Einārs Giels: Nekad neko neesmu atstājis pusratā

«Izmantot sabiedriskā medija raidlaiku personisko viedokļu paušanai, paziņojumu, sludinājumu lasīšanai ir tieši tas pats, ja Latvijas Bankas darbinieki izmantotu bankas zeltu saviem laulību gredzeniem vai valsts mežu darbinieki cirstu valsts mežu savām vajadzībām,» sev raksturīgajā sarkasmā sociālajos tīklos viedokli pauž politikas pārzinātājs Jurģis Liepnieks.

Runa ir par «ēterisko skandālu», par ko parūpējās sabiedriskās TV žurnālists Gundars Rēders, pēc pagājušās otrdienas raidījuma 1:1 tiešajā ēterā paziņojot savu personisko viedokli par jauniecelto LTV vadītāju Eināru Gielu: «Es uzskatu par savu pienākumu pateikt sekojošo: NEPLP par sabiedriskās televīzijas valdes priekšsēdētāju ir iecēlusi kandidātu [Eināru Gielu], kurš pēc būtības neatbilst augstām izvirzītām prasībām. Viņam nav nopietnas pieredzes vadošā amatā, nav pieredzes mediju darbā.»

Pilnu uzrunu var noskatīties internetā. Un pilnu emociju spektru izbaudīt – sociālajos tīklos. Tur arī vairāki TV žurnālistu solījumi uzrakstīt atlūgumus, ja gadījumā pēc personiskā jūtu izpauduma no darba tiks atlaists Gundars Rēders. Politiskajā telpā sašutumu par jauno vadītāju pauž Jaunā konservatīvā partija un Jaunā Vienotība. Tikpat emocionāli un personiski. Atšķirībā no Rēdera, kurš nepārstāv nevienu partiju, abu politpulciņu izrādīšanās ir vērtējama kā nelikumīgs politisks spiediens. Taču neviens nerunā par to, ka Latvijas Televīzija ir neviendabīgs, slāņains veidojums, kura atsevišķajām struktūrvienībām faktiski nav vienotu prasību un interešu. Tieši otrādi – tās ir atšķirīgas, turklāt stipri vien atšķirīgas. It sevišķi finansiālajā ziņā. Iespējams, ka tieši šīs atšķirīgās intereses ir pamatā pretstāvei Eināram Gielam. Interesanti, ka Gielu aizstāv LTV arodbiedrība, kamēr redakcijas – izņemot Ziņu dienestu – vispār netiek (neraujas?) pie vārda. Varbūt tāpēc, ka pārējām nav tik bieža tikšana tiešajā ēterā?

Šo pretstāvi var vērtēt dažādi, tāpat kā aizstāvību. Bet varbūt vispirms uzzināt, kas, kā mēdz teikt, lācītim vēderā.

Neatkarīgā piedāvā interviju ar Eināru Gielu, kurš gatavojas stāties LTV valdes priekšsēdētāja amatā 15. aprīlī.

– Kāpēc izdomājāt piedalīties konkursā uz amatu, par kura specifiku jums faktiski nekas nav zināms?

– Ja aplūko manu iepriekšējo pieredzi, esmu gājis strādāt uz daudziem uzņēmumiem, kuru darbības sfēra man nav bijusi pazīstama. Savulaik sāku strādāt arhitektu birojā Arhitektonika, kaut gan neesmu arhitekts un man nav bijusi iepriekšējā pieredze šādā birojā. Esmu strādājis arī kokrūpniecības uzņēmumā, kaut arī man nav bijusi saistība ar kokapstrādi. Esmu strādājis arī Preses namā: ilgu laiku man bijusi saistība ar drukāšanas ekspertiem. Vienkārši ir jāsaprot loģiskais biznesa princips.

– Ja pareizi saprotu: jūs uzskatāt, ka ikvienu lielu biznesa organismu var vadīt pēc līdzīgiem principiem?

– Pamata principi – vadīt komandu, saprast vadībā iesaistītos elementus – nemainās nevienā uzņēmumā, mainās tikai mērķis, uz kuru kopīgi ejam. Ir jāpārzina personālvadības, saimnieciskās darbības un finanšu vadības procesi, un tā ir mana iepriekšējā pieredze. Būtiska lieta, manuprāt, ir sabiedriskā medija tēla veidošana: tas ir jāpozicionē tā, lai šis medijs būtu atpazīstams.

– Kā jūs vēlaties pozicionēt sabiedrisko mediju?

– Medijam jāatspoguļo vairākuma intereses, bet nedrīkst aizmirst arī par mazākumu. Runāsim par un ar visām mazākumtautībām, kuras dzīvo Latvijā. Runāsim par kultūras atšķirībām Latvijas reģionos. Katram reģionam ir sava vēlme, ko tas grib redzēt sabiedriskajā medijā.

