No t.s. Lemberga krimināllietas pazudis lūgums novērst nelikumības

Ventspils mēra Aivara Lemberga advokāte Irina Kauke atklājusi, ka no krimināllietas pazudis aizstāvības lūgums tiesai izvērtēt vairāku tiesiskās palīdzības lūgumu atbilstību likuma normām.

Savā debašu runā analizējot krimināllietā iekļautos nepieļaujamos pierādījumus, advokāte cita starpā pieminēja arī vairākus tiesiskās palīdzības lūgumus, kuri centienos apsūdzēt Aivaru Lembergu ārvalstīm nosūtīti vēl pirms 2005. gada 1. oktobra, kad spēkā stājās Kriminālprocesa likums.

Tobrīd spēkā esošais Kriminālprocesa kodekss noteica, ka tiesiskās palīdzības lūgumus saistībā ar konkrētu personu var sūtīt tikai tad, ja pret konkrēto personu uzsākta krimināllieta. Bet pret A. Lembergu tobrīd bija uzsākta vien pārbaudes lieta.

T.s. Lemberga lietas iztiesāšanas gaitā aizstāvība pieteica lūgumu novērst šo pirmstiesas izmeklēšanā pieļauto nelikumību. Procesa dalībnieki par šo lūgumu izteicās, un tad pēkšņi viss noklusa. I. Kauke konstatējusi, ka lūgums no krimināllietas sējumiem vispār pazudis.

Nepieļaujamie pierādījumi

Kā tiesā norādīja I. Kauke, «aizstāvībai ir pamats secināt, ka visi tiesiskās palīdzības lūgumi, kuri tika nosūtīti dažādām ārvalstīm līdz kriminālprocesa uzsākšanai 2005. gada 3. oktobrī, tika nosūtīti nelikumīgi, pretēji Latvijas Kriminālprocesa kodeksa prasībām. Līdz ar to visas atbildes, kuras tika saņemtas uz nelikumīgi nosūtītajiem tiesiskās palīdzības lūgumiem, uzskatāmas par nepieļaujamajiem pierādījumiem krimināllietā, kuri nav izmantojami pierādīšanā.»

Piemēram, krimināllietas materiālos atrodas Ģenerālprokuratūras virsprokurora Ērika Zvejnieka vēstule Šveices republikas Cīrihes kantona prokurorei Kornēlijai Kovai. Vēstulē virsprokurors apgalvojis, ka pirmstiesas kriminālprocess pret A. Lembergu uzsākts 2003. gada 22. maijā. I. Kauke norādīja, ka tas «neatbilst patiesībai, jo krimināllietā nav neviena procesuālā dokumenta, kurš būtu apstiprinājis šo apgalvojumu, līdz ar ko ir pamats uzskatīt, ka Šveices kompetentas iestādes tika vienkārši apzināti maldinātas. Krimināllietas materiālos ir tikai viens lēmums par kriminālprocesa uzsākšanu 2005. gada 3. oktobrī, un tikai no šī brīža Ģenerālprokuratūra varēja sūtīt ārvalstīm tiesiskās palīdzības lūgumus, saskaņā ar spēkā stājušos Kriminālprocesa likuma C. daļu «Starptautiska sadarbība krimināltiesiskajā jomā». Tādējādi visi tiesiskās palīdzības lūgumi, kuri minēti lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai – 2003. gada 8. jūlija tiesiskās palīdzības lūgums Holandei un 2003. gada 10. novembra tiesiskās palīdzības lūgums Šveicei, uzskatāmi par neatbilstošiem likuma prasībām, un arī visas atbildes, kas ir saņemtas, atbildot uz šiem lūgumiem, ir atzīstamas par nepieļaujamajiem pierādījumiem, kas nav izmantojami pierādīšanā.»

Lūgums izgaisis

I. Kauke tiesai atgādināja, ka aizstāvība lūgumu par nepieļaujamiem pierādījumiem sakarā ar augstāk minētājiem tiesiskas palīdzības lūgumiem un saņemtām atbildēm pieteica jau 2011. gada 7. novembrī. Viņa norādīja, ka pats tiesas sastāva priekšsēdētājs Boriss Geimans tiesas sēdē paziņojis par šāda lūguma esamību un aicinājis procesa dalībniekus paust viedokļus. Viedokļi par šo lūgumu uzklausīti, taču pēc tam noticis sekojošais: «Šis lūgums gadiem netika izlemts pēc būtības, un izrādās, ka šis lūgums krimināllietas materiālos nemaz neatrodas. Kad 2016. gada 20. septembrī aizstāvība paziņoja par šo faktu, tiesa uz to nereaģēja, nepārbaudīja, vai tik tiešām lūgums ir pazudis no lietas materiāliem tiesas vainas dēļ, kā arī nepiedāvāja pieteikt lūgumu atkārtoti. Tiesa 2016. gada 29. septembrī noraidīja šo lūgumu, to pat neredzot un nezinot lūguma argumentus.»

