Levits: Trīs manas prioritātes – solidaritāte, piederība un moderna valsts

Jurists un politologs, Valsts prezidenta amata kandidāts, Eiropas Savienības tiesas tiesnesis nesen nāca klajā (sk. NRA, 16.05.2019.) ar savu valsts vīziju. Intervijā pamatā gribējās zināt, kā Levita kungs grasās projicēt savu vīziju uz sabiedrību, jo arī plaisas mazināšanu starp varu un tautu viņš sauc par vienu no saviem uzdevumiem.

– Jūs esat teicis, ka prezidenta publiski paustais vārds ir viņa galvenais ietekmes līdzeklis. Ciktāl tas attiecināms uz ārpolitiku, uz Satversmē teikto, ka prezidents reprezentē valsti?

– Valstu vadītāju tikšanās ir labs formāts, kur runāt gan par Latvijai, gan Eiropai svarīgo. Latvijas ārpolitiku veido Ministru prezidents un ārlietu ministrs, tomēr prezidents var sekmīgi tajā līdzdarboties.

Kā ES tiesnesis esmu ticies ar Angelu Merkeli un citiem ES dalībvalstu vadītājiem, pārrunājot Eiropas tiesībpolitiskās nākotnes risinājumus. Gadījumā, ja es tiktu ievēlēts par Valsts prezidentu, domāju veicināt plašu Eiropas valstu vadītāju dialogu par neatliekamajiem lēmumiem, kas drīzumā jāpieņem, lai sabiedrības straujo politisko un tehnoloģisko pārveides procesu ievadītu pozitīvā gultnē, kas nāktu par labu visiem.

– Kā šīs tehnoloģiskās pārvērtības ietekmē attiecības starp cilvēku un varu? Vai sabiedrība te spēj ko apzināti ietekmēt savā labā?

– Mēs pastāvam transformācijas periodā uz jaunu laikmetu, kurā dominēs informācijas tehnoloģijas. Šeit neder naiva eiforija, te nepieciešama kritiska un inovatīva līdzdomāšana. Nevar visu varu atstāt ar demokrātiskām valstīm nesaistītiem globāliem spēlētājiem.

Piemēram, man rūp pareizais līdzsvars starp tehnoloģiskajām iespējām un cilvēka brīvību. Cilvēka totāla novērošana ar tehnoloģiju palīdzību, informācijas uzkrāšana un personības profilēšana rada iespēju manipulēt ar cilvēku, apdraud viņa brīvo izvēli. Taču tas ir demokrātijas funkcionēšanas pamatnosacījums.

Starp citu, nupat Sanfrancisko mērs ir aizliedzis iestādēm lietot novērošanas tehnoloģijas seju atpazīšanai, uzskatot, ka vispārēja novērošana rada pārlieku varas kontroli pār cilvēku un tādējādi ir drauds cilvēka cieņai, brīvībai un demokrātijai.

Nākamajā desmitgadē šie jautājumi atradīsies pasaules diskusiju centrā. Visi uzdod jautājumus, bet atbildes nav atrastas. Kāpēc gan Latvija nevarētu būt tā, kas piedāvā atbildes? Nekur nav teikts, ka Latvija nevar būt līdervalsts. Latvija var ietekmēt Eiropas dienaskārtību, piedāvājot reālus un inteliģentus risinājumus, kas nāk par labu arī Latvijai.

Papildus es gribētu uzsvērt, ka mūsdienās arvien lielāku nozīmi ekonomikas un visas sabiedrības attīstībā, valstu savstarpējā konkurencē gūst gudra, attīstību veicinoša un negatīvās blaknes mazinoša «legālā infrastruktūra» jeb, vienkārši izsakoties, likumdošana. Te nav nepieciešamas dārgas investīcijas, bet gan kompetence un politiskā griba.

– Satversme sniedz prezidentam dažas iespējas ietekmēt arī iekšpolitiku.

– Vēl piebildīšu par vārdu. Reprezentēt ar savu darbu, savu publiski pausto nostāju arī nozīmē gan pārstāvēt, gan ietekmēt to, kā mēs Latvijā sevi pašizprotam. Kāda sabiedrība, kāda valsts esam un gribam būt. Trīs manas prioritātes: solidaritāte, piederība, moderna valsts ir virzieni, kuros aktīvi darbošos un kurus gribu nostiprināt mūsu valsts identitātē, ja kļūšu par prezidentu.

Savukārt tāds risinājums kā ārkārtas Ministru kabineta sēdes sasaukšana tiešām jāuzskata par ārkārtas līdzekli kritiskā situācijā. Prezidentam nav jājaucas valdības darbā, bet viņam ir jāveicina tas, lai Saeima un valdības darbība orientējas uz sabiedrības kopējo labumu.

– Kādos apstākļos jūs domātu par Saeimas atlaišanu?

