“Dardedze” valdes locekle: Sociālā darbinieka redzeslokā nonāks arvien vairāk ģimeņu

Sabiedrībai vienmēr ir bijis vieglāk cilvēkus sadalīt sociālās grupās un pieņemt, ka vienai sociālai grupai ir vairāk resursu, bet citai ir mazāk, lai veiksmīgāk krīzi pārvarētu, tomēr šī ārkārtas situācija parāda, cik liela nozīme ir cilvēka individuālajiem resursiem. Intervijā Neatkarīgajai centra pret vardarbību Dardedze valdes locekle, sociālā darba eksperte Laila Balode saka: sociālajiem darbiniekiem līdzīgi kā mediķiem tagad ir jābūt pirmajās rindās un jāsniedz palīdzība cilvēkiem.

– Kā ārkārtas situācija ir ietekmējusi jūsu centra darbu?

– Ļoti būtiski, jo mēs pamatā balstāmies uz darbu ar cilvēkiem – atbalsta grupas, konsultācijas, apmācības, Džimbas skola bērniem. Protams, nekas no šī pašlaik nevar notikt. Tā vietā mēs organizējam attālinātas konsultācijas, tomēr cilvēku skaits, kas ir piekrituši, ir ļoti mazs, lai gan kopumā mums ikdienā ir ļoti liels klientu skaits. Cilvēki acīmredzot nav gatavi attālināti tikties un pārrunāt sasāpējušos jautājumus. Pašlaik arī nav iespējams veikt psiholoģisko izpēti.

– Daudzas ģimenes pie jums pēc atbalsta un konsultācijām ir nonākušas pēc sociālā dienesta ieteikuma. Kādas ir šo ģimeņu problēmsituācijas un kas tagad notiek, ja šo atbalstu šīm ģimenēm nav iespējams sniegt?

– Situācijas ir ļoti dažādas, bet visās vienojošais elements ir krīze – attiecību krīze bērnam skolā, mammas attiecības ar pusaudzi meitu, vardarbība, ko piedzīvojis bērns, un tās sekas. Ja ir pierādīta vardarbība, mēs sniedzam rehabilitāciju, strādājot ar visu ģimeni. Mums ir arī grupiņa Sargeņģelis, kurā mēs sniedzam atbalstu jaunajām māmiņām. Tās ir mammas, kurām ir zemas sociālās prasmes, gados ļoti jaunas sievietes ar zemu izglītības līmeni un vairākiem bērniem. Mammas, kuras pašas augušas internātskolās vai bērnunamā. Līdz šim mums regulāri bija sanākšanas, tomēr tagad šis darbs ir apstājies un tieši par šīm ģimenēm mēs esam visvairāk nobažījušies. Kolēģe, kas vadīja šīs grupas, pašlaik telefoniski kontaktējas ar šīm mammām, lai saglabātu kontaktu, saprastu, kā klājas, kāda ir situācija, kā viņas tiek galā ar ikdienas dzīvi šajos pandēmijas apstākļos. Visbiežāk šīs ģimenes dzīvo diezgan trūcīgos apstākļos, bez regulāriem ienākumiem, un tagad ir liels risks veidoties krīzei tieši attiecībā uz bērniem. Vardarbība, bērnu novārtā pamešana, atkarības vielu lietošana – krīzes situācijā var saasināties, tāpēc mēs turpinām sazināties un runāt ar šīm ģimenēm, un, ja pamanām, ka ir kādas problēmas, sazināmies ar sociālo dienestu, kurš ir tiesīgs iejaukties un risināt situāciju.

– Iespējams, tas saistīts ar neziņu, kas notiek un notiks. Cilvēki cenšas pieņemt un saprast situāciju – vai tas ir uz īsu brīdi un man tikai jāpārvar šīs neērtības, vai arī man jau ir jādzīvo savādāk un, ja nepieciešama palīdzība, jābūt gatavam nevis kontaktam dzīvajā, bet attālināti. Kā tu vērtē, kāda ir cilvēku spēja pieņemt situāciju, īpaši, ja mēs runājam par cilvēkiem, kuriem sociālā darbinieka atbalsts bijis nepieciešams jau līdz šim? Par cilvēkiem, kuriem šī krīze ir uzslāņojusies jau uz citas krīzes.

