Ašeradens: OIK atcelšana valstīm ir sarežģīts lēmums

Kādu obligātās iepirkumu komponentes (OIK) mantojumu un tā turpmākās apsaimniekošanas norādes jaunajam ekonomikas ministram Ralfam Nemiro (KPV LV) un valdībai atstājis iepriekšējais ministrs, kā vēl varētu mūsu energoresursus padarīt konkurētspējīgākus un kā vadīt premjera partiju, kurai Saeimā ir mazākais deputātu skaits, Neatkarīgās intervija ar bijušo ekonomikas ministru, 13. Saeimas deputātu, Vienotības priekšsēdētāju Arvilu Ašeradenu.

– Cik veiksmīgi Krišjāņa Kariņa valdībā varētu tikt kūrēta ekonomikas nozare, ņemot vērā koalīcijas partiju prioritātes, deklarāciju un ekonomikas ministra nomaiņu pāris dienas pirms valdības apstiprināšanas?

– Nonākšana pie rezultāta prasīja garāku laiku, bet ir rasts labs veids, kā nonākt pie rezultāta. Koalīciju veido piecas partijas uz paritātes pamata. Tā kā parlaments ir fragmentēts un nevienai no partijām nav būtiskas ietekmes, vienojāmies, ka valdība strādā pēc konsensusa principa, ir jānonāk pie kopēja lēmuma. Un tas strādā ļoti labi. Ministru kandidāti sākotnēji rakstīja savas deklarācijas sadaļas kopā ar četriem citu partiju pārstāvjiem un tad nāca ar relatīvi gatavu materiālu uz kopējām sanāksmēm. Tas ļāva ministram izskaidrot savu pozīciju. Ir lietas, ko nācās mīkstināt, piemēram, attiecībā uz Tāļa Linkaita nostāju par ostu pārvaldības maiņu, kur teicām, ka to izvērtēsim («Izvērtēsim un reformēsim lielo ostu pārvaldības modeli, kā prioritāro risinājumu paredzot to pārveidošanu par valsts kapitālsabiedrībām» – B.L). Pret to nav konceptuālu iebildumu, bet izvērtēsim, vai tas ir reāli iespējams Latvijas situācijā. Pie ekonomikas sadaļas strādāja Didzis Šmits, kura piedāvātajā deklarācijas sadaļā lielāka ietekme bija Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai, bet arī kolēģi bija klāt. Neredzu problēmu tam, ka R. Nemiro tika izvirzīts tikai neilgi pirms valdības apstiprināšanas.

– Cik lielā mērā jūsu un Kariņa kunga uzskati atšķiras no Šmita iepriekš paustās pozīcijas par OIK likvidēšanu jau pēc pāris mēnešiem, kuru Kariņš viņam esot lūdzis mainīt?

– Te ir aizgājis dīvains diskurss. Situāciju ir mainījis Saeimas 10. janvāra paziņojums, kas uzdod Ekonomikas ministrijai (EM), ievērojot tiesiskuma principus, izstrādāt OIK atcelšanas dokumentus līdz 31. martam. Saeimas uzdevums ir jāizpilda.

– Tiesiskuma principu ievērošanu var traktēt dažādi. Šmits uzskatīja, ka tas ir Eiropas Komisijas neatļauts valsts atbalsts, kurš jau saknē ir prettiesisks.

– Par to var diskutēt, un tas jāvērtē ekspertiem. Man ir svarīgs Eiropas kopienas līgums un Eiropas direktīvas, kas uzdod mums sasniegt mērķi 40% atjaunojamo energoresursu no kopējā energoresursu apjoma, uz ko arī konsekventi ejam. Bet manā rīcībā esošo 26 valdības un vēl vairāku ministrijas ekspertu komanda piedāvāja no esošās OIK sistēmas atteikties trīs gados – ja kāds to var izdarīt ātrāk – uz priekšu! Protams, ministrs var dot politisku uzstādījumu, bet ir ekspertīze. Šo trīs gadu programmu, kas valdībā guva visus saskaņojumus, tomēr Ministru kabinetā nepieņēmām, lai jaunajam ministram dotu izvēles iespējas – ja viņš redz, ka var atcelt OIK ātrāk, lai dara! Bet, ja nesasniedzam mērķi par atjaunojamajiem resursiem 2020. gadā, par direktīvas neieviešanu mums draud pārkāpumu procedūra un sankcijas. Piemēram, Spānija, kur OIK maksājumus neatcēla, bet tikai samazināja, ir ļoti smagi zaudējusi investīciju strīdos. Vispārējā judikatūra rāda, ka tas valstīm ir diezgan sarežģīts lēmums.

– Kas šos 40% līdz 2020. gadam Latvijai noteicis – mēs paši vai Eiropas Savienība? Kāpēc, piemēram, Lietuva un Igaunija noteikušas teju uz pusi mazāku šo normu, kuru arī bez problēmām izpilda?

