Arvils Ašeradens: No būvnieku karteļa lietā iesaistītiem politiķiem būs jāatvadās

Par Latvijas Universitātes rektora skandālu, augstskolu pārvaldību tagad un nākotnē, valdības koalīciju un budžeta sarunām, kā arī būvnieku karteļa lietas ietekmi uz politiķiem – saruna ar partijas Vienotība līderi, Saeimas Izglītības un zinātnes komisijas priekšsēdētāju Arvilu Ašeradenu.

– Ir daudz runāts par situāciju ar Latvijas Universitātes vadību. Jūs savu nostāju konfliktā pretstatījāt ministres Ilgas Šuplinskas viedoklim. Kā jūs raksturotu situāciju šobrīd? Uz cik ilgu laiku universitāte ir tādā kā pusvaldības stāvoklī?

– Latvijas Universitātē pamatfunkciju darbība ir nodrošināta, taču kaislību katliņš nav rimis vārīties, un burbuļi iet ļoti aktīvi. Viens no jautājumiem, ko uzdod LU cilvēki, ir – ja ministrija atcēla LU Satversmes sapulces lēmumu par rektoru, vai pārējie tās lēmumi ir leģitīmi. Uz šo jautājumu ministrija izvairās atbildēt. Es nosūtīšu šādu LU darbinieku vēstuli ministrijai, jo, manuprāt, izglītības ministrei ir jāsniedz skaidrojums par situāciju. Ja IKVD ir uzņēmies izskaidrot LU Satversmes sapulces lēmumu par pirmo (rektora vēlēšanu) daļu, tad jāspēj izskaidrot arī otro daļu.

Vēl viens jautājums, ko plānojusi izskatīt Saeimas Izglītības un zinātnes komisija, ir par to, vai universitāšu rektoru ievēlēšanas un iecelšanas forma ir adekvāta un atbilstoša mūsdienu prasībām. Pirmais jautājums – vai valdībai vispār ir jāapstiprina rektors? Tā ir vēsturiska palieka: ja paskatāmies moderno universitāšu praksi – tad tās pašas apstiprina rektoru. Punkts. Es nepiekrītu tēzei, ka rektors valdībā jāapstiprina tāpēc, ka rektors liek parakstu uz augstskolas beigšanas diploma, kur ir valsts ģerbonis virsū. Tas nešķiet būtiski. Eksperti gan ir pārliecināti, ka šai normai ir jāpaliek.

Otrs jautājums, ko plānojam izskatīt – tā ir likumdošanas norma, kas liedz valdības noraidītam rektora amata pretendentam kandidēt vēlreiz. Manuprāt, šī norma ir antikonstitucionāla.

Trešais – norma, kas uzdod LU divu mēnešu laikā sarīkot atkārtotas rektora vēlēšanas. Augstākās izglītības padome arī atsūtīja viedokli, ka tas šķiet problemātiski. Manuprāt, tas izraisa tādu kā kontrolētu sprādzienu universitātē: jāsaprot, ka universitāte ir autonomija, milzīga organizācija, kas pati ievēlē sev līderi. Procedūra, kā tiek ievēlēts rektors, veidojas soli pa solim, katedru, fakultāšu līmenī, tas nav tā – atnācu, šis man patīk, balsojam.

Jā, LU ir vērojama šķelšanās – liela daļa vēsturiski nav apmierināta ar esošo procesu, un tas ir acīmredzams. Bet, nemainot spēles noteikumus, būs ļoti grūti panākt citu rezultātu. Es domāju, ka LU gadījumā mums, politiķiem, vajadzēja atrast kādu pagaidu noregulējumu un uzlikt jaunus spēles noteikumus, un tikai tad meklēt jaunu rektoru.

Man nepatika process ap LU. Īsākais veids, kā to paskaidrot: LU ir autonomija, un neviens no Satversmes sapulces dalībniekiem neiesniedza protestu par rektora vēlēšanām. Bija n-tie scenāriji no IZM puses, kā rīkoties, bet diemžēl tas netika darīts. Tagad ministre vēlas vērt vaļā pilnu pārmaiņu laukumu – būs četru semināru sērija par augstskolu pārvaldību. Tas ir milzīgs darbs. Bet LU ir vajadzīgs nomierināties, saprast un vienoties par jauniem noteikumiem, un ievēlēt rektoru.