– Mums vienmēr ir bijis vieglāk cilvēkus sadalīt kādās sociālās grupās un tad pieņemt, ka vienai sociālai grupai ir vairāk resursu, bet citai ir mazāk, bet šī situācija, kādā mēs pašlaik atrodamies, parāda, ka nozīme ir cilvēka individuālajiem resursiem. Būs ģimenes un cilvēki, kuri ķersies pie atkarības vielu lietošanu, citi – izmantos vardarbību, bet vēl citi – apzināti pašizolēsies tik tālu, ka pārtrauks jebkādus sakarus ar ģimenes locekļiem. Katram mehānismi krīzes pārvarēšanai ir individuāli, un šobrīd, kad lielākā daļa sabiedrības ir spiesta lielākā vai mazākā mērā dzīvot noslēgti, varbūt tikai savas ģimenes ietvaros, ir jāatrod jauns veids, kā sadzīvot ar ikdienu, varētu teikt, kā iepazīt no jauna savu ģimeni, bērnus, vecvecākus, turklāt pavisam no citas puses. Mēs ļoti cieši ģimenē esam kopā, piemēram, atvaļinājuma laikā, kas ir plānots, gaidīts laiks. Bet šī ārkārtas ciešā saskarsme, kas atnākusi negaidīti, ir sarežģīts laiks, jo katram cilvēkam ir ļoti individuāls veids, mehānismi, kā mēs tiekam galā ar krīzi. Un šis aspekts, ko tu minēji, – neziņa ir vispostošākā. Ja man kāds pateiktu konkrētu datumu, pat ja tas būtu tālākā nākotnē, man būtu vieglāk nekā dzīvot neskaidrībā. Daudziem varētu būt sajūta kā dzīvojot pustumsā. Turklāt mums nav arī ko vainot, jo vieglāk ir tad, ja cilvēks atrod kādu, ko vainot krīzes situācijā. Vainīga valdība, vainīgs kaimiņš – tas ir viens no mehānismiem, kā cilvēks tiek galā ar krīzi. Bet ko vainot tagad?

– Tomēr krīzes situācijai katra cilvēka līmenī ir sava noteikta norise, virzība – tā varētu teikt, arī krīze individuālā līmenī nav kaut kas statisks.

– Jā, mēs arī pašlaik varam runāt par krīzes ciklu, proti, šoka, pielāgošanās un pieņemšanas fāze, bet mēs pašlaik līdz šai pēdējai – pieņemšanas fāzei – nonākt nevaram, jo nav skaidru noteikumu un nav ko vainot, ka nav šādu noteikumu. Mūsu riska ģimenes kā sociāla grupa ir tās, kuras šo šoka fāzi mēģina risināt ar atkarības vielu palīdzību. Tas īslaicīgi dod mierinājumu, bet sliktākais ir tas, ka īslaicīgums nebeidzas un seko smagas paģiras visplašākajā to nozīmē, tad vainīgi ir visi. Tas, ko sapratām no mūsu Sargeņģeļu mammām, ka viņām tieši šo iepriekš minēto apstākļu dēļ ir ļoti grūti. Dzīvesbiedri daudzos gadījumos ir zaudējuši darbu, ienākumus. Lai gan nevajadzētu būt, ka kādas ģimenes ar bērniem Latvijā cieš trūkumu, tā ir realitāte, par ko stāsta šīs mūsu jaunās māmiņas. Vienkārši nav naudas, lai nopirktu ēdienu, un ir kauns doties uz sociālo dienestu. Šajā situācijā arī parādās šo ģimeņu spēja risināt problēmas, piemēram, kur atstāt bērnu, ja jāiziet no mājām. Rezultātā bērnu atrod uz grīdas nepieskatītu kaimiņu dzīvoklī.