– Tikai tad, ja iestātos patiešām dziļa krīze, piemēram, ja ilgstoši nebūtu iespējams sastādīt valdību. Šādu krīzi tagad ir grūti iedomāties. Turklāt nedrīkst grūtības sajaukt ar krīzi. Šī Saeima un valdība sekmīgi strādā, un pie apvāršņa neredz ne mazākos krīzes mākoņus. Šī Saeima nostrādās līdz kārtējām vēlēšanām 2022. gadā.

– Jūs runājat par solidaritāti – nevienlīdzības mazināšanu un sociāli atbildīgas valsts virsprincipa īstenošanu kā vienu no savām prioritātēm. Kas jādara, lai to īstenotu?

– Uzskatu, ka ir jāveic nozīmīgo likumu un lēmumu projektu sociālais novērtējums, tajā skaitā jānovērtē to iespējamā ietekme uz nevienlīdzību sabiedrībā. Es vērīgi raudzītos uz to, lai netiek pieņemti likumi, kas nevienlīdzību padziļina. Te runa ir ne tikai par ienākumu nevienlīdzību, bet pirmām kārtām par iespēju nevienlīdzību. Piemērām, veselības aprūpes, izglītības, sociālo pakalpojumu pieejamība.

Līdzās likumu kvalitātes uzraudzīšanai Valsts prezidents var arī rosināt būtisku sarunu par to, kā mēs piepildām ar reālu saturu Satversmē un Eiropas tiesībās ietvertos sociālās atbildības, solidaritātes, vienlīdzības principus. Vai mēs, pilsoņi, esam gatavi dot savai valstij vairāk, lai arī valsts dotu vairāk mums. Nevienlīdzība rada atstumtību un atsvešinātību. Lai demokrātija labi darbotos, cilvēkiem ir jājūtas vajadzīgiem, piederīgiem un ieinteresētiem. Latvijai ir jākļūst daudz solidārākai.

– Jūsu ģimenē ir vairāki profesionāli mediķi… Vai jums ir saprotams, kāpēc Latvijas iedzīvotāji no gada gadā min veselību kā galveno problēmu?

– Jā, es esmu to pieredzējis ne tikai kā pacients un ģimenes loceklis, bet esmu arī rūpīgi iepazinies ar Latvijas un starptautisko sabiedrības veselības ekspertu analīzi. Pirmkārt, ir skaidrs, ka sabiedriskais finansējums veselībai Latvijā ilgstoši bijis un turpina būt dramatiski nepietiekams. Tas uzliek veselības aprūpes finansiālo slogu tieši uz slimāko, trūcīgāko, gados vecāko cilvēku pleciem.

Otrkārt, jau tā pieticīgā finansējuma rezultātus mazina veselības aprūpes pārvaldības problēmas. Es uzskatu, ka Latvijas tautas izdzīvošanai kritiski svarīgi ir tuvāko gadu laikā ievērojami kāpināt budžeta finansējumu, apturēt medicīnas personāla emigrāciju un uzlabot šīs jomas pārvaldību.

– No citas operas… Ko jūs kā prezidents teiktu tiem cilvēkiem, kas 9. maijā pulcējas pie Uzvaras pieminekļa?

– Man, tāpat kā lielajam vairākumam Latvijas pilsoņu, 9. maijs ir Eiropas diena. Es tādēļ sveiktu viņus Eiropas dienā un atgādinātu, ka viņi ir Latvijas un Eiropas Savienības pilsoņi, tātad piederīgi sekmīgākajai valstu apvienībai pasaules vēsturē. Un norādītu, ka, solidarizējoties ar citām pasaules valstīm, mēs Otrā pasaules kara beigas pieminam un sērojam par visiem bojāgājušajiem 8. maijā, taču apzināmies, ka tieši mums, Latvijai, šis karš faktiski beidzās tikai 1990./1991. gadā.

– Bet – vai vismaz daļa Latvijas krievu neizjūt nacionālu atsvešinātību no Latvijas valsts?

– Es pārstāvu atvērtās latvietības principu. Katrs, kas vēlas, ir aicināts iekļauties, piedalīties mūsu sabiedrībā un dot savu pienesumu valsts uzlabošanā. Latvijas valsts valoda ir un būs tikai latviešu valoda. Latviešu nācijas identitāte nosaka Latvijas valsts identitāti, un, kā teikts Eiropas līguma ceturtajā pantā, ES respektē dalībvalstu nacionālās identitātes.

Protams, Latvijas un latviešu nācijas identitāti gadu simtos ir ietekmējusi arī mazākumtautību kulturālā savdabība. Gan vācbaltu, gan zviedru, gan poļu, gan krievu. Mūsdienās demokrātiskajā Latvijā tā ir katra brīva izvēle, cik lielā mērā iekļauties mūsu kopīgajā latviskajā identitātē un cik lielā mērā saglabāt savu mazākumtautības identitāti. Turklāt atšķirībā no vairākuma Rietumeiropas valstu mūsu valsts mazākumtautību kultūru atbalsta.