– Jebkurām pārmaiņām ir vajadzīgs finansējums.

– Par to, ka vajadzīgas pārmaiņas, šaubu nav. No politiķu puses – jā, mums jāspēj LU finansēt vairāk, bet mēs vēlamies redzēt LU vairāk konkurētspējīgas zinātnes. Profesoriem nav tikai jāmāca, viņiem jānodarbojas arī ar zinātni, un mērījumi tam ir ļoti skaidri – publikācijas un citējamība. Mums ir jākļūst par daļu no pasaules zinātnes sistēmas. Turklāt, ja mēs skatāmies Latviju pasaules kontekstā, mums ir daudz par daudz augstskolu. Mums ir vajadzīgas divas universitātes, kas nodarbojas ar fundamentālo zinātni. Viena būtu humanitāras ievirzes – LU, un otra tehniskas ievirzes – Rīgas Tehniskā universitāte. Mums tas vienreiz jāsaprot, un jābeidz tērēt laiku citām lietām. Pārējās ir nozaru augstskolas – medicīnā Rīgas Stradiņa universitāte, jo mums vajag labus ārstus, Latvijas Lauksaimniecības akadēmija, kas gatavo lauksaimniekus un pārtikas tehnologus, Mākslas akadēmija un konservatorija. Risinājums būtu, veidojot LU likumu un RTU likumu, līdzīgi kā Igaunijā ir Tartu universitātes likums un Lietuvā – Viļņas universitātes likums. Jo ātrāk šis risinājums tiks rasts, jo labāk. Ministrija izvēlējās garo ceļu. Labi, iesim tā.

– Galvenā cīņa nākotnē par augstskolu autonomiju un ministrijas ietekmi pār tām tiek saistīta ar universitāšu padomju izveidošanu. Jūs esat par vai pret tām?

– Padome ir tikai viena daļa no jautājuma. Pietiekami svarīgs jautājums ir par profesūru, par viņu lomu un to, lai zinātne atgriežas universitātē.

Kas attiecas uz universitāšu pārvaldību: nevajadzētu absolutizēt to autonomiju. Ir jāatceras, ka ir augstskolas dibinātājs, un tam ir skaidri jāpasaka, ko viņš no augstskolas grib. LU pieder Latvijas valstij, un saikne ir jārealizē.

Es domāju, ka universitātes pārvaldībai ir izcils piemērs Igaunijā – Tartu universitātes pārvaldes modelis, kurā ir šāda padome. Padomē neviena puse nevar dominēt – ir 11 padomes locekļi, pieci nāk no universitātes senāta, tie kuri pārstāv mācību kvalitāti, tās neatkarību; viens padomes loceklis no Zinātņu akadēmijas; pieci pārstāvji ir Izglītības ministrijas deleģēti, bet tie noteikti nav politiķi. Tartu universitātes gadījumā – tie ir lielu uzņēmumu vadītāji, proti, cilvēki, kas ir spējīgi vadīt lielas sistēmas, un arī Upsalas universitātes prorektors – tātad citas valsts eksperts. Padomei ir jānodrošina universitātes stratēģija – uz kurieni tā universitāte stūrē. Tas ir kanāls, caur kuru valdība var pateikt: mēs šo universitāti vēlamies redzēt TOP 500 pasaulē, piemēram. Protams, tad ir jautājums par budžetu, cik tas ir atbilstošs. Un tad – padomei ir jānominē rektors, un Tartu gadījumā – padomes izvirzīto rektoru ievēlē Satversmes sapulce. Ko mēs no tā iegūstam: spēcīgu rektoru. Jo Latvijas gadījumā rektori ir salīdzinoši vāji un atkarīgi no augstskolas iekšējiem grupējumiem. Ja rektora varu atbalsta padome – viņš ir jaudīgs rektors, kurš var veikt radikālas pārmaiņas. Gan Lietuvas, gan Igaunijas gadījumā tā ir noticis. Mums arī ir vajadzīgi jaudīgi rektori.

– Bet vai tad visu iepriekšminēto procesu rezultātā LU nav atsviesta atpakaļ attīstībā? Kur nu tagad par jaudīgiem rektoriem runāt.

– Jā, nu daļēji tā ir. Īsti neizprotu ministres pozīciju: mēs tagad iesim semināru sērijā. Tas nav ļoti efektīvi, jo īstenībā – vajadzētu jau sākt strādāt pie reāliem scenārijiem, ko darīt. Man tas ir diezgan skaidrs, kā būtu jārīkojas.