– Jūs zināt, ko reģioni vēlas redzēt?

– Pagaidām vēl neesmu iepazinies ar visiem pētījumiem, kas pieejami uzņēmumā, arī šobrīd ir pasūtīts jauns pētījums par LTV zīmola atpazīstamību. Šā pētījuma mērķus var izpētīt LTV mājaslapā.

– Ko jūs gribētu mainīt sabiedriskajā medijā – stratēģiskā līmenī?

– Paplašināt redzējumu, lai skatītājiem būtu lielāka iespēja apgūt informāciju, kas ikdienā atvieglotu pieņemt svarīgus lēmumus. Šobrīd visaktuālākā informācija ir par politiku, par tās izraisītajām negācijām, pa vidu ir arī pozitīvās ziņas, bet, to visu kopā samiksējot, skatītājiem nav skaidrs, kā pieņemt lēmumus. Gribu palielināt biznesa un tehnoloģiju ziņu daudzumu, jauniešu jaunrades ziņas… Iesaistīt skatītājus satura veidošanā.

– Pēdējā laikā bieži skatījāties sabiedrisko TV?

– Jā. Visbiežāk – ziņu raidījumus. Man ir jābūt objektīvam, tālab skatījos vairākus, arī komercmediju un ārvalstu kanālus.

– Kā vērtējat LTV devumu?

– Šis devums ir kā kultūrvēsturiska, augstā līmenī parādīta vērtība, lai mēs nākotnē varētu paskatīties uz pagātnes notikumiem, izmantojot kvalitatīvus indikatorus, lai varētu novērtēt, kas ir mainījies šajā laika posmā. Taču vērtību skala, kas tiek piedāvāta skatītājiem, ir ļoti sadrumstalota, un tas ir smags uzdevums sabiedriskajam medijam – attēlot visas sabiedrības intereses. Var, protams, apgalvot, ka ir vajadzīgi šovi, kas ātri piesaista uzmanību, bet šo funkciju jau izmanto komercmediji. Dublēt šīs lietas – tas nav sabiedriskā medija mērķis.

– Kāds ir mērķis? Audzināt sabiedrību?

– Izglītot sabiedrību, piedāvājot pēc iespējas plašāku informācijas loku, lai tā spētu efektīvāk pieņemt lēmumus. Kaut vai par vēlēšanām. Kaut vai par biznesa vidi: vai šodien ir jāiegulda nauda akcijās? Ir jābūt arī relaksējošiem raidījumiem, piemēram, par dzīvniekiem, ir jābūt seriāliem, kas izklaidē vai liek domāt.

– Pēdējie ir krietni jāšķiro. Jātaisa seriālu audits! Bet jūs arī gatavojaties televīzijā veikt auditu.

– Jā, tas būs funkcionālais audits – gan attiecībā uz cilvēkiem, gan uz saturu. Pētīsim, vai pareizi tiek veidots tilts starp skatītājiem un TV saturu. Tādā veidā izkristalizēsies iespējas kaut ko optimizēt, atrast iekšējos resursus, lai uzlabotu darba apstākļus. Galvenais ir atrast Latvijas sabiedrību interesējošās tēmas, lai pozicionētu Latviju Eiropā.

– Vai ir iespējams, ka atlaidīsiet arī cilvēkus?

– Iespējams, ka tiks pieņemti arī sāpīgi lēmumi. Bet vispirms man jārunā ar darbiniekiem. Jāskatās, kādas ir iespējas pārstrukturizēt esošo sistēmu. Noteikti izvirzīšu mērķus LTV darbiniekiem. Būs runa ne tikai par tiem rādītājiem, kuri liecinās, cik liela auditorijas daļa apgūta, bet arī par raidījumu kvalitāti – cik liela bijusi sabiedrības ieinteresētība konkrētajā saturā.

– Kā būs ar patriotisko noti?

– Pēc Latvijas simtgades pasākumiem būs grūti noturēt patriotisma latiņu tajā pašā līmenī. Veidosim stratēģiju, lai pozicionētu izpratni – kas ir LTV1 un kas ir LTV7. Patlaban nav īsti skaidra LTV7 koncepcija.

– Manuprāt, Latvijā nav jābūt sabiedriskās TV kanālam, kur pārraides notiek krieviski.

– Ar svešvalodām ir iespēja informēt skatītājus ne tikai Latvijā vien. LSM ir sadaļa latviešu, krievu un angļu valodā, lai popularizētu Latviju ārpus Latvijas teritorijas.

