Farmaceite kliedē 5 biežākos mītus par cukura diabētu

Cukura diabēts viennozīmīgi ir slimība, kas mūsdienās cilvēkus skar arvien vairāk. Iemesli augošajai statistikai ir dažādi, tomēr liela ietekme ir cilvēka dzīvesveidam – jo mazkustīgāks tas ir, jo lielāka iespēja saslimt ar cukura diabētu, norāda “Euroaptieka” farmaceite Zane Melberga. Tieši mazkustīgs dzīvesveids ir lielākais vaininieks otrā tipa cukura diabēta attīstībā. Novembris pasaulē zināms arī kā cukura diabēta mēnesis, kad nozares speciālisti vērš pastiprinātu uzmanību cukura diabēta cēloņiem un tā profilakses iespējām. Lai mazinātu aizspriedumus par cukura diabēta pacientu ikdienu, farmaceite atspēko mītus un maldīgus priekšstatus par cukura diabētu.

Kas ikvienam jāzina par cukura diabētu?

Cukura diabēts ir slimība, kuru iedala divās grupās. Pirmā tipa cukura diabēts ir iedzimts un tas rodas gadījumā, ja aizkuņģa dziedzeris nespēj saražot insulīnu pietiekamā daudzumā. Šādā gadījumā visas turpmākās dzīves laikā trūkstošais insulīns jāievada injekciju veidā. Otrā tipa cukura diabēts ir biežāk sastopams, ar to cilvēks var saslimt jebkurā brīdī dzīves laikā. Otrā tipa cukura diabēts ierasti parādās pakāpeniski, un tas veidojas tādēļ, ka insulīna ražošana aizkuņģa dziedzerī ir traucēta, un insulīns nedarbojas pietiekamā apjomā.

Kā atsevišķu cukura diabēta veidu, kas var skart tieši sievietes, farmaceite min gestācijas diabētu, kas var rasties grūtniecības laikā. Lai izslēgtu iespējamos veselības riskus gan topošajai māmiņai, gan bērnam, rūpīgi jāseko līdzi ārsta norādēm un nepieciešamajām analīzēm, kas jāveic grūtniecības laikā.

Pirmā tipa cukura diabētu nav iespējams ārstēt, ar to ir jāsadzīvo un jāaprod visu mūžu, tomēr no otrā tipa cukura diabēta var ne vien izvairīties, bet arī uzlabot dzīves kvalitāti gadījumā, ja tomēr šī slimība ir diagnosticēta. Farmaceite Zane Melberga vērš uzmanību uz mītiem par cukura diabēta pacientu ikdienu, kā arī sniedz ieteikumus, kā pēc iespējas labāk sadzīvot ar mūsdienās tik izplatīto slimību.

Mīts: Diabēts veidojas tikai no pārmērīga cukura patēriņa

Lai arī pārlieku biežs cukurotu produktu patēriņš var kalpot par papildu iemeslu, kādēļ cilvēkam tiek atklāts cukura diabēts, tas nebūt nav vienīgais iemesls. Otrā tipa cukura diabēts ir kompleksa slimība, ko ietekmē dzīvesstils un paradumi ilgtermiņā. Šī slimība var piezagties ilgākā laika posmā un jebkuram cilvēkam, bet, jo īpaši tiem, kuri maz kustās, nesporto, strādā sēdošu darbu, kā arī ar uzturu ikdienā uzņem nesamērīgi lielu kaloriju daudzumu.

Padoms: Ikvienam cilvēkam vajadzētu izvērtēt, kāda ikdienā ir fiziskā noslodze. Ja cilvēks, kuram novērojams palielināts ķermeņa svars, ikdienā pārsvarā pārvietojas ar automobili un piekopj minimālu fizisko slodzi, tad, ļoti iespējams, ka kopā ar ģimenes ārstu jāpārskata uzturs un uzņemto kaloriju daudzums. Tas, visticamāk, būs ievērojami mazāks nekā cilvēkam, kurš strādā fiziski smagu darbu. Lai izvairītos no aptaukošanās un arī cukura diabēta riska, vēlams ikdienā ēst piecas līdz sešas reizes, taču nelielas porcijas, kur iekļauti arī šķiedrvielām bagāti ēdieni (dažādi dārzeņi un augļi).

Mīts: Ja ģimenē nav konstatēti diabēta saslimšanas gadījumi, nepastāv saslimšanas risks

Insulīna rezistences un otrā tipa cukura diabēta attīstības risks var būt ikvienam, neatkarīgi no tā, kāda ir bijusi ģimenes slimības vēsture. Protams, ja vecākiem vai vecvecākiem ir atklāts cukura diabēts, būtu jābūt īpaši piesardzīgiem, tomēr risks ievērojami palielinās cilvēkiem, kuri ir vecāki par 40 gadiem, un kuriem bieži ir paaugstināts asinsspiediens. Papildu indikācijas, kas var ietekmēt slimības attīstību, ir smēķēšana, kā arī palielināts ķermeņa svars jeb aptaukošanās. Sievietēm kā palielināts vidukļa apkārtmērs tiek uzskatīts lielāks par 88 cm, bet vīriešiem – 102 cm. Arī jau esošas sirds un asinsvadu slimības ir papildu indikators, kas var veicināt cukura diabēta attīstību.