Bet es ļoti ceru, ka LU pārvarēs sašķeltību un spēs iet uz jauna rektora vēlēšanām. Jo likumdošanas izmaiņas universitāšu pārvaldībā varētu parādīties tikai nākamā gada otrajā pusē.

– Atgriežoties pie jautājuma par universitāšu padomēm. Tiek teikts, ka tās būs noteikti nepartijiskas… Bet Latvija ir maza – vai tādas vispār ir iespējamas? Un kā tad rīkosieties situācijā, kad profesionālis, kurš pat uzvar konkursā, izrādās partijas biedrs (kā gadījumā ar Satiksmes ministrijas valsts sekretāra konkursu un Anduli Židkovu), un ministrs ņemt un noraida – jo, kā izskatās, ne jau profesionalitāte, bet partija neder?

– Mums ir liela problēma valsts pārvaldē – pietrūkst augsta līmeņa ekspertīzes, jo tāda bieži konfliktē ar valdošo viedokli. Un ierēdņi, kuriem šāda ekspertīze būtu jāpārstāv, tāpēc iet vieglāko ceļu – piedāvā risinājuma variantus, lai izpatiktu politiķiem. Ministriem ir jādod virziens, bet attiecīgā politika ir jāizstrādā ierēdņiem, taču ekspertīze, kā redzu, ar gadiem paliek aizvien švakāka un švakāka. Īstenībā jau arī darbība politiskā partijā ir elementāras cilvēka tiesības. Ja cilvēks kvalificējas augstākās raudzes amatam valsts pārvaldē, viņam jābūt politiski neitrālam. Un tas viņam ļauj pateikt – dalība partijā ir mana pagātne, to es nolieku malā. Ja ministrs arī šajā gadījumā pasaka nē šādam kandidātam, tad tā ir slikta prakse – tā tikai atvirza no valsts pārvaldes profesionālus cilvēkus.

– Jūs teicāt, ka ierēdņi iet vieglāko ceļu, lai nekonfliktētu. Bet politiķi dara tāpat – piemēram, gan jūs, gan Ministru prezidents Krišjānis Kariņš norādīja, ka piekritāt LU rektora Muižnieka neapstiprināšanai amatā koalīcijas mīļā miera labad.

– Situācija ap universitāti nav tikai stāsts par vēlēšanām, tā ir ar vēsturisko fonu, ar Muižnieka komandas atstāto bagāžu – skandāls ap Broku, ģimenes locekļu nodarbināšana, iekšējo grupējumu cīņas… Sabiedrība gribētu, lai LU atbilstu nacionālās institūcijas kvalifikācijas statusam. Kā, piemēram, tas ir ar Nacionālo bibliotēku. Tā ir Ziemeļeiropas līmeņa bibliotēka, un līdzīgi būtu jābūt arī ar universitāti. LU mēs gribētu, lai tā nebūtu pasaules reitingu astesgalā… labi, ne TOP 500, bet šobrīd saistībā ar LU ir daudz ko runāt par zinātnes kvalitāti un cilvēku izvēlēm.

Protams, vēl viens faktors ir tas, ka koalīcija virzās uz budžetu, un mums ir ārkārtīgi sarežģīta valdības koalīcija. Jums jāsaprot – man, piemēram, vizītes laikā diskusijā Somijā prasīja – kāda ideoloģiska ievirze ir jūsu valdībai, un man bija jāatbild: centriski labēja, liberāla, nacionālkonservatīva, jaunkonservatīva un populistiska valdība… zāle noelsās. Proti, šajā situācijā divi faktori – valdības stabilitāte un universitātes «uzkrājums» – tas nostrādāja par sliktu Muižniekam. Vēl viens arguments – ministrs ir atbildīgs par nozari, un, ja viņš saka, ka jādara tā, tad valdībai jāuzticas. Līdzīgs grūts lēmums nupat bija par atkritumu saimniecību Rīgā -VARAM ministrs Juris Pūce teica, ka valdībai jāizsludina ārkārtas stāvoklis, un vairākums ministru piekrita.

– Budžeta sarunas norit kā pa celmiem, galvenokārt – Jaunās konservatīvās partijas attieksmes dēļ ar tādiem kā šantāžas elementiem… Jūs atceraties, ka kādreiz vēl kāda partija ir strādājusi šādām metodēm? Neslēpti publiskajā retorikā apvainojusi premjeru, piemēram?