Nesenais lēmums par skolu pāreju uz mācībām latviešu valodā ir pats būtiskākais solis, stiprinot saliedētu Latvijas tautu. Un ir ļoti daudz krievu un citu mazākumtautību piederīgo, kuri šādu, jau ilgi gaidītu, politiku tikai apsveic.

– Tomēr arī trīs gadu desmitus pēc neatkarības atjaunošanas nevar runāt par vienotu vēsturisko atmiņu, tas ietekmē piederības sajūtu. Kas jādara?

– Ir divi virzieni: vēsture un informatīvā telpa. Interpretācijas var būt dažādas, bet vēsturiskās atmiņas pamatā jābūt patiesiem faktiem. Latvijas simtgadē vēsturnieki un mediji darīja lielisku darbu, lai cilvēki uzzinātu un saprastu, kā mēs izcīnījām savu valsti. Nesen iznāca eseju apkopojums Varas Latvijā. No Kurzemes hercogistes līdz neatkarīgai valstij, kur man bija tas gods vadīt ekspertu komisiju. Spilgti iezīmējās tas, cik daudz Latvijas vēsturē vēl nav izpētīts, cik maz esam ierakstījuši sevi Eiropas vēstures kontekstā.

Jo dziļāk mēs sevi, savu tautu atpazīstam vēsturē, jo ilgtspējīgāk un tātad atbildīgāk mēs sevi varam iedomāties nākotnē. Gadījumā, ja mani ievēlēs, arī vēsture un informatīvā telpa būs manā rūpju lokā.

– Bet – kā uzlabot mūsu informatīvo telpu?

– Te iespējamas dažādas likumdošanas iniciatīvas, kuras var nākt arī no prezidenta. Pirmkārt, jāstiprina tie profesionālie un kvalitatīvie mediji, kuri mums jau ir. Otrkārt, jānodrošina kvalitatīva un netraucēta sabiedriskā medija darbība. Jāveido sabiedrisko mediju padome, kurā būtu pārstāvēti gan sabiedrība, gan mediju cilvēki, gan politiķi. Daudz nopietnāk jāaizsargā sava informatīvā telpa pret Krievijas dezinformāciju. Jāņem vērā, ka propaganda un meli nav žurnālistika.

– ASV valsts sekretārs nesen viesojās Krievijā un runāja par attiecību uzlabošanu. Igaunijas prezidente tikās ar Krievijas prezidentu. Vai attiecībās ir iestājies atkusnis? Vai jūs brauktu uz Krieviju?

– Latvijas ārpolitika ir ietekmīga tad, ja tā ir daļa no Eiropas vienotās politikas. Turpinās Krimas okupācija, Austrumukrainā turpinās karš. Ir pārkāptas starptautiskās tiesības. Atcerēsimies – Baltijas valstis savu neatkarību atguva tieši tāpēc, ka pastāv starptautiskās tiesības, un mēs nelokāmi uz tām atsaucāmies. Šobrīd es īsti neredzu saturu šādai iedomātai vizītei. Protams, nākotnē apstākļi var mainīties.

– Vai Eiropas Parlamentā pēc vēlēšanām palielināsies populistu ietekme?

– Populisti ir diezgan sekmīgi, identificējot sabiedrības bažas, bet visbiežāk nesekmīgi, piedāvājot risinājumus. Populistu jautājumi, bet ne risinājumi, ir jāiekļauj politikas dienaskārtībā. Tas jau notiek saistībā ar migrāciju – Eiropa ir stiprinājusi savas ārējās robežas, migrantu straume ir apsīkusi.

– Kas mūsu deputātiem ir svarīgākie jautājumi Eiropas Parlamentā?

– Tuvākā gada laikā – Eiropas nākamās septiņgades budžets, kurā pienācīgi tiek ņemtas vērā Latvijas intereses. Piecu gadu laikā – līdzdalība lēmumos par ES nākotnes attīstību, demokrātijas aizsardzību un attīstību digitālās revolūcijas un mākslīgā intelekta laikmetā, ES «sociālā dimensija» un, protams, katastrofālo klimata pārmaiņu iegrožošana.

– Vēl pāris jautājumi, uz kuriem gribu saņemt īsas atbildes. Vai atbalstāt viendzimuma laulības?

– Nē. Laulībai jāpaliek laulībai – savienībai starp vīrieti un sievieti, kā to nosaka Satversme. Bet tiesisko attiecību sakārtošana ģimenes jomā ir risināms jautājums.

– Prezidenta kandidāts tiesībsargs Juris Jansons uzskata, ka prezidenta vēlēšanām jābūt aizklātām. Piekrītat?

