Edgars Vorslovs: Cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem jāļauj pašiem lemt

Intervijā Neatkarīgajai Latvijas Nedzirdīgo savienības Valsts deleģēto sociālo pakalpojumu nodaļas vadītājs Zaļo un zemnieku savienības Rīgas domes deputāta amata kandidāts Edgars Vorslovs stāsta, kāda ir cilvēku ar dzirdes traucējumiem situācija Latvijā un kāpēc ir svarīgi, ka nedzirdīgo intereses ir pārstāvētas Rīgas Domē un politikā vispār.

Iepazīstiniet ar sevi, kādi ir jūsu pienākumi Latvijas Nedzirdīgo savienībā?

Es atbildu par valsts sociālo pakalpojumu nodrošināšanu, šie pakalpojumi mūsu organizācijai deleģēti no valsts puses kopš 2010. gada janvāra. Tie ir sociālās rehabilitācijas pakalpojumi – latviešu zīmju valodas apmācība, radošās pašizteiksmes un saskarsmes iemaņu apguve, psihologa konsultācijas, palīdzība un atbalsts sociālo problēmu risināšanā. Tāpat mans darbs ir saistīts ar surdotulku pakalpojumu nodrošināšanu cilvēkiem. Sudotulku jeb zīmju valodas tulka atbalstu nedzirdīgie var saņemt profesionālās izglītības ieguvē un saskarsmes nodrošināšanai ar citām personām. Valsts apmaksā arī surdotehniskos palīglīdzekļus – dzirdes aparātus, kā arī dažādus citus palīglīdzekļus, piemēram, speciālus pulksteņus, skaņas indikatorus ar vizuālo vai mehānisko signālu.

Vai šos pakalpojumus saņem tikai cilvēki ar dzirdes traucējumiem?

Galvenokārt tās patiešām ir personas ar invaliditāti – cilvēki ar dzirdes traucējumiem, bet ne tikai – arī cilvēki bez invaliditātes, piemēram, seniori, kuru dzirdes zudums labāk dzirdošajā ausī ir vismaz 55 decibeli var saņemt surdotehniskos palīglīdzekļus. Sociālās rehabilitācijas pakalpojumi veidoti cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem un tos pārsvarā izmanto vecāka gada gājuma cilvēki, kuriem nav pietiekams izglītības līmenis. Tas ir saistīts ar pagātni, kad cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem nebija vienkārši iegūt izglītību un profesiju. Zīmju valodas tulka pakalpojumi profesionālās izglītības ieguvē vispār Latvijā kā valsts apmaksāts pakalpojums tiek nodrošināts tikai no 2011. gada septembra. Iepriekšējos gados cilvēkiem pašiem bija jāmaksā, ja vēlējās iegūt profesionālo vai augstāko izglītību. Kad valsts sāka apmaksāt šos zīmju valodas tulka pakalpojumus, cilvēku interese par profesijas apguvi bija ļoti liela – pat 70 cilvēku vienlaikus mācījās!

Tomēr arī pašlaik mēs nevaram apgalvot, ka ar šo pakalpojumu būtu viss kārtībā, jo ir ierobežots stundu skaits, cik daudz nedzirdīgs cilvēks par valsts finansējumu var izmantot zīmju valodas tulka atbalstu mācoties?

Jā, jums taisnība. Invaliditātes likumā noteikts, ka pakalpojuma apjoms vienai personai nevar pārsniegt 480 akadēmiskās stundas mācību gada laikā. Stundu skaits ir ierobežots, un tas nozīmē būtisku traucēkli augstākās izglītības ieguvē. Piemēram, ja tu mācies klātienē, tu vari apmeklēt tikai daļu lekciju, tev jārēķina, kuru lekciju klausīties, jo uz visām zīmju valodas tulks nebūs. Cilvēki pat dara tā, ka mācās kopā pa diviem, lai varētu iegūt izglītību. Mums ir bijušas pārrunas ar Labklājības ministriju un Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju, kur mēs uzsvērām, ka situācija nav godīga pret cilvēkiem, kuri vēlas mācīties un nav taisnīgi ierobežot izglītības ieguvi nedzirdīgajiem. Mums apsolīja izņemt stundu limitu, kas tiek apmaksāts. Uzsvērām, ka situācija ir diskriminējoša.

