LPS priekšsēdis: Nav redzami pašvaldību reformas mērķi

Saruna ar Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdi Gintu Kaminski par nupat pieņemto Bukarestes deklarāciju, par administratīvi teritoriālo reformu un tās stratēģisko jēgu.

– Jūs nupat bijāt Bukarestē, kur notika 8. Eiropas pilsētu un reģionu samits. Kādi tur tika pieņemti lēmumi, un kā to realizācija ietekmēs mūsu ikdienas dzīvi?

– Svarīgākais šī samita rezultāts ir pieņemtā Bukarestes deklarācija, kuras virsraksts skan – ES veidošana no pašiem pamatiem kopā ar reģioniem un pilsētām. Eiropas Savienības veidošana no pašiem pamatiem nozīmē, ka nevis ES vadība Briselē vai valstu centrālās valdības noteiks, ka tikai tāds variants ir iespējams un nekāds cits, bet gan pašvaldības un ES pilsoņi. Eiropā notiek dažādas pārmaiņas, un svarīgi, lai mazinātos nevienlīdzība. Akcents uz nevienlīdzības mazināšanu tiek likts uz pašvaldībām, jo tieši tās ir cilvēkiem vistuvāk. Turklāt, kā rāda aptaujas gan pie mums, gan citur ES, pašvaldības ir tieši tās, kurām iedzīvotāji uzticas visvairāk.

– Par nevienlīdzības mazināšanu runā jau sen. Kas bija šīs Bukarestes deklarācijas jaunums?

– Tiek akcentēta doma, ka ES pilsoņiem ir aktīvāk jāpiedalās pārvaldē. Nevienlīdzības mazināšanas aspektā tas ir īpaši svarīgi, jo viena trešdaļa visu publisko izdevumu un vairāk nekā puse publisko investīciju tiek veikti vietējā līmenī. Vietējā demokrātija ir šī procesa būtiska sastāvdaļa, kas sevī ietver «aktīvās subsidiaritātes» koncepciju. Jānodrošina lielāka decentralizācija un labāks pilnvaru sadalījums. Faktiski tas ir tas, par ko mēs (LPS) jau visu laiku runājam. Mēs runājam par [administratīvi teritoriālo] reformu, bet tas, ko [reformas virzītāji] piedāvā, zināmā mērā ir centralizācija. Eiropā runā par decentralizāciju.

– Paskaidrojiet vārda subsidiaritāte jēgu.

– Deklarācijā parādās jēdziens «aktīvā subsidiaritāte», lai lēmumos tiktu atspoguļota Eiropas pievienotā vērtība un tie tiktu atbildīgi, efektīvi un pārredzami pieņemti iedzīvotājiem iespējami tuvākā līmenī. Šis jēdziens ir viens no ES stūrakmeņiem, kas nosaka pašvaldību vadošo lomu.

– Vai varat šo domu pateikt cilvēkiem saprotamākā, mazāk birokrātiskā valodā?

– Tas nozīmē, ka nav tā, ka lēmumus pieņem ES parlaments un mēs tos pildām. Nav tā, ka lēmumus pieņem tikai centrālā valdība un mēs tos pildām. Lēmumiem jābūt pieņemtiem, saprotot iedzīvotāju intereses, un balstītiem uz iedzīvotāju nepieciešamībām. Jo tuvāk cilvēkam tiek pieņemti lēmumi, jo labāk viņš saprot, kāpēc tas vai cits lēmums tiek pieņemts. Aktīvā subsidiaritāte nozīmē no vārdiem pāriet pie darbiem. Lēmumiem, ko pieņem vietējā līmenī, ir jābūt nevis vienādiem, bet atšķirīgiem. Mums jāvairo nevis vienādība (kas kropļo vienādo iespēju ideju), bet dažādība. Katrs eiro jāizmanto maksimāli efektīvi, ievērojot vietējās īpatnības.

– Vai tas nozīmē, ka virzība ir uz to, ka lēmumus pieņem pēc iespējas zemākā, cilvēkiem tuvākā līmenī?

– Jā, tā ir šī subsidiaritāte. Sadarbība starp dažādiem lēmumu pieņemšanas līmeņiem. Latvijas līmenī sadarbība starp valsti un pašvaldībām ir ļoti būtiska.

– Latvijā ir jauna valdība, jauna koalīcija. Kāda veidojas sadarbība starp valsti un pašvaldībām?

– Viens no faktoriem ir tas, ka šajā koalīcijā pārsvarā ir partijas ar mazu vai pat nekādu pārstāvniecību pašvaldībās. Tas nozīmē, ka vairāk ir jāskaidro, gan ko dara pašvaldības, gan kāpēc jebkurš no lēmumiem ir nepieciešams. Mēs to cenšamies darīt, regulāri tiekoties ar nozaru ministriem, gatavojot paplašinātu informāciju Saeimas komisijām, kā arī dažādās oficiālās un lietišķās sarunās. Sarunas pirms budžeta vienošanās un domstarpību protokola parakstīšanas absolūti nebija vieglas. Vienošanās nāca ļoti smagi. Sapratne, ka jārod risinājums, nāca no abām pusēm, un šajā gadījumā īpaši no premjera puses.

– Kādas bija galvenās domstarpības, un kādi kompromisi tika panākti?

