Krimināllieta piesātināta ar neskaidras izcelsmes dokumentu kopijām

Valsts apsūdzība t.s. Lemberga krimināllietā mēģina pierādīt vainu ar virkni neapliecinātu, neskaidras izcelsmes dokumentu kopiju – savā debašu runā Rīgas apgabaltiesā teica advokāte Irina Kauke.

Vienpadsmito gadu ieilgušajā tiesvedībā prokurori nemitīgi uzstāja, lai aizstāvība tiesā iesniedz tikai un vienīgi skaidras izcelsmes apliecinātus dokumentus. Tiesa prokuroru viedokli atbalstīja, taču ne reizes pašiem prokuroriem nepārmeta to, ka ļoti daudzi viņu savāktie papīri nav nedz apliecināti, nedz norādīta to izcelsme.

SAB nav procesa dalībnieks

Atbilstoši likumam nezināmas izcelsmes dokuments līdz tā izcelsmes noskaidrošanai nav uzskatāms par pierādījumu kriminālprocesā un to nedrīkst izmantot pierādīšanā, jo īpaši runājot par dokumenta neapstiprinātu kopiju. Likums saka, ka par pierādījumu kriminālprocesā var būt dokuments, ja tas pierādīšanā tiek izmantots tajā ietvertās informācijas dēļ, ar nosacījumu, ka ir zināms dokumenta izcelsmes avots. Ja dokumentu pēc savas iniciatīvas iesniedz persona, iesniegšanas faktu fiksē protokolā, kurā norāda dokumentu identificējošās pazīmes, kā arī iesniedzēja paskaidrojumus par pierādījuma rašanas vai iegūšanas apstākļiem.

Kā debašu runā norādīja I. Kauke, krimināllietā atrodas Satversmes aizsardzības biroja (SAB) 2006. gada 10. jūlijā datēta pavadvēstule ar tai pievienotajiem dokumentiem, kuru izcelsme nav noskaidrota. Vēl jo vairāk, atbilstoši kriminālprocesa reģistram, SAB pirmstiesas izmeklēšanā nav ticis iesaistīts un arī nevarēja tikt iesaistīts, jo SAB nav nedz izziņas, nedz izmeklēšanas funkcijas, «līdz ar to visu šo dokumentu iegūšana nav procesuāli nostiprināta un tos nedrīkst izmantot pierādīšanā», secināja advokāte.

Cits piemērs. Krimināllietā atrodas bijušā premjera Andra Šķēles 1999. g. 22. jūlija pavadvēstule ar tai pievienotajiem dokumentiem un politiķa Ainara Šlesera 1999. g. 20. maijā iesniegtie dokumenti. Taču, kā norādīja I. Kauke, «ar procesuālajiem līdzekļiem nav noskaidrota šo dokumentu izcelsme, līdz ar to visu šo dokumentu izcelsme nav procesuāli nostiprināta un tos nedrīkst izmantot pierādīšanā, jo nav noskaidrots, kā šie dokumenti nonāca iesniedzēju rīcībā».

Izrādās, pat protokols par šo dokumentu saņemšanu nav ticis noformēts. Krimināllietas materiālos nav norādītas arī dokumentu identificējošās pazīmes, kā arī nav iesniedzēja paskaidrojumu par pierādījuma rašanas vai iegūšanas apstākļiem, «līdz ar to likuma prasības tika pārkāptas un minētos dokumentus nedrīkst izmantot pierādīšanā», secināja advokāte.

Pat komercuzņēmuma telpās

Tā kā t.s. Lemberga krimināllieta tiek iztiesāta Latvijas Republikas jurisdikcijā, balstoties uz Latvijas likumiem, pēc advokātes teiktā, arī dokumentiem krimināllietā jābūt noformētiem atbilstoši Latvijas Republikas likumu un normatīvo aktu prasībām, neraugoties uz dokumentu izcelsmi – Latvijas vai ārvalstu. Cita starpā Kriminālprocesa likums par dokumentu uzskata vienīgi dokumenta oriģinālu, un līdz ar to, pēc I. Kaukes teiktā, «par dokumentiem nav uzskatāmas kriminālprocesam pievienotas dokumentu kopijas, kuras nav apstiprinātas likumā noteiktā kārtībā, jo tās nav iegūtas atbilstoši likuma prasībām un tādējādi ir uzskatāmas par nepieļaujamiem pierādījumiem».

Piemēram, laika posmā no 2006. gada 6. jūlija līdz 2006. gada 21. septembrim Parīzē un Rīgā no Šveices advokāta R. Meroni iegūtas 167 dokumentu kopijas. «Spriežot pēc tā, ka lēmums par izņemšanas izdarīšanu pieņemts izņemšanas izdarīšanas dienā, bet izņemšana nav notikusi R. Meroni darbavietā vai vietās, kur, iespējams, atradās visi prokuratūru interesējošie dokumenti, bet notikusi Latvijas Republikas vēstniecības telpās Parīzē un komercuzņēmuma telpās Pērnavas ielā Rīgā, pilnīgi skaidrs, ka no R. Meroni tika izņemti tikai tie dokumenti, kurus viņš speciāli pats atlasījis un atvedis prokuroriem bez jebkāda oficiāla pieprasījuma. Kāpēc izņemšana nav notikusi R. Meroni advokātu birojā Šveicē, kur saskaņā ar protokolu par aresta uzlikšanu mantai bija jāatrodas visai arestētajai mantai, nav skaidrs. Vienīgais izskaidrojums tam, ka prokurori gribēja noslēpt šo faktu no Šveices kompetentajām iestādēm un veica procesuālās darbības ārvalstī, apejot KPL prasības bez jebkāda tiesiskās palīdzības lūguma,» skaidroja I. Kauke.

