Lemberga lietas 20 gadu ilgais process grauj tiesas un prokuratūras reputāciju
Pavisam nesen Ventspils mēra Aivara Lemberga lietai apritēja 20 gadu jubileja – t.s. Lemberga prāvas sākums datējams jau ar pagājušo gadsimtu – 1999. gada 24. maiju. Un lai arī visus šos garos gadus publiskajā telpā tiek radīts iespaids, ka pie krimināllietas neadekvāti garās izskatīšanas vainojams pats Ventspils mērs, kurš nekādi nespēj prasties un atzīties visā, ko prasa prokurori, tā vien izskatās, ka krimināllieta tomēr stiepta garumā, izmantojot tieši dažādas prokuroru dažādas veiklas manipulācijas ar kriminālprocesuāliem terminiem, faktiem un datumiem, kā arī vadoties pēc izmaiņām pašā Kriminālprocesa likumā.
To, ka tiesu velk garumā tieši valsts apsūdzības uzturētāji, vairākkārt ieskicējusi Lemberga advokāte Irina Kauke. Viņa saskaitījusi, cik un kura vainas dēļ nav notikušas tiesas sēdes, cik kura puse atkārtoti lieciniekiem uzdevusi vienus un tos pašus jautājumus, tādējādi lieki tērējot laiku; un galvenais – cik prokuroru uz tiesu atnesto krimināllietas sējumu vispār nav tikuši izmantoti pierādīšanai, kaut gan to pārbaudei tērētas daudzas jo daudzas tiesas sēdes. Lemberga dēļ tiesa atlikta tikai četras reizes, kas uzskatāma par niecīgu daļu no visa atlikto tiesas sēžu skaita.
Divdesmit gadu garajā lietā pret Lembergu nav novērsti vairāki procesuāli pārkāpumi, tostarp viņam nav bijis ļauts pamatot savus lūgumus, nav bijis ļauts pratināt lieciniekus, nav bijis ļauts filmēt tiesas procesu, lai pārraidītu to internetā, un kopumā no prokuratūras un tiesas puses paveikts patiešām daudz, lai ierobežotu viņa tiesības uz aizstāvību.
“Kriminālprocesu virza virkne amatpersonu, tajā skaitā prokurori un tiesneši, par kuru pārkāpumiem cilvēktiesību jomā vai nu vispār nevar sūdzēties (tiesneši), vai arī var sūdzēties tikai viņu tiešajiem priekšniekiem virsprokuroriem, bet atbildi gatavo tas pats prokurors, par kuru sūdzas. Vēl var sūdzēties tad, kad tam vairs nav jēgas, piemēram, pagājuši kādi desmit gadi un aizskārums vairs nav atjaunojams. Tā ir sistēma un šīs sistēmas mērķis – lai cilvēks, kuram ir tiesības uz aizstāvību, nevarētu šīs tiesības īstenot. Īpaši gadījumos, ja varai ir tāda vēlme,” nesen kādā intervijā norādīja pats Lembergs.
Skaidrs, ka situācija, ka pirmajā instancē lieta tiek izskatīta divdesmit gadus, ir ārpus ne tikai saprātīgiem termiņiem, bet arī saprāta robežām. Runa ir ne tikai par valsts līdzekļu izšķērdēšanu vairāku gadu garumā, bet arī par prokuratūras un tiesas reputāciju.
Nav noslēpums, ka šobrīd sabiedrības uzticība tiesu varai ir kritiski zema – kā liecina pērn veiktā SKDS aptauja, Latvijas iedzīvotāju uzticība tiesu sistēmai ir viena no zemākajām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vidū – Latvijā tiesu sistēmai netic 42% iedzīvotāju (no tiem nemaz neuzticas 14%). Tikai 39% respondentu uzticas Latvijas tiesu sistēmai (no tiem tikai 3% uzticas pilnībā). Maz ticams, ka lieta, kurā jau divdesmit gadus nav iespējams nolasīt spriedumu, varētu vairot sabiedrības uzticību prokuroru un tiesnešu darbam, it īpaši, ja izskanējušas aizdomas par to kalpošanu likuma burtam.
Lemberga lieta vairāku gadu garumā ir izgaismojusi būtiskākās tiesu sistēmas nepilnības, tai skaitā garos lietas izskatīšanas termiņus, procesuālās netaisnības un tiesnešu neobjektivitāti un varam vien iedomāties, cik milzīgu summu Lembergs varētu paprasīt kā kompensāciju valstij par gadiem ilgo tiesvedību.
Vai tiešām vienas lietas dēļ prokuratūra un tiesa ir gatava riskēt ar savu reputāciju? Tā vien šķiet, ka visai sabiedrībai jau sen ir skaidrs, kurš patiesībā mēģina novilcināt lietas izskatīšanu un to, kāda motivācija patiesībā slēpjas zem Temīdas kalpu platajiem apmetņiem.
Foto: F64