– Nē. Prezidents ir politisks amats, un politika nevar būt aizklāta. Aizklātas vēlēšanas dod aizsegu shēmām un korupcijai, tas veicina sabiedrības neuzticēšanos. Tautas ievēlētajiem deputātiem ir jāspēj atklāti parādīt savu nostāju valstij svarīgos lēmumos. Valsts prezidenta izvēle neapšaubāmi tāda ir.

– Vai jāveido ES armija?

– Katrai valstij ir jāstiprina sava armija, tās spēja sadarboties NATO ietvaros. NATO ir eiroatlantiska organizācija, kas iesaista ASV un arī Kanādas militāro potenciālu. Koordinācija Eiropas valstu vidū, arī piesaistot tās ES valstis, kas nav NATO, ir tikai atbalstāma, taču tas nedrīkst traucēt NATO vienotībai.

– Vai esat par federālu Eiropu?

– Nē. Valstīm jāsaglabā sava suverenitāte, jo tikai valsts ietvars spēj nodrošināt demokrātiju, bet nācijām jāsaglabā un jāattīsta sava vienreizējā kultūra, kas ir vērtība pati par sevi. Pasaule ir un tai jāpaliek daudzveidīgai. Taču valstīm un to pilsoņiem ir jāsadarbojas kopēju problēmu risināšanā, kuru globalizācijas laikmetā kļūst arvien vairāk. Te neder viensētas domāšana. ES nav un nebūs federāla valsts. Tā ir pasaulē unikāls dalībvalstu un to pilsoņu kopējs projekts, kas sabalansē indivīda, nācijas un valsts intereses. Es ticu gan Latvijas kā nacionālas valsts, gan ES ilgtspējīgai nākotnei.

– Vai valstij jāveicina latgaliešu valodas lietošana?

– Jā. Uzskatu, ka latgaliešu valoda un kultūra ir jāiekļauj visu Latgales skolu mācību programmās, nevis jāatstāj tikai kā izvēles priekšmets. Latgales savdabība, ko veidojusi tās no citām latviešu zemēm atšķirīgā vēsture, ir kultūras vērtība, kuru nedrīkst nonivelēt. Taču pats galvenais: vecākiem ar saviem bērniem ir jārunā latgaliski. Bez tā valsts atbalsts maz ko līdzēs.

– Man jūs itin bieži uzsverat, ka esat latvietis. Taču palaikam izskan viedoklis, ka pārlieku ilgi esat bijis ārpus Latvijas. Kāda tad ir jūsu saskare ar «reālo dzīvi»?

– Manas ģimenes un manis paša vēsture atspoguļo Latvijas vēsturi. Esmu āgenskalnietis, dzimis, audzis Rīgā, pabeidzu Rīgas 2. vidusskolu. Tagad strādāju Luksemburgā, kur mani darbam Eiropas tiesā ir deleģējusi Latvijas valsts, dzīvoju gan tur, gan Latvijā. Esmu līdzdarbojies Latvijas neatkarības atgūšanā. Un nu jau trīsdesmit gadu piedalos Latvijas valsts uzlabošanā, tās tuvināšanai modernai, attīstītai valstij, esmu līdzdarbojies daudzu likumprojektu un valsts lēmumu radīšanā, tiekos, strādāju kopā un diskutēju ar visdažādāko profesiju pārstāvjiem, lai piedāvātu savus risinājumus.

Reprezentatīvā SKDS aptaujā šā gada martā 88% cilvēku atzīst, ka zina par mani, un 67% no tiem, kuriem ir viedoklis par prezidenta amata kandidātu, uzskata, ka esmu šim amatam piemērots.

Mani radi dzīvo gan Vidzemē, gan Kurzemē, manas sievas radi dzīvo Latgalē, es pazīstu cilvēku rūpes un zinu, ka daudziem Latvijā dzīve mēdz būt sūra. Nedzīvoju savā burbulī, kā viens otrs mūsu politiskās elites pārstāvis. Labi zinu, ko vienkāršie cilvēki domā par mūsu valdošo eliti, un šīs domas nav glaimojošas. Tādēļ kā savu uzdevumu redzu šo atrautību starp varu, no vienas puses, un vienkāršo cilvēku, no otras puses, mazināt. Attīstībai jānāk par labu visiem, patiešām visiem. Pazīstu arī Eiropu, Rietumu pasauli. Tas dod iespēju salīdzināt, saskatīt kā noderīgus risinājumus, tā arī kļūdas. Prezidenta amatā ir svarīgi, ka ar citu valstu līderiem vari runāt vienā acu augstumā.

Mana aizraušanās ir – kājām izstaigāt valsti. Šovasar plānojam apgūt Daugavas lokus no Krāslavas līdz Naujenei. Zinu, pazīstu un mīlu Latviju.

Foto: Saeimas kanceleja