Lemberga prāvā valsts nozīmētais advokāts lietas materiālos nav atradis pat jebkādu pamatojumu tās ierosināšanai

T. s. Lemberga krimināllietā pārkāptas tiesības uz aizstāvību; lietas materiāli sējumos sašūti haotiski; kriminālapsūdzības radītas, ceļot gaismā vecus civilstrīdus, kuriem pēc daudziem gadiem ar dažādu liecību palīdzību piešķirta krimināla nokrāsa, – tās ir dažas no tēzēm, kuras savā debašu runā iztirzāja valsts nozīmētais Aivara Lemberga advokāts Genādijs Ivankins.

Kā jau Neatkarīgā rakstīja, tiesu debatēs G. Ivankins pagaidām ir piedalījies neilgu laiku – divās tiesas sēdēs kopumā dažas stundas.

Kā tiesā norādīja A. Lembergam valsts nozīmētais aizstāvis, jucekli vēl pastiprina tas, ka krimināllietā «no 2008. gada sākās tiesas izmeklēšana, taču paralēli vēl noritēja kriminālprocess Ģenerālprokuratūrā, un šajā lietā nemitīgi tika pievienoti papildu materiāli. Šajā lietā vieni un tie paši dokumenti uzpeld desmitiem reižu. Kā es varu zināt – redzēju pirms divām nedēļām šo dokumentu vai nē? Nokopēju dokumentu, pēc tam pēc trim, četriem sējumiem atkal parādās tas pats dokuments».

Pēc viņa teiktā, ar krimināllietas materiāliem būtu iespējams iepazīties daudz raitāk un arī tiesas process būtu noticis daudz ātrāk, ja lieta būtu sakārtota tā, kā tas ir parastās normālās krimināllietās, kurās pirmajā sējumā atrodas personas ziņojums par iespējamo noziedzīgo nodarījumu, liecinieku liecības par konkrēto noziedzīgā nodarījuma epizodi un citi pierādījumi. Turpretim t. s. Lemberga krimināllietas sējumos viss sajaukts nesaprotamā haosā.

Pārkāptas tiesības uz aizstāvību

G. Ivankins tiesai atgādināja par Eiropas Parlamenta un padomes 2013. gada 22. oktobra direktīvas 3. pantu, kurš saucas Tiesības uz advokāta palīdzību kriminālprocesā. Tur teikts: dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajam vai apsūdzētajam ir tiesības uz advokāta palīdzību tajā laikā un tādā veidā, lai attiecīgās personas varētu praktiski un efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību. «Ņemot vērā šīs norādes kopsakarībā ar Aivara Lemberga tiesībām uz pilnvērtīgu advokāta palīdzību, ir jāsecina, ka, liedzot Aivara Lemberga izvēlētajam advokātam Aivo Leimanim, kurš piedalījās šajā lietā ilgus gadus iepriekš un, iespējams, ir iepazinies ar lietas materiāliem, īstenot apsūdzētajam nepieciešamo aizstāvību saskaņā ar viņa un klienta noslēgto vienošanos vai līgumu par juridiskās palīdzības sniegšanu, tiesa ir pieļāvusi Aivara Lemberga tiesību uz aizstāvību aizskārumu. Efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību Aivars Lembergs varēja ar sava izvēlētā advokāta palīdzību, nevis saņemot palīdzību no valsts nodrošināta advokāta, kurš nav piedalījies pirmstiesas procesā un tiesas izmeklēšanā un kuram lietas materiāli nav zināmi,» tiesai skaidroja G. Ivankins.

Advokāts atklāja, ka krimināllietas sējumos viņam nav izdevies atrast A. Lemberga «konkrētas liecības par viņam izvirzītās apsūdzības būtību un konkrētām apsūdzības epizodēm. Sakarā ar šo apstākli un ņemot vērā, ka vēl neesmu iepazinies ar visiem krimināllietas materiāliem, jo sevišķi ar visu liecinieku liecībām, ar valsts apsūdzības uzturētāju runām 84 tiesas sēdēs, kuras sakopotas divdesmit sējumos, kā arī ar Aivara Lemberga aizstāvju Alda Allika, Raimonda Krastiņa un Irinas Kaukes runām 30 tiesas sēdēs, pašlaik man nav tiesību izpaust savu subjektīvo attieksmi pret Aivaram Lembergam izvirzītās apsūdzības pamatotību un likumību».