Kur jūs pats mācījāties un kādu izglītību ieguvāt?

Es beidzu Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātskolu. Dzirdi zaudēju astoņu gadu vecumā, es nedzirdu pilnīgi neko, bet varu runāt (intervijas laikā žurnālista teikto tulko zīmju valodas tulks – aut.). Pēc skolas beigšanas es atbraucu uz Rīgu, bet man diemžēl nebija nekādas profesijas, tāpēc meklēju jebkādu darbu. Mani pieņēma darbā mācību ražošanas kombinātā Latvijas Nedzirdīgo savienībā, bet paralēli mācījos vakarskolā Rīgā. Skolās neklājās viegli, jo es neko nedzirdēju, ko runā skolotāja, lasīju no lūpām, tomēr daudz lasīju, izglītojos pats.

Kad par Latvijas Nedzirdīgo savienības vadītāju ievēlēja Arnoldu Pavlinu, viņš uzaicināja mani darbā par speciālistu, es darba procesā papildu apguvu datorprasmes, lietvedību. Kad 2001. gadā tika nolemts izveidot centru, kurā būtu apvienoti visi Latvijā esošie zīmju valodas tulki, mani iecēla par vadītāju un uzdeva izveidot Komunikācijas centru. Šo centru vadību deviņus gadus. Vēlāk uz šī centra bāzes tika izveidots Latvijas Nedzirdīgo savienības Rehabilitācijas centrs.

Vai jums pašam bija pieejams zīmju valodas tulks?

Tolaik zīmju valodas tulku apmaksāja trīs stundas, un ne jau nedēļā, bet gadā… Tāpēc mūsu galvenais uzdevums bija pārliecināt visas iestādes, ka cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ir nepieciešami dažādi pakalpojumi. Tas bija ļoti ilgs pārliecināšanas darbs, mēs sarakstījām milzum daudz vēstuļu, skaidrojām, pamatojām. Sabiedrībai kopumā bija ļoti maza saskarsme ar nedzirdīgiem cilvēkiem, un tas nozīmē arī to, ka nebija izpratnes, kāds tieši nedzirdīgam cilvēkam ir nepieciešams atbalsts. Apmēram pieci gadi bija nepieciešami, lai pārliecinātu iestādes, ka cilvēkiem ir nepieciešams zīmju valodas tulks.

2007. gadā es iestājos sociālā darba augstskolā “Attīstība”, kur man bija pieejams zīmju valodas tulks. Atceroties studiju gadus, jāsaka tā: mani pārsteidza, ka kursā, kur visi bija dzirdīgi cilvēki, tieši mani izvēlējās par kursa vecāko.

Kādā veidā nedzirdīgie cilvēki varēja sazināties pie ārsta, veikalā, jebkur sabiedrībā?

Nedzirdīgo vietā uz valsts un pašvaldību iestādēm pārsvarā gāja dzirdīgs cilvēks un runāja viņa vietā. Nereti veidojās pat tāda situācija, ka tad, kad nedzirdīgajam cilvēkam bija tulks līdzi, citi klausījās un runāja tikai ar dzirdīgo. Iespējams, tas vēl bija mantojums no padomju laikiem, jo tolaik situācija bija tāda, jāsaka, dīvaina, jo nedzirdīgais vienreiz aizgāja pie zīmju valodas tulka un tad tālāk šis tulks visu kārtoja nedzirdīgā vietā. Nedzirdīgs cilvēks vispār netika uztverts kā sabiedrības loceklis. Protams, tagad situācija ir mainījusies, tomēr nereti arī mūsdienās cilvēku ar invaliditāti vietā lemj kāds cits.