Padoms: Farmaceite skaidro, ka par cukura diabētu savā ziņā jādomā kā “negaidītu un nevēlamu ciemiņu”. Ja ir stingra vēlme, ka tas nepiezogas dzīves laikā, ir regulāri jāpārbauda arī asinsspiediens, jo diabēta slimniekiem tas var būt paaugstināts. Asinsspiedienu ērti var izmērīt aptiekās, iepriekš piesakoties. Apskatot rādījumu rezultātus, farmaceits arī varēs sniegt rekomendācijas. Farmaceite skaidro, ka daļai otrā tipa cukura diabēta pacientu var nepietikt ar dzīvesstila izmaiņām, un var būt nepieciešamība arī lietot medikamentus, kas paredzēti asinsspiediena mazināšanai.

Mīts: Tikai gados veciem cilvēkiem jāuztraucas par cukura diabētu

Zane Melberga skaidro, ka diemžēl vidējais cukura diabēta pacients kļūst arvien jaunāks. Jau šobrīd ir gana daudz jaunu cilvēku, 25 līdz 30 gadu vecumā, kuri sirgst ar otrā tipa cukura diabētu. Vēl salīdzinoši nesen kā izteiktākais cukura diabēta pacienta profils bija cilvēks ap 45 gadu vecumu, tomēr mazkustīgais dzīvesstils, tostarp ikdienas uztura paradumi, arvien vairāk ietekmē arī jaunu cilvēku dzīves kvalitāti un diabēta attīstības risku.

Padoms: Vismaz vienu reizi gadā ikvienam pieaugušajam no 18 gadu vecuma vajadzētu pārbaudīt holesterīna līmeni asinīs. Lai novērstu sirds un asinsvadu slimības, jāpārbauda tieši zema blīvuma lipoproteīnu līmenis, kam būtu jābūt robežās starp 1,8-2,6 mmol/l. Farmaceite uzsver, ka jo īpaši bērniem, kuriem atklāts cukura diabēts, vēlams lietot jaunās paaudzes glikometrus, ar kuriem var ērti sekot līdzi cukura līmenim asinīs. Glikozes līmeni, iepriekš piesakoties, iespējams izmērīt arī aptiekās. Redzot rezultātus, farmaceits varēs sniegt konsultāciju, un, iespējams, aicinās izvērtēt nepieciešamību iegādāties ikdienai paredzētus līdzekļus, kuru sastāvā ir hroms, kas palīdz uzturēt normālu glikozes līmeni asinīs.

Mīts: Diabēta slimnieki “jūt”, kad nokrītas cukura līmenis

Lai arī atsevišķos gadījumos tā tiešām var būt, ka diabēta pacients var just cukura līmeņa nokrišanos, farmaceite uzsver, ka šādu brīdi nevajadzētu sagaidīt, un ir savlaicīgi jāseko līdzi pašsajūtai. Vienīgais veids, kā novērst šādas situācijas, ir regulāra glikozes līmeņa pārbaudīšana. Visefektīvāk to iespējams veikt ar glikozes mērītājiem, kas iegādājami aptiekās. Svarīgi atcerēties, ka cukura mērījums asinīs jāveic vismaz divas reizes dienā – gan pirms, gan pēc ēšanas.

Padoms: Ņemot vērā, ka cukura diabēta pacientiem gana bieži jāveic mērījumi, ir svarīgi atcerēties ne vien regulāri mainīt adatiņas, lai tās nenotrulinātos un tādējādi papildus netraumētu pirkstu, bet arī mainīt pirkstu, kurā tiek durts. Ja vairākkārt tiek durts tajā pašā vietā, viegli veidojas tulznas un pušumi, kas lēni dzīst.

Mīts: Diabēta slimnieki nedrīkst sportot

Regulāra fiziskā slodze ir pat ļoti svarīga visiem diabēta pacientiem. Zane Melberga vērš uzmanību, ka vienīgais, no kā būtu jāizvairās, ir traumas, tostarp pušumi, jo cukura diabēta slimniekiem ļoti lēni dzīst brūces. Šī iemesla dēļ vajadzētu izvairīties no iespējas noberzt kājas, pēdas un citas vietas, kas potenciāli varētu iekaist. Savukārt sportiskas aktivitātes ir ļoti rekomendējamas arī tad, kad slimība ir jau atklāta, jo sportošana stiprina sirdi, kā arī uzlabo asinsvadu sistēmu, samazinot sirds slimību risku.

Padoms: Ikkatram cukura diabēta slimniekam nepieciešams regulāri konsultēties ar ģimenes ārstu un endokrinologu par veselības stāvokli, lai izvērtētu ieteicamās fiziskās slodzes un sabalansēta uztura nosacījumus. Tomēr kā minimums ikvienam cilvēkam vajadzētu dienā veikt vismaz 10 000 soļu kopējās pašsajūtas uzlabošanai.

Tā kā cilvēki, kuri sirgst ar cukura diabētu, ievēro īpašu uztura režīmu, līdz ar regulārām fiziskām aktivitātēm ieteicams lietot līdzekļus, kura sastāvā ir hroms, kas palīdzēs uzturēt normālu glikozes līmeni asinīs, kā arī vitamīnu B6, kas palīdzēs nodrošināt olbaltumvielu un glikogēna normālu vielmaiņu. Tāpat arī farmaceite atgādina, ka diabēta pacientiem ir ļoti būtiski pietiekamā daudzumā uzņemt D vitamīnu, jo tas organismā iesaistās procesos, kas mazina insulīna rezistenci. Cilvēkiem, kuriem D vitamīns ir normas robežās (45-50 ng/ml), ikdienā vajadzētu uzņemt 1000 līdz 2000 SV dienā. Tomēr hroniskas slimības “pieprasa” lielākas vitamīnu devas, lai organismu nodrošinātu ar nepieciešamajām uzturvielām, tādēļ, konsultējoties ar ārstu, D vitamīna dienas deva var būt pat 6000 līdz 8000 SV dienā, atkarībā no pacienta auguma un ķermeņa svara.