– Ārkārtas situācija tomēr neskar tikai sociālā riska ģimenes.

– Jā, vēlos uzsvērt, ka šobrīd mēs nerunājam tikai par sociālā riska ģimenēm, kurām jau līdz šai Covid-19 krīzei neklājās viegli. Lielai daļai «nesociālā riska» ģimeņu, kurām vienmēr viss lielākā vai mazākā mērā kārtībā, pašlaik arī neklājas viegli, jo krīzes ienestās izmaiņas ir būtiskas ģimenes funkcionēšanai. Vienai mammai vai tētim tagad ne tikai attālināti jāstrādā, bet arī jākļūst par bērnu skolotāju vienam, diviem, trim bērniem ar visiem tiem izaicinājumiem, kas iet roku rokā ar jauno situāciju. Mājās ir jānodrošina laba vide mācībām, jābūt pusdienām un vēl jāpaspēj veikt savi attālinātie darbi. Ļoti daudz prasību ģimenēm.

– Secinu, ka ārkārtas situācijas dēļ arī šāds sociālais, psiholoģiskais atbalsts riska ģimenēm tomēr ir ierobežots, lai arī ir ļoti nepieciešams. Policija, sākoties ārkārtas situācijai, ar konkrētiem piemēram ziņoja par vardarbības pieaugumu ģimenēs. Vai mēs kā sabiedrība esam gatavi uz to reaģēt, un vai sociālā atbalsta institūcijas tam ir gatavas?

– Informācija, ko mēs saņemam, ir ļoti pretrunīga. Esam sazinājušies ar vairākiem sociālajiem dienestiem, un situācija visur nav vienāda. Ir sociālie darbinieki, kuri dodas pie ģimenēm, risinot aktuālās problēmas, bet ir sociālie darbinieki, kuri šajā ārkārtas situācijā ir pārtraukuši kontaktus ar klientiem. Kā vajadzētu būt? Izmantot to, kas ir droši arī no veselības apsvērumu dēļ, jo sociālais darbinieks galu galā var izmantot telefonu, skaipu, citas saziņas veidus. Pieiet situācijai radoši, jo, kas ir svarīgs šīm ģimenēm, kuras bijušas un joprojām ir dienestu redzeslokā? Ir svarīgi, lai viņas pieskatītu, un es neko labāku par telefonu nezinu. Ir jāzvana, jārunājas, jāmācās konsultēt pa tālruni arī neformālās situācijās, jāmācās saprast, kas notiek ģimenē, arī neredzot vecāku un bērnus. Arī uzdot tiešus jautājumus. Sociālajiem darbiniekiem jābūt aktīviem un arī proaktīviem, bet nekādā gadījumā – ne bailīgiem, jo reizēm mēs gribam būt ļoti toleranti. Man šķiet, ka līdz šai krīzei sociālais darbs bija nonācis līdz pakalpojumu brokera līmenim, proti, sociālais darbinieks tikai novirza krīzē esošu ģimeni citur. Bet šobrīd viss ir atgriezies pie sociālā darbinieka paša un viņam ir jāspēj būt tam, kas var ģimeni uzklausīt, stiprināt, dot padomu. Ikdienas zvans no sociālā darbinieka var daudz palīdzēt, lai nebūtu sajūta, ka esi viens un pamests. Mums ir jābeidz gaidīt, ka krīzes priekškars kritīs un mēs varēsim dzīvot pa vecam, nē, mums jāsāk dzīvot tajā situācijā, kādā esam, jo nevaram bezgalīgi gaidīt. Varam ļoti daudz ko zaudēt. Šie apstākļi, kad mums jāstrādā citādāk, ļauj arī ieraudzīt dažādas situācijas citā gaisām. Piemēram, kā stāstīja mūsu psiholoģe, skaipa konsultācijā viņa tiešsaistē redz ikdienišķu situāciju, kā mamma reaģē uz to, ka vecākais bērns ģimenē neklausa un nepieskata mazāko konsultācijas laikā. Tā rīcība no vecāka ir spontāna, bet speciālists to nekad neredzētu klātienes konsultācijas laikā [mamma iemeta vecākajam bērnam ar kādu priekšmetu].