– Uz Eiropu jau neattiecas krievu valoda.

– Jā, neattiecas, bet, ja mēs spējam pārliecināt krievu valodā runājošo auditoriju viņiem saprotamā valodā par nozīmīgiem Latvijas faktiem, tas ir svarīgi. Tomēr tas ir sāpīgs jautājums… Cik reizes esmu pamanījis, ka krieviski runājošie ļoti labi saprot latviski, bet principiāli nerunā latviešu valodā.

– Jūs pareizi pateicāt – saprot. Tieši tāpēc nav vajadzīgi raidījumi krievu valodā.

– Loģiski… Bet liela auditorijas daļa ir vecākās paaudzes cilvēki, kuri tomēr izvēlas klausīties informāciju krievu valodā. Tāpēc mums jābūt pietiekami mobiliem, lai spētu iedot viņiem informāciju, kas svarīga Latvijai. Mums jācīnās pret to informācijas plūsmu, kas nāk no Krievijas un samulsina krievvalodīgos.

– Kā jūs sadzīvosiet ar negatīvo attieksmi, kāda pret jums šobrīd ir Latvijas TV? Es gan pieņemu, ka negācijas nāk lielākoties no Ziņu dienesta.

– Neesmu iepazinies ar visu negatīvo fonu, sociālie tīkli, kuros atrodos, man nopozicionēti tā, ka rāda tikai pozitīvās ziņas. Lasu aktuālo biznesa informāciju, izmaiņas tirgos, ziņas par Brexit… Negācijas man, protams, ir sāpīgas, bet es ceru, ka, izrunājoties ar LTV darbiniekiem, panāksim vienošanos. Runāšu ar katru atsevišķi – ar struktūru vadītājiem, žurnālistiem, tehniskajiem… Vēlos komunicēt ar visiem, lai visi saprastu, ka neesmu bieds šim uzņēmumam.

– Nemetīsiet plinti niedrēs? Pretestība ir nopietna.

– Nekad neko neesmu atstājis pusratā.

– Žurnālists Gundars Rēders LTV raidījuma 1:1 tiešraidē atklāti vērsās pret jums, izsacīdams vairāku LTV darbinieku viedokli.

– Tas norādīja, ka sākusi augt kritiskā masa, kas šādi iznākusi publiskā vidē. Es vēl nevaru spriest kā valdes priekšsēdētājs, pagaidām kā privātpersona: ir grūti izturēt spiedienu, lai paliktu rāmjos. Taču ne tikai komercmedijā, bet arī sabiedriskā medijā tas nav pieļaujams – šādā veidā «uzsprāgt». Bet katrā ziņā man jāizrunājas ar Gundaru Rēderu, man jāizprot motīvs un eskalācijas pakāpe, kāpēc varēja izpausties kaut kas tāds. Mani biedē tas, ka LTV darbinieku komunikācija ar NEPLP bija atstāta novārtā, kā dēļ izveidojusies savstarpējās komunikācijas kļūda, kas veidoja plaisu starp LTV un NEPLP.

– Sociālajos tīklos dominē atbalsts Rēdera pateiktajam, sak, viņš ir drosmīgs cilvēks. Izskanējis arī tas, ka jūs esat gatavs viņu atlaist no darba par brīvu domu paušanu.

– Es neapspiežu brīvo domu. No žurnālistu ētikas kodeksa viedokļa – manuprāt, Rēdera gadījumā tas tika nedaudz pārkāpts, tomēr cilvēkam nav aizliegts izteikt privāto viedokli, ja viņš to vēlas. Mēs taču dzīvojam demokrātiskā valstī. Bet ir jāatrod pareizais instruments, ar kuru to veikt. Ja runājam no satura viedokļa – Rēdera paziņojums neatbilda raidījuma saturam. Katram raidījumam ir savs saturs un mērķis, un man jātiek skaidrībā, vai tas viss atbilst sabiedriskajam pasūtījumam.

– Ja Gundars Rēders jums teiktu: nāciet, Giela kungs, uz raidījumu 1:1, vai jūs piekristu?

– Kāpēc gan ne? Esmu pārliecināts par savām spējām, par to, ko esmu darījis līdz šim, par to, ko esmu iemācījies un ko es vēlos dot Latvijas Televīzijai. Esmu darba, nevis politikas cilvēks.

– Vai politiķi jūs nav mēģinājuši ietekmēt, aicināt kaut vai uz individuālu sarunu?

