumā Saeimai nav iespēju izvairīties no priekšlikumu izskatīšanas. Joprojām ceru, ka savus priekšlikumus un viedokļus izteiks arī koalīcijas deputāti. Ministru kabinetā nenotika neviena saskaņošanas sēde, un likumprojekts vienkārši tika izstumts cauri. Tiešām – kāpēc diskutēt, ja neviens negrib klausīties?

Bet diskutēt vajag. Viens no pārmetumiem, kas vērsts pret Šuplinskas ideju pretiniekiem, ir: jūs tikai kritizējat, bet jums pašiem ierosinājumu nav!

Jā, ministrija pārmet, ka oponentiem neesot priekšlikumu. Tālāk seko arguments: mēs taču visu rudeni diskutējām! Un tad atkarībā no iztēles seko skaitļi: diskusijas notiek desmit gadus, piecpadsmit gadus utt. Diskusijas gan nav untums, tās paredz MK kārtības rullis ar noteiktu saskaņošanas procedūru. Ir likumprojekts, par kuru aptuveni 20 organizācijām bija iebildumi, kas rezultējās izziņā uz 570 lapām. Kārtības rullis paredz, ka tiek sasaukta saskaņošanas sanāksme, un iebildumi tiek izrunāti. Bet tā nenotika. Turklāt ministres kundze piesavinās priekšteču laurus, sakot, ka viņa ir kā Žanna d’Arka, kura 10 vai 15 gadu cīņu varonīgi novadījusi līdz rezultatīvam iznākumam – līdz likumprojektam, ko viņa iesniegusi.

Kaut kāds dīvains salīdzinājums. Ministres kundze laikam īsti nepārzina Žannas d’Arkas darbību un beigu galu… Gluži tāpat kā gadījumā ar „Pandoras lādi”.

Tas ir tikai sabiedrisko attiecību triks, kas parāda mēģinājumus pasniegt sevi kā augstākās izglītības glābēju.

Kā jau parasti jaunkonservatoriem – mazlietiņ melu, mazlietiņ puspatiesību…

Klasiski. Brīžiem ir sajūta, ka reformu idejas aizstāvji nav lasījuši šo likumprojektu, jo es neticu, ka savās publiskajās runās kāds varētu teikt apzinātu nepatiesību. Politiskā retorika nomāc sarunu par būtību. Bet vajadzētu sanākt un runāt par būtību. Esmu savulaik daudz strīdējies ar kādreizējo izglītības ministru Kārli Šadurski: viņš nāca uz diskusijām, argumentēja, ieklausījās. Ar viņu varēja runāt arī tad, ja viedokļi atšķīrās…

… atšķirībā no Šuplinskas.

Iespējams, tas saistīts ar attieksmi pret Universitāti. Domāju, šī attieksme un rīcība nepaliks bez sekām: ZZS ir iesniegusi prokuratūrā lūgumu izskatīt situāciju ar Šuplinskas izšķērdību ‒ procesā pret Universitāti un Indriķi Muižnieku notikusi neefektīva valsts naudas tērēšana, ko var uzskatīt par valsts finanšu līdzekļu izšķērdēšanu, apmaksājot dārgu advokātu darbu. Pret ministrijas vadību man ir šāda attieksme: tur ir nekompetence, jo cilvēkiem nav pieredzes lielas nozares vadīšanā, un tur saskatāms arī atriebīgums, kas robežojas ar ļaunumu. Ar Šuplinskas un viņas ierēdņu radīto likumprojektu ir tā, ka šķiet: šie cilvēki vienkārši nesaprot, ko sacerējuši.

Komentāri