– Parasti tiešām partijas līdz vienošanās panākšanai budžeta sarunās nekomunicē uz ārpusi, jo tas nekādi nepalīdz vienošanos panākt. Bet, no otras puses, vēsturiski arī situācija ir cita: es arī neatceros, kad vēl vēlētājs būtu nomainījis 70% deputātu Saeimā. Tā ir jauna situācija, un tā nosēdinājusi pie sarunu galda jaunus cilvēkus ar citādu politikas redzējumu. Līdz ar to budžeta veidošanas procesā mums bija daudz negaidītu pavērsienu. Es piederu cilvēkiem, kuri ir jau kādu laiku politikas procesā, un man, tāpat kā citiem pieredzējušiem politiķiem, ir savi priekšstati par to, ko var un ko nevar. Bet tad atnāk tāds politikā jauns cilvēks un saka: kāpēc nevar? Un tad ir jāatrod laiks atbildei un paskaidrojumam.

Tas, kas man nepatika šajā budžeta procesā, ir tas, ka viena partija publiskajā telpā pārnes iekšējo budžeta diskusiju, radot asimetrisku iespaidu par to, kas tur notiek, jo par savu politiku īstenošanu cīnās visas koalīcijas partijas, ne tikai tā, kura par to pavēsta publiski.

Vēl tas, kas mani uztrauc un biedē, ir tas, ka diskusijas bija skarbākas, nekā esmu līdz šim pieredzējis koalīcijas sarunās. Ļoti bieži tās bija uz robežas ar personīgu aizskārumu. Tas ir kaut kas jauns politikā.

– Bet galu galā tas nav tāds parasts tirgus – jūs mums LU rektoru, šiveri par Valsts drošības dienestu, ģenerālprokuroru, bet mēs jums nekritīsim uz nerviem ar savu 3×500? Vai jūs uzskatāt, ka šāds stils ir tā saucamā jaunā politika, ko postulēja valdības jaunpienācēji?

– Šāda veida retorika var novest sabiedrību pie ļoti bīstamiem procesiem, ja neņem vērā tiesisko aspektu. Tāpēc ir lietderīgi un pareizi skatīties uz likumu, pasakot, piemēram, ģenerālprokurora jautājumā – piedodiet, bet tas nav valdības jautājums, šo jautājumu pēc parlamenta deputātu iniciatīvas skata attiecīgs tiesnesis. Jautājums par rektoru – tas bija uz robežas. Tiesa rādīs, kādi būs nolēmumi. Jo patiesībā jau valdības sēde rektora jautājumā izvērtās par tiesas sēdi, un tāpat juristi palika ar ļoti dažādiem viedokļiem.

Protams, politiķi var rīkoties kā grib. Vēlēšanas izšķirs, vai vēlētājam tas ir pieņemami, bet izskatās, ka pēc šādas retorikas un stila ir pieprasījums.

-Šobrīd politisko virsotni tricina būvnieku karteļa skandāls. Žurnāls IR ir publicējis Jumts pa gaisu, kur kā ar šo lietu saistītus nosauc vairākus Vienotības un JV politiķus – Jāni Reiru, Solvitu Āboltiņu, arī JV sadarbības partijas līderi, Valmieras mēru Jāni Baiku. Kā vērtējat šo situāciju? Tas liecina par partijas atkarību no apšaubāmiem finanšu avotiem?

– Šobrīd ir ļoti maz informācijas par šo lietu. Zināms, ka process notiek, bet informācijas maz, tāpēc publiskajā telpā parādās daudz minējumu. Es ļoti uzmanīgi sekoju tam, kas notiek, bet pirmām kārtām es gribu vērtēt faktus. Pagaidām manā rīcībā faktu nav. Tikko būs zināmi fakti, tad arī attiecīgi rīkosimies. Politiskā vidē baumo visu ko, bet galvenais ir fakti.

-Tieši laikā, kad jūs bijāt ekonomikas ministrs Māra Kučinska valdībā, tika pieņemti Būvkomersantu klasifikācijas noteikumi, kas sadalīja būvniekus tādējādi, ka ir augstākas klases būvnieki, kas var pretendēt uz lielo objektu būvniecību, attiecīgi piedaloties iepirkumos, un tie, kuri uz to pretendēt nevar. Tādējādi tika radīta labvēlīga augsne karteļa veidošanai. Kā tapa šie noteikumi? Jums neradās aizdomas?