Krimināllietai nav pamatojuma

Pēc G. Ivankina teiktā, aizstāvības īstenošanai ir svarīgi zināt visus lietas būtiskos apstākļus, tajā skaitā kriminālprocesa uzsākšanas iemeslus un pamatojumu. Kā skaidroja advokāts, saskaņā ar Kriminālprocesa likumu iemesls un pamatojums lietas uzsākšanai ir tādu ziņu iesniegšana prokuratūrai, kur norādīts uz iespējamā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. «Iepazīstoties ar krimināllietas materiāliem secībā no pirmā sējuma, sev par izbrīnu neatradu ziņas par kriminālprocesa uzsākšanas iemesliem. Ņemot vērā, ka šajā krimināllietā vairākas personas atzītas par cietušajiem, tajā skaitā arī viena juridiska persona, loģiski būtu domāt, ka lēmumā par kriminālprocesa uzsākšanu tiks norādīts, ka process uzsākts, izskatot cietušās personas iesniegumu par pret viņu nodarīto noziedzīgo nodarījumu – šajā gadījumā par kukuļa izspiešanu. Ar izbrīnu konstatēju, ka pirmajā sējumā nav iesniegumu par kriminālprocesa uzsākšanu, un pat vairāk – arī lēmuma par kriminālprocesa uzsākšanu. Šos dokumentus neatradu arī vēlāk, iepazīstoties ar krimināllietas materiāliem.»

Advokāts secinājis, ka hronoloģiski pirmie dokumenti, kuri vēsta par mantiska rakstura pretenzijām pret A. Lembergu, saistīti ar Kurzemes apgabaltiesai adresētā Aināra Gulbja 1996. gada 8. augusta prasības pieteikumu. Tur lasāms, ka 1993. gadā izraisījies civiltiesisks strīds – A. Gulbis prasījis piedzīt no A. Lemberga akciju sabiedrības SWH Rīga 25 akciju vērtību latos. Prasības pieteikumā norādīts, ka šīs akcijas A. Gulbis 1993. gada 11. jūnijā Cīrihē nodevis A. Lembergam īpašumā. Pēc G. Ivankina teiktā, pēc dokumentiem nav pamata secināt, ka A. Lembergs ieguvis norādītās akcijas bez atlīdzības, jo tad būtu jāuzskata, ka A. Lembergs, būdams amatpersona, saņēmis no A. Gulbja kukuli lielos apmēros akciju veidā. «Vēlos uzsvērt, ka krimināllietā nav atrodams Gulbja iesniegums par to, ka viņš ir cietis no kukuļa izspiešanas vai pieprasīšanas. Minēto prasību civiltiesā Gulbis 1996. gada 15. septembrī atsauca, paskaidrojot par atteikšanos no prasības, norādot, ka ir pieļauta kļūda, jo akcijas tika nodotas Vladimira Krastiņa īpašumā, nevis Aivara Lemberga īpašumā. Prasītājs (A. Gulbis) noliedz kukuli, jo prasa atlīdzību par nodoto mantu. Tas ir būtiski un svarīgi,» skaidroja advokāts.

Pēc G. Ivankina teiktā, A. Gulbis Kurzemes apgabaltiesai 1996. gadā paziņojis, ka daudzās prasības pret A. Lembergu motivētas ar izdomātiem un patiesībai neatbilstošiem faktiem, kurus viņš apzināti norādījis tiesai iesniegtajā dokumentā. Mērķis, veicot šādas darbības, esot bijis izdarīt spiedienu pret A. Lembergu kā amatpersonu ar nolūku panākt Ventspils pilsētas pašvaldības atteikšanos no parādu piedziņas pret SWH grupas uzņēmumiem. Paziņojumā esot norāde arī uz to, ka visi A. Gulbja iesniegumi vai prasījumi pret A. Lembergu un viss, ko A. Gulbis nākotnē teiks pret A. Lembergu, būs neticami un nepamatoti. «Vēlos uzsvērt, ka šis paziņojums, kas tika sastādīts astoņus gadus pirms šā kriminālprocesa uzsākšanas, padara par šaubīgām un maz ticamām Gulbja vēlāk (kriminālprocesā) sniegtās liecības,» teica advokāts.