– Vai varētu būt tā, ka ikdienas situācijā cilvēki konsultācijās pie sociālā darbinieka vai psihologa vēlas parādīt sevi no labākās puses, neatklājot ne īsti problēmas, ne savu raksturu, bet tagad krīzes situācijā cilvēks ir patiesāks?

– Jā, un tas speciālistam dod iespēju uzreiz runāt par problēmām, nav jāstaigā kā kaķim ap peli. Krīzes situācijā arī ir grūtāk kontrolēt savas dabiskās reakcijas.

– Kā mēs varētu izskaidrot, kas ir krīze, kā tā norit?

– Krīzi ir pētījuši daudzi pētnieki. Krīzes sākumā ir šoks, kas var ilgt īsāku vai garāku laika sprīdi, katram cilvēkam citādāk, bet parasti tas ir īss posms ar spilgtām un negaidītām emocijām. Tai seko reakcijas fāze, kad mēģinām pielāgoties situācijai. Šai krīzei raksturīgs ir tas, ka cilvēki mēģināja pozitīvi raudzīties uz situāciju, piemēram, dalīties ar idejām, kā katru dienu pagatavot pilnvērtīgu ēdienu, kā pavadīt dienu, kā vingrot mājās. Līdz kādam brīdim tas ir jauki, bet ir cilvēki un ģimenes, kuriem šajā reakcijas fāzē ir jāizdara ļoti daudzas lietas vienlaikus un viņi saprot, ka to nevar. Tāpēc veidojas dusmas, vilšanās, bailes, kauns, ka neesi labs vecāks. Jāņem vērā, ka arī bērni šo izdzīvo, jo līdz tam gāja uz skolu vai bērnudārzu. Bērni, īpaši mazi, savas emocijas neizpauž vārdos, bet uzvedībā – kliedzot, niķojoties, un tad iedomāsimies vecākus, kuri vēlas bērnam, piemēram, izveidot perfektu dienas režīmu, un bērnu, kurš izdzīvo savu iekšēju krīzi. Neizbēgami veidojas konflikts – ārējā krīze veido cilvēka iekšējo krīzi.

Nākamā krīzes fāze ir pieņemšana, kad cilvēks veido rīcības algoritmu jaunajos apstākļos. Mums pašlaik ir tā, ka mēs īsti nevaram pieņemt, jo vēl esam reakcijas fāzē šīs lielās neskaidrības dēļ. Jāņem vērā, ka dzīvē ne vienmēr notiek tā, kā aprakstīts grāmatās, un tieši tāpat ir ar krīzi. Pavisam noteikti var būt tā, ka mēs, būdami reakcijas fāzē, tomēr atkal nonākam šoka stāvoklī, īpaši tādā situācijā, kāda pašlaik ir Latvijā, kad veselības krīzei sekos sociāla un ekonomiska krīze. Situācija un rīcība krīzē kopumā nav atkarīga no cilvēka izglītības, ne arī no ienākumu līmeņa. Katram ir vajadzīgs atbalsts un palīdzība.

– No kā tad ir atkarīgs tas, vai cilvēks vai ģimene spēs izdzīvot šo krīzes situāciju? Ja tā nav izglītība, kas tad?

– Tā ir katra cilvēka spēja vai prasme reaģēt uz krīzi. Piemēram, līdz šim par ļoti labu cilvēka prasmi tika uzskatīta spēja visu saplānot, gandrīz pa minūtēm. Ko darīt tagad, kad tikšanos tu nevari saplānot, kā ierasts, kad tavs pierakstu blociņš kļūst arvien tukšāks? Ieguvēji būs tie cilvēki, kuri māk dzīvot neplānojot, nezinot, ko un kā es darīšu nākamajā nedēļā. Ir sarežģīti atbildēt uz šo jautājumu, bet tā varētu būt prāta elastība, spēja dzīvot tagad.