– Es tajā laikā nebiju klāt un nevaru par to uzņemties atbildību, bet ir direktīva, kas nosaka skaidrus mērķus.

– Varat vismaz paskaidrot, kāpēc šis slieksnis tika noteikts tik augsts? Varbūt paši iedzinām sevi stūrī vai apzināti noteicām tik augstu mērķi, lai būtu arguments OIK afēras uzturēšanai?

– Gribat apšaubīt pašu mērķi – 40%? Tas tiek noteikts dalībvalstu diskusijās, visticamāk, tika izvērtēti līdzšinējie rādītāji un noteikti mērķi, uz ko virzīties. Bet es nebūšu eksperts jautājumā par to, kā tas notika 2009. gadā.

– Domājat, ka, likvidējot OIK straujāk nekā trīs gados, mēs šos 40% nesasniegsim?

– Man vienīgais zināmais gadījums, kad uzņēmēji piedāvā investēt zaļajā enerģijā bez valsts atbalsta, ir Eolus kompānijas piedāvājums būvēt vēja parkus Dobeles un Tukuma rajonā. Nezinu citus gadījumus, kad šīs tehnoloģijas spētu konkurēt ar konvencionālo enerģijas ražošanas, it sevišķi Nord Pool, sistēmu. Visas valstis kaut kādā veidā atbalsta zaļās enerģijas ražošanu, un visām ir diezgan ambiciozi mērķi.

– Saeimas lēmums, kas liek līdz 31. martam izstādāt tiesību aktus OIK likvidēšanai, ir līdzīgs deklarācijā solītajai OIK likvidēšanai, «ievērojot tiesiskuma principus, nepieļaujot šo maksājumu veikšanu no citiem finanšu avotiem un veicot to valsts budžetam un iedzīvotājiem ekonomiski un finansiāli izdevīgākajā veidā».

– Saeima valdībai uzdeva ļoti skaidru uzdevumu, kurš jāpilda, un tur nav nekādas pretrunas nedz ar deklarācijā ietverto, nedz iepriekš Šmita kunga pausto. Jau esmu teicis, ka OIK, kāds tas ir šobrīd, ir makroekonomiski rupja kļūda – tas ir ļoti dārgs un neadekvāts. Lai neierautu valsti tiesvedībās, ārvalstu investīciju un vietējo investīciju strīdos, manā vadībā tika izstrādāta minētā trīs gadu programma. Var jau vēlreiz eksperti izvērtēt, ar jaunu, svaigu aci apskatīties un, iespējams, rast jaunus risinājumus. Katrā ziņā EM izstrādātais plāns ir ļoti komplekss dokuments, mums bija gandrīz 70 saskaņojumi ar visdažādākajām institūcijām.

– Viens no KPV LV līderiem Aldis Gobzems paudis, ka pat tad, ja valsts zaudē visās tiesvedībās, izmaksājamās kompensācijas varētu būt līdz 700 miljoniem, kas būtu 200 miljonu eiro ietaupījums, salīdzinot ar OIK vēl izmaksājamajām summām. Ja tā ir, domājat, ka tik un tā labāk netiesāties, lai nekaitētu investīciju vides tēlam Latvijā? Vai tomēr ir vērts riskēt?

– Tā ir valdības izšķiršanās. Šādu kalkulāciju veikšana būtu leģitīma. Es neesmu tādas veicis, bet varu minēt divus skaitļus. Komercbanku informācija liecina, ka aktīvo kredītu apjoms, kas saistīti ar investīcijām OIK stacijās, ir 180 miljoni eiro. Savukārt atjaunojamās enerģijas asociācija savās publikācijās minējusi apmēram miljardu eiro prasību kopapjomu, ja valsts atbalsts tiktu pārtraukts. Ir pamats uzskatīt, ka gan kredītiestādes, gan investori aizsargās savas tiesības. Uzskatot, ka Latvija ir tiesiska valsts, domāju, ka nevajadzētu iesaistīties šādās tiesvedībās. Turklāt ES ir devusi pietiekamu instrumentu klāstu, lai mēs šo problēmu sekmīgi atrisinātu.

Man stājoties amatā, OIK atbalsts bija 266 miljoni eiro 2016. gadā, uz 2019. gadu tas samazināts līdz 187 miljoniem, un saskaņā ar programmu tie būtu 106 miljoni 2022. gadā un 2006. gadā vairs tikai 60 miljoni eiro. Atbalsta izmaksas ir zināmas, ja aprēķina potenciālos investīciju strīdus, var izvērtēt tīri finansiālo izdevīgumu. Tas būs jaunā ekonomikas ministra lēmums, kā virzīties uz priekšu.

*Pilnu interviju lasiet šīs dienas Neatkarīgajā

Foto: Saeimas kanceleja