Politiskais pasūtījums

2015. gada 5. janvārī Neatkarīgā informēja, ka krimināllietas materiālos atrodas 2004.-2005. gada ģenerālprokurora Jāņa Maizīša un virsprokuroru sarakste ar Tieslietu ministriju un Šveices prokuroriem saistībā ar pierādījumu meklējumiem A. Lemberga apsūdzēšanai.

Šī sarakste rada nepievilcīgu iespaidu par Latvijas valsts tiesībsargājošajās iestādēs valdošo kārtību un nostiprina pārliecību par krimināllietas politisko pasūtījumu. Krimināllietā atrodama Šveices advokāta Izo Lenclingera vēstule Latvijas Republikas tieslietu ministram, kurā šveicietis, pārbaudot Latvijas Ģenerālprokuratūras 2003. gada 10. novembrī Šveicei nosūtīto tiesiskās palīdzības lūgumā minēto faktu patiesumu, lūdzis Latvijas varas iestādes paskaidrot, ir vai nav A. Lembergam izvirzīta apsūdzība un pieņemts lēmums par krimināllietas uzsākšanu, vai tikai notiek «tā sauktais materiālu pārbaudes process». Šveices advokāts lūdzis apstiprinājumu, vai taisnība, ka materiālu pārbaudes procesa ietvaros Latvijā nav atļauts nopratināt lieciniekus, konfiscēt dokumentus, un vai taisnība, ka šajā «materiālu pārbaudes procesa» stadijā Latvijas Ģenerālprokuratūrai nav tiesību lūgt starptautisko palīdzību.

Tieslietu ministrs šo vēstuli pārsūtījis Ģenerālprokuratūrai, un uz to 2004. gada 27. maijā atbildējis virsprokurors Edvīns Ziediņš. Vēstulē skaidri norādīts, ka, atbilstoši tolaik Latvijā spēkā esošajam Kriminālprocesa kodeksam, pārbaudes stadijā «prokurora tiesības ir ierobežotas un, proti, ir paredzētas vienīgi tiesības pieprasīt nepieciešamos materiālus un paskaidrojumus, noteikt revīziju un saņemt revīzijas atzinumu, kā arī pieprasīt un saņemt speciālista konsultāciju». Virsprokurors uzsvēris, ka šajā stadijā veikt liecinieku un cietušo pratināšanu, konfrontēšanu, piespiedu līdzekļu piemērošanu, kratīšanu, personu aizturēšanu prokurors veikt nedrīkst. E. Ziediņš arī atzinis, ka pret A. Lembergu krimināllieta nav ierosināta.

Tad J. Maizītis rakstījis I. Lenclingera pilnvarotajai pārstāvei, ka atceļ virsprokurora vēstuli un E. Ziediņa darbības novērtē kā sava padotā pilnvaru pārsniegšanu.

Tiesā rakstveida pierādījumu pārbaudes gaitā tika nosaukta vēl viena interesanta J. Maizīša vēstule Cīrihes kantona IV apriņķa prokuratūras prokurorei Kornēlijai Kovai. Tajā J. Maizītis Šveices prokurorei skaidrojis, cik nepareizi rīkojies virsprokurors E. Ziediņš, savā vēstulē šveiciešiem skaidrojot Latvijas likumus, tādējādi pārsniedzot savas pilnvaras. J. Maizītis pats gan atturējies Šveices kolēģei skaidrot, ko tieši nepareizi E. Ziediņš sarakstījis. Toreizējais ģenerālprokurors vien norādījis, ka patieso skaidrojumu Šveicei vēstulē sniegs cits viņa padotais – virsprokurors Ē. Zvejnieks. Virsprokurora vēstulē Šveices kolēģei faktiski teikts, ka E. Ziediņš visu traktējis nepareizi, jo «visas darbības, kuras esam lūguši veikt mūsu tiesiskās palīdzības lūgumā, Latvijas likumi pieļauj veikt Latvijas teritorijā un šo darbību veikšana var tikt lūgta arī Šveicei».

J. Maizīša vēstule K. Kovai datēta ar 2004. gada 20. jūliju. E. Ziediņš par savu it kā labprātīgu aiziešanu pensijā, daudzajiem darba piedāvājumiem un iespējamo politisko karjeru paziņoja 2004. gada 7. septembrī.

Foto: F64