– Ārkārtas situācijas laikā ir ieviesti dažādi ierobežojumi, piemēram, pulcēšanās, un sociālajos tīklos redzam, ka cilvēki tomēr gribot negribot meklē tos «sliktos». Viena no grupām ir seniori, par kuriem nereti vaicā tādā ironiskā veidā – kāpēc viņi tik daudz izmanto sabiedrisko transportu, ko viņi dara lielveikalos? Un otra grupa ir pusaudži, jaunieši, kuriem pārmet pulcēšanos grupās, nevēlēšanos saprast, cik svarīgi ir izolēties.

– Sabiedrībai ir tendence meklēt kādu vainīgo, kurš tad ir tas, kura rīcības vai bezdarbības dēļ mēs cietīsim. Runājot par pusaudžiem, jāatceras, ka šis vecums jau arī ir krīze. Viņiem es izteiktu vislielāko atbalstu šajā situācijā. Pusaudzim ir svarīgi saņemt atbalstu no vienaudžiem. Vecākiem jābūt saprotošiem un jāļauj iespēju robežās sazināties ar draugiem, atrodot veidu, kas būtu droši. Pusaudžiem ir arī tendence riskēt, vēlme visu pārbaudīt uz savas ādas. Es pieļauju, ka izglītības lietas šobrīd varētu nolikt otrajā plānā, ja tas ir iespējams, jo mācīties mēs varam visu mūžu, bet, ja bērns tiks traumēts emocionāli šīs krīzes ietekmē, tam gan var būt sekas visa mūža garumā.

– Vai šī ārkārtas situācija varētu mainīt sociālā darba ikdienu? Pēc ekspertu teiktā, ar veselības riskiem saistītajai krīzei sekos ekonomiskā un sociālā krīze. Vai mēs tam būsim gatavi?

– Jā, tā var mainīt un maina ne tikai sociālajā jomā, bet, kā jau mēs redzam, arī izglītības sistēmā. Tā varētu palīdzēt arvien vairāk attīstīt multidisciplināro darbu, proti, sadarbību ar visiem speciālistiem kopā. Tā var palīdzēt arī nojaukt tā sauktās institucionālās sētas, kad mēs ļoti strikti nodalām atbildību, kā rezultātā kopumā atbildību neuzņemas neviens. Nezinot, kā viss beigsies, mums jābūt ļoti atvērtiem cilvēkiem, kuriem ir nepieciešams atbalsts. Nevajadzētu nogaidīt, skatoties, kas notiks un kad problēmas būs samilzušas. Sociālajiem darbiniekiem tieši šobrīd vajadzētu apzināt redzeslokā esošās ģimenes un vēl pirms smagākā krīzes posma saprast, kas ar šīm ģimenēm notiek un varētu notikt, pieļaujot domu, ka šīm ģimenēm varētu piepulcēties ģimenes, kuras nekad nav bijušas sociālajā dienestā. Noteikti mēs sagaidīsim sociālo krīzi, un tāpēc mums jābūt gataviem jau tagad stiprināt ģimenes, lai ģimenes nenonāktu bezizejā. Vēl viena būtiska lieta, ko vēlos piebilst, – ir jāmaina daudzu sociālo darbinieku domāšana. Mana pārliecība ir tāda, ka sociālajiem darbiniekiem līdzīgi kā mediķiem ir jābūt pirmajās rindās un jāsniedz palīdzība cilvēkiem, vienlaikus ar labu šahista skatu vērojot tos, kuri tuvojas šai kritiskajai robežai. Atbalsts, laipnība un uzmundrinājums – tas ir nepieciešams cilvēkiem, ne tikai pabalsts pārtikas iegādei.

Foto: Publicitātes

Komentāri

cumshots vines.https://www.yoloxxx.com/

www.yaratik.pro