Neparakstītas kopijas

Pēc advokātes teiktā, R. Meroni pēc savas iniciatīvas nopratināšanas laikā, no 2006. gada 29. jūnija līdz 2008. g. 1. jūlijam, izsniedzis prokuroriem 729 dokumentus un dokumentu kopijas, no kuriem 587 ir neapliecinātas kopijas. «Vēršu tiesas uzmanību uz to, ka visus dokumentus, kuru kopijas izsniedza R. Meroni, viņš saņēma vai sastādīja tikai un vienīgi kā advokāts, advokātu biroja vadītājs, kompānijas direktors vai direktoru korporatīvais direktors, nevis kā fiziskā persona. Ja advokāts vai juridiskā persona saņem kādu dokumentu no citas juridiskās vai fiziskās personas, šī dokumenta oriģinālam jāatrodas šī advokāta vai juridiskās personas lietvedībā,» teica advokāte.

I. Kauke atklājusi, ka starp R. Meroni izsniegtajām dokumentu kopijām ir arī tādas, kuras nemaz nav parakstītas, bet kuras prokurori uzskata par pierādījumiem un pat piešķīruši tām numurus lietisko pierādījumu sarakstā. Kā uzsvēra I. Kauke, šīs neparakstītās dokumentu kopijas nav pat uzskatāmas par kopijām, jo neatbilst likuma prasībām, līdz ar ko nav iegūtas saskaņā ar likumu un nav izmantojamas pierādīšanā.

Turklāt starp R. Meroni izsniegtajām dokumentu kopijām atrodams milzīgs skaits dažādu banku dokumentu kopiju, kuras nav apliecinājusi nedz banka, nedz advokātu birojs, nedz kompāniju direktors.

Pēc advokātes teiktā, R. Meroni tomēr vienā brīdī apzinājies, ka viņam jāiesniedz prokuratūrai dokumentu oriģināli, jo neapliecinātas kopijas neder pierādīšanai. Tādēļ 2008. gada pavasarī un vasarā viņš esot vērsies vairākās ārvalsts institūcijās un saņēmis no tām dokumentu oriģinālus ar apostilu, neskatoties uz to, ka attiecīgo dokumentu kopijas jau atradušās krimināllietas materiālos. «Loģiski, ka viņam līdzīgi bija jārīkojas arī attiecībā uz citiem dokumentiem, bet viņš to nedarīja un dokumentu oriģinālus vai apliecinātas kopijas prokuratūrai nekad nebija izsniedzis,» norādīja I. Kauke.

Pazuduši kapitāla daļu oriģināli

Vēl interesantāka aina atklājusies, izpētot R. Meroni prokuroriem izsniegtās kompāniju daļu un akciju apliecības. «Ja prokuratūra vairākos gadījumos nebija apmierināta ar R. Meroni izsniegtām dokumentu kopijām un pieprasīja no viņa dokumenta oriģinālu, tad kāpēc tā nerīkojās šādi arī citos gadījumos, it īpaši, kad R. Meroni izsniedza prokuratūrai vairāku kompāniju kapitāla daļu vai akciju apliecību sertifikātus, nevis oriģinālus, bet neapliecināto kopiju veidā. Prokurori ar šo neapliecinātu dokumentu atvasinājumiem pamato Aivara Lemberga apsūdzību. Prokuratūrai pirms apsūdzības celšanas bija vismaz jāpārliecinās, ka dokumentu oriģināli vispār pastāv, bet prokuroriem līdz šodienai nebija ne mazākās iespējas pārliecināties, ka šādi dokumentu oriģināli vispār eksistē, un līdz ar to visas šīs neapliecinātas kopijas ir uzskatāmas par nepieļaujamiem pierādījumiem, kurus nedrīkst izmantot pierādīšanā,» norādīja advokāte.

Viņa pauda bažas, ka šie akciju apliecību vai kapitāla daļu apliecību oriģināli nemaz neeksistē – tie ir vai nu iznīcināti, vai pārrakstīti uz citām juridiskajām un fiziskajām personām.

Pavisam A. Lemberga apsūdzībā norādītas 30 kompānijas, bet krimināllietas materiālos nav atrodamas 26 kompāniju akciju apliecības vai kapitāla daļu apliecību oriģināli, vai akciju apliecību vai kapitāla daļu apliecību apliecinātas kopijas. Kā norādīja I. Kauke, visas šīs 26 kompānijas attiecīgos laika periodos atradās un vairākas joprojām atrodas R. Meroni un viņa kompāniju pārvaldībā. Neraugoties uz to, R. Meroni nedz pirmstiesas izmeklēšanas, nedz iztiesāšanas laikā nav iesniedzis šo kompāniju akciju vai kapitāla daļu apliecību sertifikātu oriģinālus vai apliecinātas kopijas, lai prokurori un tiesa varētu pārliecināties, ka to oriģināli vispār eksistē.