Izdevums: Kristovska un Jurševica izpausmēs kopš 1991. gada nav mainījies nekas

Varas dēļ Ventspils politiķis Bruno Jurševics (JKP) savulaik bijis gatavs biedroties ar jebko, pat Interfronti? Tāds jautājums radies Ventspils izdevumam “Ko visādi Ventspilnieki.lv tev nestāsta”.

Pietiek.com nesen nopublicējis visiem lasītājiem pieejamu izdevumu “Ko visādi Ventspilnieki.lv tev nestāsta”, kurā atklāts, ka jau 1991. gadā par varu Ventspilī cīnījušies tieši tie paši trīs galvenie kandidāti, kas tagad: Aivaru Lembergu no amata centušies nomest Bruno Jurševics un Ģirts Valdis Kristovskis, neslēpjot — viņus interesējot pilsētas valūtas ieņēmumi un naudas plūsma tam, kad padomju laikmeta beigās pirmajās brīvajās pašvaldību vēlēšanās Ventspilī uzvarēja Lembergs, vēlāk tiekot arī ievēlēts Augstākajā padomē un nobalsojot par Latvijas neatkarības atjaunošanu, 1991. gada maija beigās notika mēģinājums viņu nekavējoties atbrīvot no Ventspils mēra amata. Iemesls — cīņa par varu un naudu.

Izdevums atzīmē, ka PSRS laikā ievēlētās “tautas deputātu padomes” sastāvs bija daudz plašāks — Ventspilī pavisam bija 89 deputāti, kuriem tika ierosināts nomainīt priekšsēdētāju. Debates izvērtās asas, agresīvas, kā rezultātā trīs kandidāti paši atsauca savas kandidatūras. Tad no cīņas izstājās Kristovskis, un balsot nācās par diviem kandidātiem: Bruno Jurševicu un Aivaru Lembergu. Pirmais saņēma 36 balsis PAR un 46 PRET, otrais — 45 PAR un 37 PRET.

“Atturēšos no šīs sēdes komentēšanas, jo lielākā daļa iedzīvotāju klausījās tās translāciju. Katrs, kas to dzirdēja, lai spriež pats, bet tie, kas nedzirdēja, lai neuztraucas: viņu nerviem aiztaupījās lieka slodze,” nākamajā dienā rakstīja Edīte Melngalve.

Norādīts, ka tajos laikos deputātu vidū bija ne tikai no Tautas frontes, bet arī no Interfrontes ievēlētie iedzīvotāju pārstāvji. Deputāts Gatis Adlers tolaik rakstīja: “Interfronte, protams, var kritizēt Lemberga kungu, ka viņš, atšķirībā no Jurševica kunga, nesolīja vietnieka posteni tās pārstāvim (ceru, ka neviens tāpēc neapvainos Jurševica kungu, ka viņš pieslējies Interfrontei). […] Nevar teikt, ka uzstāšanās izceltos ar dziļu pilsētas problēmu analīzi, toties ambiciozas pretinieku nomelnošanas papilnam.”

“Lai arī pats “nolēcis” no balsojuma, Kristovskis nākamajās dienās izpaudās Rīgas presē, konkrēti — toreizējā Latvijas Jaunatnē, kur intervētāja bija neviena cita kā Ināra Egle. Tā pati Ināra Egle, kas vēlāk Ēlertes laika Dienā ieturējusi tipisko kursu pret Ventspili, bet tagad pārgājusi uz Olafam Berķim piederošo Latvijas Avīzi. Sūdzoties par to, ka Lembergs neesot viņu uzņēmis dzīvokļu rindā, Kristovskis norāda uz savām interesēm: “Domāju, ka pilsētas nopelnīto valūtu sadalīt varētu jebkurš godīgs cilvēks. Tas nav pārdabisks darbs.”,” rakstīts “Ko visādi Ventspilnieki.lv tev nestāsta”.

Uldis Grīnbergs, kas mūsu dienās ieguvis atzinību kā ventiņu vārdnīcu un literatūras krājumu sastādītājs, toreiz publicēja savu atklāto vēstuli, kurā rakstīja: “Cienījamais Kristovska kungs! Diemžēl ne Jūs, ne Jūsu domubiedru grupa zaudēt vēlēšanās ar cieņu un kulturāla cilvēka taktu vēl neesat iemācījušies (par to liecina “objektīvās” publikācijas Rīgas presē). […] Lūdzu atvainot, bet līdz šim publicētajās intervijās cauri skan visparastākā skaudība, nenovīdība, neapmierinātība ar to, ka A. Lembergu nevar regulēt pēc sava prāta, nevar pēc sava prāta dalīt valūtu.” U. Grīnbergs rezumējis slēdzienu, ka Bruno Jurševics pārstāv politiku, kamēr Aivars Lembergs — ekonomiku, un piebildis: “Neaizmirsīsim, ka vislabākā politika ir nokārtota ekonomika!”

Izdevums norādījis, ka redzams, ka Ventspilī ir cilvēki, kas “iestrēguši” savā jaunībā, savos ziedu laikos, lai atkal un atkal izcīnītu savu pašu senāk zaudēto cīņu: “Lasot arhīva materiālus, redzams — dažu personāžu izpausmēs kopš 1991. gada nav mainījies nekas: atkal notiek tiekšanās pēc materiālo resursu pārdales savā labā, iet vaļā kašķīgums un personīgu riebeklību piesaukšana, bezgalīga draudēšana ar tiesām, Rīgas preses izmantošana savos nolūkos, kā arī politisku lozungu likšana pāri jebkuram saimnieciskās un praktiskās dzīves jautājumam. Un tagad, 30 gadus vēlāk, viņi cīnās par savu revanšu vēl agresīvāk kā jebkad.”

Kā zināms attiecībā uz izdevumu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) pieņēmis lēmumu aizliegt tā turpmāku izplatīšanu.