Sildīta Laksas «vecā zupa»

G. Ivankins daudz pūļu pielicis, lai krimināllietas materiālos atrastu iemeslus, kāpēc uzsākta krimināllieta: «Kādi ir iemesli kriminālprocesa uzsākšanai – kurš ziņoja, kurš bija pirmais trauksmes cēlājs.» Advokāts atklājis, ka, piemēram, 1999. gada septembrī uzņēmēja Oļega Stepanova paskaidrojumā Ģenerālprokuratūrai teikts, ka A. Lembergs piedalījies daudzās sarunās un to mērķis bijis nodrošināt Ventspils pilsētas attīstību. «Diez vai šāda informācija varētu būt izmantota kā iemesls kriminālprocesa uzsākšanai pret Ventspils domes priekšsēdētāju,» secināja G. Ivankins.

Kā uzsvēra advokāts, par A. Lemberga prettiesisku rīcību prokuratūrai nav ziņojis nedz liecinieka statusā nopratinātais un vēlāk par cietušo atzītais Valentīns Kokalis, nedz par cietušā SIA Man-Tess pārstāvi atzītais Jūlijs Krūmiņš. Savukārt saistībā ar Aināra Šlesera Ģenerālprokuratūrā 1999. gadā iesniegtajiem materiāliem, tajos neesot atrodamas ziņas par to, ka iesniedzējs ir pārsūdzējis lēmumu par atteikšanos ierosināt krimināllietu. Tas nozīmē, ka tolaik procesuālais iznākums – krimināllietas neierosināšana – visus apmierinājis. Neizpratni advokātā raisījusi pēkšņā ģenerālprokurora Jāņa Maizīša vēlme 2003. gada 14. jūlijā atcelt prokurores Anitas Cēsinieces 2000. gada 8. maijā pieņemto lēmumu par atteikšanos uzsākt krimināllietu. Lai arī J. Maizītis, pamatojies uz no deputāta Arnolda Laksas un laikraksta Diena saņemtajām gaismas kopijām, atjaunojis pārbaudi, tomēr ģenerālprokurora lēmumā neesot pateikts, par kādu tieši personu iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem iesniegti dokumenti. Advokāts secinājis, ka tie bijuši tie paši dokumenti, kuri Ģenerālprokuratūrā jau atradās 1999. gadā. «Veicot šīs krimināllietas materiālu izpēti, tomēr atradu lēmumu, kurš pieņemts divas dienas pēc tam, kad stājās spēkā jaunais Kriminālprocesa likums. Tas ir 2005. gada oktobrī pieņemtais prokurora Anda Mežsarga lēmums. No tā secināms, ka kriminālprocess uzsākts, pamatojoties tomēr uz Arnolda Laksas 2003. gada 22. maija iesniegumu un laikraksta Diena 2003. gada 17. jūnija iesniegumu. Personas, pret kurām uzsākts process, netika norādītas. Ņemot vērā iepriekš teikto, var secināt, ka neviena persona, kura ir atzīta par cietušo šajā kriminālprocesā, nav griezusies Valsts policijā vai prokuratūrā ar iesniegumu par Aivara Lemberga un citu personu izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, tajā skaitā par kukuļa izspiešanu un saņemšanu,» uzsvēra G. Ivankins.

Advokāts arī piebilda, ka šajā krimināllietā, kura tika izdalīta no lielās tā dēvētās Ventspils amatpersonu krimināllietas, figurē četras personas, bet apsūdzības izvirzītas tikai trim personām. «Rodas jautājums par Gintu Laiviņu-Laivenieku. Par šo personu šajā lietā ir ļoti daudz jautājumu, arī par viņa liecībām un to vērtību,» teica G. Ivankins.

Foto: F64