Kritis pēdējais bastions, kas varēja nosargāt tiesības uz taisnīgu tiesu

6. jūlijā stājās spēkā vērā ņemamas izmaiņas kriminālprocesa regulējumā. Likumdevējs iecerējis, ka izmaiņas sekmēs ātrāku un efektīvāku kriminālprocesu izmeklēšanu un iztiesāšanu, kā arī būtiski atslogos tiesībsargājošo iestāžu darbu un tiesu darbu organizāciju.

Grozījumu likumos ir daudz un daļa no tiem, iespējams, tik tiešām sekmēs tiesu sistēmas darba uzlabošanos. Tā, piemēram, beidzot ir konkrēti definēti noziedzīga nodarījuma maznozīmīguma kritēriji, līdz ar to tādas absurdas lietas kā savulaik vairāk nekā gadu ilgušais process par 19 santīmus vērta buljona kubiciņa zādzību, cerams, vairs nenotiks.

Taču atsevišķiem Saeimas Juridiskās komisijas locekļiem un tieslietu ministram Jānim Bordānam (Jaunā konservatīvā partija, JKP) ir izdevies likumā iestumt arī tādus grozījumus, kas nav no jurisprudences, bet no politiskas propagandas diskursa.

Saskaņā ar ilgus gadus cītīgi kultivēto mītu, tā sauktā Lemberga prāva tik nejēdzīgi ilgi notiekot nevis tāpēc, ka apsūdzībai ir baltiem diegiem šūti argumenti, bet tāpēc, ka Ventspils mēra aizstāvība velkot laiku. Patiesā aina gan izskatās stipri citādi. Lieta ir balstīta uz stāsta, ka Lembergs esot izspiedis kā kukuli viena uzņēmuma akcijas no tranzītbiznesmeņiem. Apsūdzību uzturošie prokurori kā pierādījumus uz tiesu ir atšķūrējuši milzīgu blāķi dažādu papīru, kas izņemti no uzņēmēju, politiķu, pašvaldības un uzņēmumu skapjiem. Vienai lielai daļai ar lietu nav pat attāla sakara, taču tiesā tos neskaitāmas reizes ir nācies cilāt, šķirstīt, tulkot, lasīt un salīdzināt. Prokurori ir gari un plaši runājuši, pratinājuši lieciniekus. Ilgā procesa laikā ir bijuši apstākļi, kad kāds no procesa dalībniekiem saslimst vai nomirst, vai kāds objektīvu apstākļu dēļ nevar piedalīties procesā. Pēdējos gados tiesa arī bez kādiem likuma grozījumiem ir dažādā veidā bāzusi ciet muti aizstāvībai. Tas nav godīgi, jo apsūdzība ir līdz pēdējam sīkumam izklāstījusi savu sakāmo, bet, kad pienākusi kārta aizstāvībai, argumenti un fakti tiek aprauti pusvārdā. Kopumā ne tikai šajā lietā ir diezgan labi zināms, ka ne jau advokāti, kas varbūt kādos gadījumos taktisku apsvērumu dēļ arī pavilcina prāvu, ir galvenais faktors, kas stiepj procesus laikā. Tas ir finansējuma trūkums, kas daudzos veidos kavē tiesu darbu, bet vēl kavējošāk ir tas, ka diemžēl ir stipri noplicināti tiesībsargājošo iestāžu un prokuratūras kadri, izmeklēšanas kvalitāte dažkārt ir pagalam zema.

Bet pašreizējais valdošo politikāņu metiens ar JKP priekšgalā ir izskaitļojis, ka pozicionēties kā galvenajiem karavadoņiem cīņā pret Ventspili, Lembergu un tranzītbiznesa nozari vienas elektorāta daļas acīs ir visnotaļ populāri. JKP ne tikai bļaustās, bet savus murgus pārvērš reālos likuma pantos, kas tagad skars ne tikai kādus atsevišķus procesus, bet ikvienu indivīdu, kurš nonāk saskarē ar tiesu varu.

Ar likuma grozījumiem tiesai ir piešķirtas tiesības noteikt tiesas debašu ilgumu un apsūdzētā pēdējā vārda ilgumu. Būtībā likumdevējs ir izcīnījis spožu uzvaru pār problēmu, kura nemaz tā īsti neeksistē. Zvērinātu advokātu padome par to saka: “Tiesas debašu ilgums nevienā aptaujā un pētījumā nav ticis atzīts kā būtisks un visās vai lielākajā daļā lietu klātesošs faktors, kas kavē tiesvedību. Ar šiem grozījumiem likumdevējs risina neesošas problēmas. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka aizstāvja un prokurora noslēguma argumentu izklāsts ir viens no krimināllietas iztiesāšanas nozīmīgākajiem aspektiem, jo tā ir abu pušu iespēja mutvārdos paust savu viedokli par visiem lietas apstākļiem un par visiem lietā esošajiem pierādījumiem, kā arī sniegt tiesisko pamatojumu savam lietas iznākuma novērtējumam.”

