Lemberga lietā atklājas aizvien jauni absurdi, līdz kuriem tiesa var aizrakstīties, pārrakstot prokuroru sacerējumus

Spilgtu piemēru tam, līdz kādam absurdam var nonākt, ja tiesa pati patiesību noskaidrot nevēlas, bet tikai vārds vārdā, komats komatā pārraksta prokuroru sacerēto apsūdzību, demonstrē spriedums t.s. Lemberga lietā, vēsta “Neatkarīgā”.

Medijs jau vairākkārt vēstījis par to, ka pirmās instances tiesas spriedumā nav tiesas konstatētā noziedzīgā nodarījuma apraksta, bet gan ir vārds vārdā pārrakstīta apsūdzība, savukārt aizstāvības argumenti tajā nav analizēti vispār vai arī ir analizēti ļoti virspusēji un visai formāli.

Savukārt aizstāvības iesniegtajās apelācijas sūdzībās atklāti aizvien jauni absurdi, līdz kuriem tiesa var aizrakstīties, bez patstāvīgas analīzes pārrakstot prokuroru sacerējumus.

Šīs lietas spriedums pēc formālā ievada sākas ar vārdiem “Tiesas izmeklēšanas gaitā ir noskaidrots”, bet tālāk ļoti daudzas reizes atkārtojas vārdu salikums “pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā”, “precīzi nenoskaidrotā vietā”, “precīzi nenoskaidrotas personas” utt. – vārds vārdā kā prokuroru apsūdzībā.

Piemēram, epizodē par to, kā Aivars Lembergs esot izspiedis SIA “Puses” kapitāla daļas no bijušā Ventspils prokurora (tolaik valsts uzņēmuma “Ventspils nafta” galvenā jurista) Valentīna Kokaļa 1993. gada rudenī, spriedumā ir minēti vairāk nekā 20 “precīzi nenoskaidroti” fakti.

Spriedumā konstatēts, ka:

• deviņas darbības notikušas “pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā, vietā un apstākļos”,
• četras darbības notikušas “pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā un vietā”,
• trīs darbības notikušas “pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā vietā un apstākļos”,
• viena darbība notikusi “pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā un apstākļos”,
• četras darbības notikušas “pirmtiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā”,
• četrās darbībās piedalījušās “pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotas personas”,
• vēl vienā epizodē tās dalībnieki iepazinušies ar “pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotiem dokumentiem”.

Tālāk uz divām lapām seko Aivara Lemberga amatu uzskatījums laikā, kad, pēc prokuroru un nu jau arī pēc pirmās instances tiesas domām, notika SIA “Puses” kapitāla daļu izspiešana no bijušā Ventspils prokurora Valentīna Kokaļa 1993. gada rudenī, t.i., pirms vairāk nekā 28 gadiem.

Cita starpā, vārds vārdā pārrakstot apsūdzību, pat A. Lemberga amatu uzskaitījumā sprieduma autori “iebraukuši” pamatīgos absurdos (par to kādā no nākamajām publikācijām).

Turpinājumā no 4. līdz 10. lappusei spriedumā aprakstīti notikumi, kas, pēc prokuroru un pirmās instances tiesas domām, saistīti ar SIA “Puses” kapitāla daļu izspiešanu. 1993. gada rudens notikuma apraksts spriedumā sākas ar šādiem diviem teikumiem:

Prokurora Jura Jurisa parakstītajā apsūdzībā šīs divas rindkopas triju teikumu garumā izskatās šādi, un ikviens lasītājs var mēģināt atrast atšķirības (kaut vai tiesas izlabotas gramatikas kļūdas) starp apsūdzību un pirmās instances spriedumu:

Tiesas spriedumā pilnīgi nekas nav teikts par to, vai tiesas izmeklēšanas laikā tiesa kaut ko ir mēģinājusi noskaidrot par pirmstiesas izmeklēšanas laikā prokuroru nenoskaidrotajiem “laiku”, “vietu”, “apstākļiem”, “personām” un “dokumentiem”.

Tādējādi šajā sakarā no sprieduma nekas cits nav konstatējams, kā tikai tas, ka “tiesas izmeklēšanā tika noskaidrots, ka pirmstiesas izmeklēšanā netika noskaidrots”.

Spriedumā vispār nav analizēta aizstāvības versija par 1993. gada rudens notikumiem saistībā ar SIA “Puses” kapitāla daļu īpašnieku maiņu – vai vispār V. Kokalim tolaik piederēja minētās kapitāla daļas (cita starpā, pat no augstāk atspoguļotajiem sprieduma un apsūdzības fragmentiem redzams, ka nepiederēja), vai tās vispār nonāca pie A. Lemberga, un, ja tiešām nonāca, vai tā bija kapitāla daļu izspiešana.

Aizstāvība ar jautājumiem V. Kokalim (viņš tika pratināts apmēram 30 tiesas sēdes) un citām liecinošajām personām pastāvīgi vērsa tiesas uzmanību uz absurdiem apsūdzībā, un brīžiem pat šķita, ka arī tiesa tos ir pamanījusi (tiesnese Irīna Jansone sāka pati uzdot jautājumus V. Kokalim, kas viņu pamatīgi nokaitināja). Savukārt debašu runā aizstāvība detalizēti analizēja, kāpēc prokurori pirmstiesas izmeklēšanā nav varējuši precīzi noskaidrot desmitiem 1993. gada rudens notikumu “laiku”, “vietu”, “apstākļus”, “personas” un “dokumentus”, jo šādi notikumi nemaz nav notikuši – tie ir izdomāti ar mērķi radīt apsūdzību.

Bet sprieduma autori aizstāvības versiju ignorējuši pilnībā, šķiet, saprotamu iemeslu dēļ – ja sāk analizēt aizstāvības argumentus, apsūdzība izjūk un nekāds notiesājošs spriedums nav iespējams.

Tāpat sprieduma autori nav analizējuši arī brīžiem pat smieklīgās pretrunas paša V. Kokaļa liecībās, kas ir galvenais avots apsūdzības versijai par kapitāla daļu izspiešanu no viņa 1993. gada rudenī. Tāpat kā nav analizētas arī V. Kokaļa liecību pretrunas ar citu SIA “Puses” dalībnieku liecībām.

“Neatkarīgā” vēsta – kā norādīts tiesai iesniegtajās apelācijas sūdzībās, atbilstīgi likumam un judikatūrai, tiesai spriedumā ir jāsniedz savi secinājumi un faktu konstatācija par tiem faktiem un apstākļiem, kas ir noskaidroti vai nav noskaidroti tiesas izmeklēšanā, nevis pirmstiesas izmeklēšanā.

Spriedums ir jāpamato un jāmotivē ar tiem faktiem, kas ir noskaidroti tiesas izmeklēšanā, pretējā gadījumā tiesas izmeklēšana ir tikai “fikcija un tukša formalitāte”.

Spriedums, kas pamatots ar vairāk nekā 20 “faktiem”, kuri esot noskaidroti tiesas izmeklēšanā kā pirmstiesas procesā nenoskaidroti, ir atceļams, uzskata aizstāvība.