– Nē, neviena partija to nav darījusi. Ja zvanītu, tad es teiktu – lūdzu, tikai atklāti, kaut vai debašu veidā telestudijā. Pa kaktiem es to nedarīšu nekad. Man arī jādomā par to, kā aizsargāt žurnālistus, kuri strādā LTV. Spiediens, ko patlaban pret NEPLP veikušas pāris politiskās partijas, ļoti degradē tirgu un žurnālistu darbu kā tādu. Ir jābūt vadošiem speciālistiem, kuri stājas pret šīm negācijām.

– Arī Žurnālistu asociācija ir pret jums. Šī organizācija uzskata, ka ir noticis likumpārkāpums, akceptējot jūsu kandidatūru valdes priekšsēdētaja amatam.

– Esmu nolēmis tikties ar šīs organizācijas pārstāvjiem. Man jābūt pārliecinātam, ka mēs skatāmies vienā virzienā. Lai man nav jādzird, ka esmu kaut kāds Kremļa ieliktenis.

– Esat domājis par to, ko vajadzētu ielikt LTV programmā – kādas filmas, seriālus, raidījumus?

– Tagad konkrēti nevaru pateikt. Par to mēs runāsim ar satura veidotājiem. Bet mans personiskais viedoklis: ir iznākušas daudzas latviešu filmas, un tas liecina par to, ka mums ir potenciāls, tātad ir iespēja izglītot un izklaidēt sabiedrību ar šo instrumentu palīdzību. Piemēram, Homo Novus vai Klases salidojums. Tagad arī seriāls Sarkanais mežs. Runājot par ārzemju seriāliem… Ļoti daudz informācijas iepumpējas no Netflix, bet to es neizmantoju. Es skatos seriālus no tāda skatupunkta: ko es varu no tiem iegūt? Piemēram, seriāls 911: tajā pamatā ir krīzes situācijas, un, tā kā es mācu krīzes vadību, es vērtēju, vai situāciju risinājumi man ir noderīgi. Katru gadu man sanāk noskatīties Vara Braslas lenti Emīla nedarbi, un katru reizi es šajā filmā pamanu pilnīgi citus akcentus. Šī filma palīdz relaksēties un apstiprina manu domu: ikvienam raidījumam, ikvienai filmai ir jābūt tādai, kas būs laikmetīga arī nākotnē.

– Jā, esat līdzīgs filmas Emīlam, ja ieskatāmies sociālajos tīklos, proti, tajā, ko tur esat atstājis.

– Esmu kreatīvi domājošs, domāju ārpus rāmjiem. Mēģinu atrast risinājumus, iespējas izpausties. Emīla delverisms manī izpaužas arī tāpēc, ka septiņus gadus esmu spēlējis Cēsu Tautas teātrī. No turienes arī pieredze, kā komunicēt ar auditoriju, ar kolēģiem. Esmu radošs cilvēks.

– Žurnālisti arī ir radoši cilvēki, viņus nav tik vienkārši «pielikt pie ratiem».

– Pēdējā laikā esmu saskāries ar vēl lielāku kreatīvismu…

– Un tas būtu?

– Āzijas speciālisti, ar kuriem joprojām komunicēju: Turkmenistānas, Tadžikistānas, Uzbekistānas… speciālisti, kuru eiropiskā izpratne ir tik minimāla, ka mums, eiropiešiem, jāizmanto jebkuri kreativitātes paņēmieni, lai pārliecinātu par vienotu izpratni cilvēkus, kuri dzīvo manis pieminētajās valstīs.

– Ja jums būtu iespēja radīt filmu vai seriālu Latvijas Televīzijai, vai raidījumu ciklu, par kādu tēmu jūs domātu?

– Vairāk esmu biznesa un tehnoloģiju cilvēks… Es gribētu cilvēkos radīt lielāku interesi un izpratni par tehnoloģiju klātesamību. Neapgalvoju, ka mūsu sabiedrībā nav šīs izpratnes, taču tehnoloģiju līmenis mainās ārkārtīgi strauji, un cilvēkiem tam ir jātiek līdzi.

– Tehnoloģijas – tas ir viens, manuprāt, šaurs virziens. Varu kļūdīties, bet sabiedrību vairāk interesē ne jau tehnoloģijas… Savulaik Andrejs Ēķis, veidojot savas filmas, teica: «Cilvēkus interesē attiecības.» Viss pārējais ir pakārtots.

– Jā, bet lielākā problēma ir tā, ka tehnoloģiju tirgū sāk saskarties ar robotu ienākšanu ikdienā. Cilvēku un robotu attiecības ir ļoti smalks jautājums…

– Ko domājāt, nākdams uz interviju?

– Skatījos Vecrīgas bruģa akmeņos un domāju: vai mana dzīve ir tikpat sakārtota kā šie akmeņi, kārtīgi cits pie cita salikti?

– Nu, un kā?

– Jā, ir.

Foto: F64