Krāšanas kultūra – vai pietiekami attīstīta?
“Santīmu nekrāsi, pie lata netiksi!” ir sadzīvisks sakāmvārds, ko izmatojam, lai īsi un kodolīgi atainotu krāšanas kultūras pamatprincipu. Uzkrājumu veidošana ir svarīga ne tikai mūsu individuālajai labklājībai un finansiālajai neatkarībai, bet visas sabiedrības ekonomiskajai stabilitātei. Krāšanas paraduma attīstīšanos ietekmē daudz dažādu faktoru gan ārēji, kas saistīti ar sabiedrības vispārējo labklājību, politisko, ekonomisko un nodokļu sistēmu, gan ļoti individuāli, kur svarīga personīgā motivācija un ieradumi. Ik pa laikam sabiedrībā uzvirmo dažādi strāvojumi, kas aicina dzīvot šodienai un nedomāt par rītdienu, un neveicina krāšanas paradumu veidošanos, tomēr banku dati liecina, ka situācija pamazām uzlabojas. Privātpersonu uzkrājumu gada pieauguma temps 2020. gada dažos mēnešos pat sasniedzis 17%, tomēr šī gada pavasarī augstās inflācijas ietekmē pieaudzis vien par nepinu procentu.1 Kas ir krāšanas kultūras pamatā un vai to esam pietiekami attīstījuši?
Motivācija jārod sevī
Būtiska nozīme krāšanas paradumu veidošanā ir vēsturiskajai pieredzei. Daļai sabiedrības vēl atmiņā naudas reforma pēc neatkarības atgūšanas, kad iekrājumi zaudēja daļu vērtības vai nauda izgaisa vairāku banku bankrotos, tāpat vēl salīdzinoši spilgtā atmiņā 2008. gada ekonomiskā krīze, pirms kuras bijām raduši dzīvot pat pāri saviem līdzekļiem. Negatīvais vēsturiskais fons daudzus dara piesardzīgus, un liela daļa savus uzkrājumus joprojām glabā skaidrā naudā, lai līdzekļi būtu ātri pieejami, vai neveic uzkrājumus vispār – dzīvo šodienai.
Svarīgs ir arī vispārējais labklājības līmenis – jo turīgāka sabiedrība, jo vairāk resursu uzkrājumu veidošanai. Ja sabiedrība nespēs apmierināt savas pamatvajadzības un dzīvos “no algas līdz algai” pat lieki netērējot, tad pat pie labākās gribas nebūs, ko atlikt rītdienai.
Nozīme ir arī kultūrai. Pētījumi liecina, ka kultūrās ar izteiktāku kolektīvismu krāšanas paradumi ir vairāk saistīti ar naudas atlikšanu kādam kopējam kolektīvam mērķim un vēlmi iekļauties plašākā kolektīvā. Kamēr kultūrās ar izteiktāku individuālismu, krāšana saistīta ar izteikti individuālām vēlmēm un vajadzībām, tādēļ ir svarīga daudz spēcīgāka personīgā motivācijai, lai kaut ko uzkrātu. Galvenokārt esam individuālisti, tāpēc motivācija galvenokārt jārod katram sevī un būtiska nozīme ir sabiedrības izglītošanai un informēšanai.
Tendence pozitīva, bet joprojām atpaliekam
Pēdējo 10 gadu laikā izpratne par uzkrājumu nepieciešamību ir palielinājusies. Aug noguldījumu apmērs, pieaug pensiju 3. līmenī iesaistīto personu skaits, stabilizējies problemātisko kredītu apjoms. Tiesa pērn straujā inflācija un energoresursu cenas pieaugums atstāja negatīvu ietekmi uz uzkrājumu apjomu, jo daļai iedzīvotāju pieaugošo dzīves dārdzību nācās kompensēt no iekrājumiem, taču tā arī ir galvenā iekrājumu būtība – pasargāt no ekonomiskiem satricinājumiem, neļaujot nonākt parādu jūgā. Kā liecina Finanšu nozares asociācijas dati, pagājušā gada beigās Latvijas iedzīvotāju uzkrājumu kopējais apjoms komercbankās bija ap 11,6 miljardiem eiro, bet šī gada sākuma uzkrājumi samazinājās.
Salīdzinot Luminor šī gada martā veiktās aptaujas datus ar respondentu atbildēm aptaujā pērn decembrī, uzkrājumi ziemā visstraujāk jeb par 16 % samazinājušies senioriem vecumā no 60 līdz 74 gadiem un iedzīvotājiem vecumā no 30 līdz 39 gadiem – par 9%. Tajā pašā laikā, kā liecina Kredītinformācijas biroja dati, pagājušajā ziemā komunālo parādnieku apjoms nav audzis2, tas bijis iespējams gan, pateicoties valsts atbalstam, gan personīgiem uzkrājumiem.
Arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati liecina, ka situācija ar uzkrājumiem Latvijā ir būtiski uzlabojusies, tomēr joprojām esam zem ES vidējā līmeņa. 2021. gadā vidēji ES mājsaimniecības uzkrāja ap 10,3% no mājsaimniecības ienākumiem, tad Latvijā 5,9%. Līdervalstis galvenokārt ir Rietumvalstis, kamēr vissliktāk ar uzkrājumu veidošanu sokas Eiropas dienvidos – Grieķijā, Portugālē.3 Luminor aptauja liecina, ka šobrīd trešdaļai Latvijas respondentu (32%) nav iekrājumu, jo nepietiek līdzekļu, lai kaut ko uzkrātu, un tā joprojām ir pārāk liela sabiedrības daļa.
Nepieciešama daudzpusīga pieeja
Krāšana ir paradums. Lai izveidotu stabilu uzkrājumu kultūru, ir nepieciešama daudzpusīga pieeja. To veicina ekonomiskā stabilitāte, finansiālo zināšanu un iemaņu veicināšana, dažādi ekonomiski stimuli, piemēram, nodokļu atvieglojumi. Šī paraduma veidošana būtu jāsāk attīstīt jau pusaudža gados, veicinot finanšu disciplīnu, uzlabojot finanšu pratību un attīstot proaktīvu pieeju naudas pārvaldīšanai. Tomēr lielākā motivācija ir mūsu pašu mērķi un sapņi, un tādi ir katram. To definēšana un piepildīšana ir spēcīgs stimuls uzkrājumu veidošanai un paraduma izveidošanai. Liela nozīme ir arī dažādiem finanšu produktiem, kas ērti un efektīvi palīdz uzkrāt, piemēram, automātiskie maksājumi pensiju 3. līmenī vai uz krājkontu. Esam uz pareizā ceļa, tomēr galamērķis, kad droši varam apgalvot – mūsu sabiedrība ir finansiāli noturīga – vēl ir diezgan tālu.