Tomēr, neraugoties uz Zvērinātu advokātu padomes centieniem likumdevējus vest pie prāta un vēstuli Valsts prezidentam Egilam Levitam, kurā advokāti lūdza neizsludināt šos un vēl citus likumdošanas brāķus, Levits atkal ir glaudījis valdošajai politiskajai elitei pa spalvai un grozījumus 22. jūnijā ir izsludinājis. Tādā veidā ir kritis pēdējais bastions, kas vēl varēja nosargāt cilvēku tiesības uz taisnīgu tiesu.

No politikāņu jociņiem tagad cietīs arī parastie mirstīgie, jo saskaņā ar jauno kārtību tiesa varēs ne tikai pārtraukt viņu liecības un pēdējo vārdu. Vēl kriminālprocesā aizturētā pienākums būs sniegt patiesas liecības. Zvērinātie advokāti Levitam rakstīja: “Vadoties no laba mērķa nepieļaut personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nepatiesu liecību sniegšanu, nav pietiekami vērtēts, vai netiek radīts mehānisms, ar kura palīdzību personu var piespiest liecināt pret sevi un jebkuras liecības, kas nesakrīt ar izmeklēšanas versiju, atzīt par apzināti nepatiesām liecībām. Uzmanība vēršama uz to, ka amatpersonām un procesā iesaistītajām personām var būt dažāda izpratne par terminu “patiesas liecības”. Nav iestrādātas garantijas, lai izvairītos no gadījumiem, kad viss, kas negūst apstiprinājumu kriminālprocesā, īpaši tā sākotnējā izmeklēšanas stadijā, ar citiem lietā esošajiem pierādījumiem, procesa virzītāja ieskatā tiks vērtēts kā nepatiesas liecības.”

Šīs profesionālu juristu bažas konstitucionālo tiesību ekspertam Levitam nav šķitušas vērā ņemamas, un tās nav atturējušas viņu no likuma grozījumu izsludināšanas. Pamatojot savu rīcību, Levits pauž, ka “šajos likuma grozījumos ietvertie risinājumi varētu mazināt iespējas novilcināt atsevišķus kriminālprocesus un paātrināt lietu izskatīšanu”.

Taču ‒ kas ir svarīgi, un kas ir pats svarīgākais? Tas, ka atsevišķas lietas tiek novilcinātas, ir slikti, taču tas nenozīmē, ka vajadzēja atcelt pilsoņu tiesības uz patiesības noskaidrošanu un taisnīgu tiesu.

Cilvēki kļūdaini domā, ka Augstajā namā Jēkaba ielā sarakstītie likumi attieksies tikai uz Lembergu vai vēl kādiem ļaudīm, kurus redz televīzijā. Nupat spēkā ir stājies likums, kas samazina ikviena cilvēka iespējas aizstāvēties un spiež liecināt sev par sliktu. Ikviens, pat visgodīgākais cilvēks, var piepeši nonākt uz apsūdzēto sola ne tikai par īstiem, bet arī kādu nelabvēļu izdomātiem noziegumiem vai arī aiz nejaušības, ja izskatās līdzīgs kādam bandītam. Taču tagad var iznākt tā, ka tiesa var aizliegt pastāstīt visu, kas varētu nākt viņam par labu.

Cilvēce kopš sākumiem un it īpaši seno grieķu un romiešu laikos ir centusies likt pamatus taisnīgākai iekārtai un likumiem. Ne velti Temīdai acis ir aizklātas ar apsēju, kas simbolizē tiesu varas objektivitāti. Lai gan šobaltdien joprojām nav nevienas valsts, kur tiesu sistēmā viss būtu kārtībā, tiesu varas neatkarība un objektivitāte ir ideāls, uz kuru tiecas demokrātiskas valstis. Bordāns ar savu partiju un izpalīgiem no citām partijām dodas pretējā virzienā – viņi Latvijas valstij nes jaunu, citādu, orvelisku “bezkompromisu tiesiskumu”, kurā patiesība ir mazsvarīga, bet galvenais ir ar jebkurām metodēm un pēc iespējas ātrāk izrēķināties ar politiskajiem pretiniekiem.