Kādas, jūsuprāt, ir galvenās problēmas, ar ko saskaras cilvēki ar dzirdes traucējumiem?

Ļoti labs dokuments ir ANO Konvencija par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, ko Latvija ir ratificējusi. Šo gadu laikā Latvijā ir ļoti daudzas lietas mainījušās uz labo pusi, bet būtiska problēma nedzirdīgiem cilvēkiem joprojām ir informācijas ieguve. Izglītība simts procentu apmērā arī nav pieejama. Kopumā jāsaka tā, ka dokumentos daudzas lietas ir skaisti uzrakstītas, bet nereti notiek tā, ka to rakstīto neievēro vai ieviešanas termiņus pārbīda par gadu, diviem. Nevar uzticēties normatīvajos aktos rakstītajam.

Piemēram, Rīgā ļoti būtiska problēma informācijas pieejamībā ir saistīta ar sabiedrisko transportu, un ne tikai Rīgā. Kādreiz vispār transporta līdzekļos nebija vizuālas informācijas, bet tagad ir paredzēti šie ekrāni, kas rāda pieturas, tiesa, tie bieži ir izslēgti vai nerāda pareizās pieturas. Nedzirdīgs cilvēks nevar sekot skaņas norādēm. Vides pieejamībā tātad lielākā problēma nedzirdīgiem cilvēkiem ir skaņas informācijas dublēšana vizuālā veidā. Tikai pēdējos gados ir parādījušies klientu numuri bankās, pastā un pavisam nesen ārstniecības iestādēs, bet daudzviet joprojām nav. Tā vietā pacientu pasauc, bet nedzirdīgais nedzird. Tāpat nereti, kad mēs runājam par vides pieejamību, visbiežāk iedomājamies tikai cilvēkus ar kustību traucējumiem, bet ir arī nedzirdīgi un neredzīgi cilvēki. Nepadomā, kas tieši cilvēkiem ir nepieciešams, lemj tikai no sava skatu punkta.

Kas, jūsuprāt, ir vajadzīgs, lai notiktu pārmaiņas?

Tas ir politiskas gribas jautājums, un ne vienmēr tas prasa lielu papildu finansējumu. Mēs intervijā runājām par to, kā cīnījāmies, lai cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem būtu pieejami zīmju valodas tulki. Atceros laiku, kad es iepazinos ar Edgaru Tavaru no Latvijas Zaļās partijas. Viņš bija ieinteresējies, kāpēc nedzirdīgie cilvēki nevar iegūt profesionālo vai augstāko izglītību, un jautāja, cik tad maksā tāds zīmju valodas tulka pakalpojums. Tolaik būvēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas jauno ēku un mēs sarunā secinājām, ka zīmju valodas tulki nedzirdīgiem cilvēkiem izmaksātu tikpat, cik maksā bibliotēkas būvlaukuma apsardze. Viņš par šo jautājumu ieinteresējās un pavisam drīz jau mums zvanīja no Labklājības ministrijas.

Kas jūs pamudināja iesaistīties politikā?

Pasaules Nedzirdīgo federācijas prezidents reiz pateica tādu domu – visi nedzirdīgo kopienas līderi ir politiķi, un šī doma mani iedvesmoja. Savukārt tad, kad Latvija jau bija ratificējusi ANO Konvenciju, sapratu, ka tajā ierakstīto var īstenot tikai tad, ja mēs paši iesaistāmies un esam aktīvi. Neviens cits mūsu vietā to nedarīs. Ne velti personām ar invaliditāti ir devīze: “Neko par mums bez mums!”.

