Lembergs: Visi tēlo milzīgus Latvijas patriotus, bet darbi to nepierāda

Dzīves dārdzība palielinās, bet valdības rīcība neseko, izriet no politiķa Aivara Lemberga sacītā.

Lembergs jau iepriekš asi kritizējis valdības rīcību saistībā ar energoresursu krīzi, kas parādījusies saistībā ar Ukrainā notiekošo karu, norādot, ka pie varas esošie vienpadsmit gadus sabotēja Latvijai iespēju izveidot savu gāzes termināli.

“Šobrīd visi tēlo milzīgus Latvijas patriotus, sakot, ka viņi to vien dara, kā domā un rūpējas par Latviju tagad un nākotnē. Es uzskatu, ka šādas rūpes ir jāpierāda ar faktiskiem darbiem,” norāda Lembergs.

Viņš atgādināja, ka 2010. gada novembrī Ventspils brīvostas valde pieņēma lēmumu virzīt Ministru kabinetam izskatīšanai jautājumu par sašķidrinātās dabasgāzes termināla izveidi Ventspils brīvostas teritorijā, kas ir pierādījums tam, ka Ventspils aktīvi strādāja pie tā, lai šāds terminālis tiktu uzbūvēts Ventspilī un padarītu Latviju neatkarīgu no Krievijas dabasgāzes. Šis jautājums gan nobremzēts.

“Līdz ar to ir jautājums – kāpēc tolaik premjers Dombrovskis, valdošās partijas vadītājs Zatlers, pēc tam Straujumas valdība, Kučinska valdība un tagad Kariņa valdība šos vienpadsmit gadus šo jautājumu par Latvijas neatkarību no Krievijas gāzes, par Latvijas drošībai izšķiroši svarīgu jautājumu, nerisināja? Tad, kad viņi kliedz, ka viņi ir milzīgi Latvijas patrioti, vienmēr viņiem vajag uzstādīt šo jautājumu – kāpēc viņi nerūpējās par Latvijas enerģētisko neatkarību no Krievijas? Kāpēc viņi nerealizēja tās idejas un ierosinājumus, ko, tai skaitā es, virzīju skatīšanai pie Valsts prezidenta un Ministru prezidentiem? Tāds ir vienkāršs jautājums – kāpēc viņi nestrādāja Latvijas enerģētiskās neatkarības interesēs?” komentēja Lembergs.

Nesen viņš atzina, ka bažas rada arī elektrības cenas: “Elektrības cena ir četrkāršojusies – ja agrāk Ventspils pašvaldība par gadu maksāja vienu miljonu eiro, tad nākotnē – četrus miljonus eiro. Arī šķeldas cena ir dubultojusies. Kāpēc? Tas attiecas ne tikai uz Ventspils pašvaldību, bet uz visu Latviju, katru mājsaimniecību. Kā dzīvot tālāk? Vai kaut ko darot, tomēr nevajag padomāt, vai tas kaitējums, kas tiek nodarīts kādam, nav mazāks par to kaitējumu, kas tiek nodarīts mums pašiem? Mums saka – vajag ciest. Jā, bez ciešanām dzīvē nemēdz būt, bet cik ilgi un kādā apjomā? Jūs esat redzējuši kādus aprēķinus, kāds kaitējums Latvijai no tā vai cita soļa? Es neesmu. Kāds kaitējums ir mājsaimniecībai? Pilsētai vai novadam? Mēs taču saprotam, ka kaitējums ir un ne uz vienu dienu. Es tomēr sagaidu no valdības, ka tam ciešanām būs saprāta robežas.”