LDz turpinās darbinieku atlaišana. Vai notiekošais ir Kariņa valdības kaitnieciskas bezdarbības rezultāts?

VAS “Latvijas dzelzceļš” (LDz) paziņojis Nodarbinātības valsts aģentūrai (NVA), ka uzņēmums līdz šā gada beigām plāno atlaist vēl 684 darbiniekus. Kopumā pēdējos trijos gados LDz koncernā strādājošo skaits ir samazinājies no vairāk nekā 10 000 līdz aptuveni 7000.

LDz savu rīcību skaidro ar izmaksu samazināšanu, kas nepieciešama, lai uzņēmums varētu uzturēt infrastruktūru un strādāt efektīvāk. Atlaišanas skaršot gan administratīvo, gan atbalsta personālu Rīgā un citos Latvijas reģionos.

Kamēr satiksmes ministrs Tālis Linkaits (JKP) atlaišanas atbalsta un uzskata, ka LDz izmaksas ir jāsamazina arī turpmāk, bijušais “Latvijas dzelzceļš” valdes loceklis Aivars Strakšas atgādina, ka šī un arī iepriekšējās atlaišanas ir pašreizējās valdības koalīcijas, JKP un arī personīgi Linkaita apzinātas politiskās izvēles rezultāts.

“Tāpēc rezultāti – 3000 zaudētas darbavietas tieši LDz, vēl apmēram 10 000 ārpus dzelzceļa, kā arī zaudējumi tuvu pie 100 miljoniem eiro gadā valsts budžetam – ir šīs valdības apzinātas rīcības rezultāts. Atceramies arī to, ka Kariņš (nedaudz pārfrāzējot) tranzītu nosauca par lielu ļaunumu, ar kuru tas beidzot esot ticis galā,” uzsvēra Aivars Strakšas.

Arī bijušais Latvijas Tranzīta biznesa asociācijas prezidents Aivars Lembergs norādījis, ka tieši Latvijas valdība ir novedusi tranzītu līdz kraham – vienīgā iespēja glābt LDz būs valsts finansējums.

“Mēs šobrīd pļaujam to ražu, ko sēja Kariņa valdība. Un pļausim arī turpmāk, līdz ar to valstij ir divas iespējas – palielināt maksu par infrastruktūru un pārtraukt kravu pārvadājumus pa dzelzceļu vai finansēt dzelzceļa infrastruktūru no valsts budžetā, kam ir vajadzīgi papildus līdzekļi 50 miljoni eiro gadā,” iepriekš izteicās Lembergs.

Jāsaka, ka satiksmes ministrs Tālis Linkaits tiešām vairāk runājis par vilcienu attīstību, nekā reāli to nodrošinājis. Turklāt, stājoties amatā, viņš izteicies, ka tranzīts nav valdības dienaskārtībā, kas daudzos radījis sašutumu. Vai tiešām satiksmes jomu var pārvaldīt cilvēks, kuram tranzīts nav prioritāte?

Arī premjers Krišjānis Kariņš ne reizi vien licis noprast, ka tranzīts nav nozare, kas viņu interesē. Tieši otrādi – tranzīts bijis Latvijas nelaimju cēlonis: “Mēs vedam, vedām naftas produktus, akmeņogles, minerālvielas, beramkravas uz mūsu ostām. Šķērsojot mūsu teritoriju, /šīs kravas/ aiziet uz ostu un tiek sūtītas uz āru. Indivīdi varbūt no tā kļūst bagāti, bet valsts no tā diemžēl nekļūst bagāta. Naudas tranzītbizness, ko jūs slavējat – finanšu sektoru, kā viņš kādu laiku strādāja: tur indivīdi kļuva ļoti turīgi, bet, ja jūs manījāt, tad, kad lielākā banka sāka pašlikvidēšanās procesu, iespaids uz iekšzemes kopproduktu bija vispār nemanāms. Tas tikai norāda uz to, cik šis bizness bija faktiski pilnībā atdalīts no mūsu tautsaimniecības. Un šī te tranzīta domāšana – pirkt, pārdot, vest, ka mēs kļūsim bagāti, – mēs tāpēc neesam bagāti. Es teikšu tieši pretēji – šāda domāšana ir tas, kas mūs ilgstoši ir apturējusi. Tā pretpote ir šī viedā reindustrializācija, kas nozīme darba vietas un algas cilvēkiem, nevis algas pāris cilvēkiem, kas spēj tādā monopola stāvoklī pelnīt uz vienkārši tranzīta rēķina.”

Vai tiešām viss iet uz to, ka valdībai arī turpmāk nāksies dotēt “Latvijas dzelzceļu”? Un kas ir vainojams pie tā, ka “Latvijas dzelzceļš” ir tuvu bankrotam? Kļūdaina politika vai atklāta bezdarbība no valdības puses? Un kas beigu beigās par to maksās? Šobrīd izskatās, ka nodokļu maksātāji ir tie, kas ir spiesti atbildēt par Kariņa valdības kaitniecisko rīcību pret tranzītbiznesu. Atklāts paliek jautājums – kad atbildēs paši galvenie kaitnieki?

Komentāri

cumshots vines.https://www.yoloxxx.com/

www.yaratik.pro