Otrkārt, šajos gados strādājot dažādos vadošos amatos, piedaloties daudzās darba grupās un projektos, izstrādājot un iesniedzot priekšlikumus likumiem un Ministru kabineta noteikumiem, man uzkrājusies liela pieredze. Kā jau iepriekš teicu, katram ir savs skatījums uz problēmas risinājumu, tāpēc jau politiķi arī ikdienā jāiepazīstina ar personu ar invaliditāti skatījumu. Ja ikdienā lēmumu pieņēmēji sev blakus redzēs personu ar invaliditāti, tas viņiem liks aizdomāties, kā konkrēts lēmums šo personu ietekmēs.

Startējat Rīgas domes vēlēšanās. Ko jūs vēlētos mainīt vai ieviest Rīgā?

Mana prioritāte būs atbalsts rehabilitācijas un vides pieejamības uzlabošanai cilvēkiem ar invaliditāti. Politiķi sola daudzas lietas, bet es no personīgās pieredzes teikšu tā, ka labāk es neko nesolu. Solīt viegli, bet izdarīt grūti un vienkārši sasolot kaut ko, bet neizdarot, var zaudēt savu reputāciju. Es vienmēr uzklausu visu cilvēku viedokļus un rodu kopsaucēju, kas būtu jāmaina un tad ir jāmeklē finansējums. Manuprāt, svarīgākais ir veidot pilsētu, kas būtu pieejama visiem Rīgas iedzīvotājiem.

Attiecībā uz cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem būtisks jautājums ir sabiedrības izpratnes veicināšana un tas ir atkarīgs arī no tā, cik tad bieži cilvēki sastopas ikdienā ar nedzirdīgu vai neredzīgu cilvēku. Sabiedrības izpratne arī veicinās un uzlabos nodarbinātības iespējas cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, jo praktiski ikviens no mums ir sastapies ar neizpratnes pilnu jautājumu no darba devēja, kā mēs sazināmies? Par to vairāk jārunā. Joprojām ir tā, ka nedzirdīgie cilvēki koncentrējas kādā noteiktā nodarbinātības jomā, piemēram, vīrieši – celtniecībā, sievietes – uzkopšanas darbos, tomēr vajadzētu būt tā, ka nedzirdīgs cilvēks var sekot savam sapnim – iegūt tādu izglītību, par kādu sapņo, darbu, ko vēlies.

Kāpēc cilvēki ar invaliditāti nav pārstāvēti politikā?

Saeimā ir bijuši ievēlēti deputāti ar kustību traucējumiem, bet ne ar dzirdes , bet ne ar redzes traucējumiem. No personiskās pieredzes es varu teikt, ka tās ir bailes iesaistīties politikā, vajag nedaudz biezu ādu. Bail, ka kritizēs, nesapratīs, nepieņems un atgrūdīs. Tomēr vajag to darīt, iesaistīties, būt aktīviem un rādīt piemēru, ka tas ir iespējams. Man bieži ir uzdots jautājums – bet kā tu varēsi komunicēt? Es protu lasīt, rakstīt, man ir augstākā izglītība, savukārt tajos gadījumos, kad nepieciešams sarunāties vai piedalīties sapulcēs, varēšu izmantot tulkojumu zīmju valodā.

Vai Rīgā ir vieta, ko var uzskatīt par ideālu vietu nedzirdīgam cilvēkam no vides pieejamības viedokļa?

…. (domā). Jāsaka tā, ka katrā vietā ir kaut kas uzlabojams. Piemēram, bieži kaut ko jaunu uzbūvē, bet nepadomā par niansēm. Kad Latvija bija prezidējošā valsts Eiropas Savienībā, daudzi pasākumi notika Nacionālajā bibliotēkā, moderna ēka, bet nebija padomāts par tādu vienkāršu lietu, kā rīkoties nedzirdīgam cilvēkam ugunsgrēka gadījumā, jo nebija gaismas signālu. Iekļaujoša sabiedrība nav viegla lieta, tas ir mūžīgs kompromiss, bet to var sasniegt.

Publikāciju apmaksā Zaļo un zemnieku savienība