-Laikā, kad es biju ekonomikas ministrs, Konkurences padomes vadītāja Skaidrīte Ābrama vairākkārt tika norādījusi uz karteļa riskiem būvniecībā, un to mēs mēģinājām uzraudzīt.

Bet attiecībā par Būvkomersantu klasifikācijas noteikumiem – nenoņemot no sevis atbildību – es gribu norādīt, ka valdību apstiprināja 2016. gada februārī, bet noteikumi tika pieņemti martā. Respektīvi, es nebiju šo noteikumu virzītājs, tā bija caur MK kabinetiem sen izgājusi lieta. Šajā situācijā man varbūt būtu jāuzņemas atbildība, kāpēc es tos nenoņēmu no darba kārtības. Bet es gribu teikt, ka tur viss nav tik vienkārši, jo tiešām tajā laikā būvniecībā bija liela jezga – kur konkursos par būvniekiem ar zemāko cenu pieteicās uzņēmumi, kas vispār neko nevar uzbūvēt, bija milzīgas apakšuzņēmēju ķēdes un tamlīdzīgi, un šie noteikumi tiešām sakārtoja sistēmu. Turklāt šo noteikumu sakarā, cik atceros, nekad netika pieminēta tāda problēma, ka tie varētu būt pamats aizliegtu vienošanos veidošanai.

– Tātad, jūsuprāt, noteikumi nebija pie vainas?

– Piedodiet, bet varam sarakstīt likumus, cik stingrus gribam, tas negarantē, ka tie tiks ievēroti. Par karteli likumā ir skaidri noteikts, ka tas ir smagākais komerctiesību pārkāpums. Es neuzskatu, ka tie Būvkomersantu klasifikācijas noteikumi ir tikai viennozīmīgi melni un noveduši pie karteļa izveidošanas.

Jautājums, vai mēs neesam pārmērīgi aizsargājuši tirgu no konkurences, ir leģitīms, jo ārvalstu būvuzņēmēji tiešām tika ierobežoti, lai gan ceļu būvē to ir palicis salīdzinoši daudz.

– Esat pazīstams ar skandalozo uzņēmēju Māri Martinsonu?

– Nē, personīgi ne, nekad neesmu ar viņu ticies.

– Vai jūs varat noliegt, ka lielajiem būvniekiem ir bijusi aizkulišu ietekme uz politiku?

– Būtu naivi teikt, ka šādas ietekmes vispār nebija. Bet par sevi un sev tuvāko loku es to varu teikt, ka nebija.

– Šobrīd strādā tiesībsargājošās institūcijas, bet, ja galu galā aizdomas apstiprināsies un tiks izvirzītas apsūdzības, kādu ietekmi šī situācija atstās uz valdošo koalīciju?

– Lietai ir divas puses – jā, karteļi ir aizliegti, bet, ja politiķi ir bijuši pieļāvīgi un teikuši – varbūt var, tad kāpēc gan nepārkāpt? Riska apetīte bija acīmredzami pieaugusi.

Politiskajai videi, tikko būs kādi fakti, būs ļoti asi jāreaģē, tur nekādu citu iespēju nav – no iesaistītajiem politiķiem būs jāatvadās.

– Valdības gadījumā tas nozīmētu atvadīšanos no finanšu ministra Jāņa Reira….

– Vēlreiz saku – faktus uz galda, un tad runāsim. Faktus es saprotu ļoti burtiski, tas nenozīmē, ka lēmumiem jābūt tikai pēc notiesājoša sprieduma. Es ļoti augstu vērtēju to, kā KNAB un citas tiesībsargājošās institūcijas ir ķērušās tai lietai klāt, bet jābūt faktiem.

– Kariņa valdības veidošanas procesā tika publiski translēta doma, ka cita valdības koalīcija šajā Saeimas sasaukumā nav iespējama, tad jau ārkārtas vēlēšanas. Juma joprojām ir tāda sajūta – vai nu šī koalīcija, vai arī cita Saeima?

– Es noteikti negribētu ar to spekulēt, bet domāju, ka ir arī citi scenāriji valdības sastāvam. No ārkārtas vēlēšanu scenārija mēs atrodamies ļoti tālu.

Foto:F64