– Vidēja termiņa budžetā mums ir ierakstīti 19,6%, kas pienākas pašvaldībām. Tas būs arī vēl nākamā gada budžetā. Nopietna diskusija bija par pašvaldību aizņemšanās iespējām. Konstatējot, ka valstij naudas ir tik, cik ir, mēs nācām ar priekšlikumu, ka prioritāte ir izglītības iestādes. Bija šaubas par to, vai pašvaldības neieguldīs līdzekļus tādās izglītības iestādēs, kurām nav perspektīvas. Panācām kompromisu, pasakot, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) būs tās, kuras pateiks, vai šīm izglītības iestādēm būt nākotnē vai nebūt. Pierīgas pašvaldībās ir liela problēma, ka bērnu skaits pieaug, bet jaunu skolu nav. Ja šodien šīs pašvaldības nesaņems aizņēmumu, tad problēmas tikai padziļināsies, jo ar savu naudu līdzfinansējumam nepietiek.

– Kāds tieši kompromiss tika panākts šajā jautājumā?

– Bija piedāvājums par 25% līdzfinansējumu pilnīgi visam. Panācām, ka tām izglītības iestādēm, kurām IZM un VARAM ir devušas atzinumu, ka tās pastāvēs nākotnē, nepieciešamais līdzfinansējums būs 10% un var turpināt aizņemšanos. Protams, jāskatās, cik liels būs kopējais aizņemšanās grozs.

– Viena no jaunās valdības pasludinātajām prioritātēm ir administratīvi teritoriālās reformas veikšana. Šīs reformas projekts tiek Saeimā virzīts steidzamības kārtībā. Kāpēc projekta virzītājiem nepieciešama šī steidzamība?

– Ceru, ka skaidru atbildi mēs saņemsim pirmā starpziņojuma laikā līdz 1. jūnijam. Tas, ko mēs visi, ne tikai pašvaldības, vēlamies redzēt, ir skaidra vīzija. Precīzi būtu jānoformulē šīs reformas mērķi. Katrai reformai ir jābūt orientētai uz kaut kādiem skaidriem ieguvumiem. Ko mēs no šīs reformas realizācijas nākotnē iegūsim? Kādi būs līdzekļi, lai šos mērķus sasniegtu? Kāds finansējums būs nepieciešams? Es nerunāju tikai par finansējumu no valsts puses, bet arī par finansējumu no pašvaldību, no uzņēmēju puses. Cik tas maksās? Ja neko nemaksās, tad tas ir skaidri un gaiši jāpasaka. Teiksim, uzņēmējiem vai iedzīvotājiem tā neko nemaksās, toties tas un tas kļūs labāks. Man nav skaidrs, kādā veidā nodrošinās visu pakalpojumu vienlīdzīgu pieejamību visiem iedzīvotājiem. Vai tomēr būs dalīta pieejamība? Attālākās vietās viena, centrā cita? To visu mēs gribam zināt.

– Vai reformas skatīšanas gaitā ir izvirzījies jautājums par iedzīvotāju skaitliskā izvietojuma ilgtermiņa plānojumu? Vai ir kāds redzējums par to, kāds būtu optimālais cilvēku skaits tajā un tajā novadā pēc gadiem divdesmit? Kur cilvēki dzīvos un kur varbūt vairs nedzīvos?

– Šis plānojums būtu nepieciešams, bet līdz šim šīs reformas kontekstā neesmu dzirdējis, ka kāds būtu runājis par lauku politikas redzējumu un lauku attīstību. Kas notiks nākotnē? Vai teritorijas atbrīvosies [no cilvēkiem]? Kas ar tām notiks? Vai tiek plānota turpmāka lauku depopulācija?

– Precizēsim. Vai lauku novadu depopulācijas jēdziens vispār tiek skatīts šīs reformas kontekstā?

– Pagaidām nē, bet noteikti tas būs jāskata. Lauku cilvēkiem ir jāpasaka, vienalga, cik attālā vietā viņi dzīvo, kas notiks. Vai viņi saņems visus ierastos pakalpojumus? Lauku attīstību nevar skatīt atrauti no reformas. Te reformu virzītājiem jādod skaidras atbildes. Jānoskaidro arī iedzīvotāju viedoklis. Varbūt ir nepieciešamas socioloģiskās aptaujas. Ko piedāvā, un ko cilvēki par to domā? Te gan ļoti svarīgi ir precīzi noformulēti jautājumi.

– Kad reformas projekts tika nodots komisijās, to pieteica Mārtiņš Bondars, uzsverot, ka 80% pašvaldību sevi nevarot uzturēt un tās ir dotējamas. Bondara pieteikumā šis moments tika uzsvērts kā galvenais reformas nepieciešamības arguments.

– Atbilstoši pašreizējam mehānismam, pašvaldību izlīdzināšanas fondā maksātājas ir palikušas 12 pašvaldības. Bet mēs zinām arī to, ka ekonomiski spēcīgas pašvaldības, piemēram, Jaunpils vai Tērvete, kur ir nopietna uzņēmējdarbība, lielie zemnieki, tūrisms, mežizstrāde, tāpat nevar sevi uzturēt. Tad ir jādomā, kāpēc tas tā? Nevar tā teikt, ka visi tagad ir nespējīgi. Pievienojot šos novadus kādai citai teritorijai, nekas jau nemainīsies.

– Runājot par reformas nepieciešamību, neoficiāli tiek teikts, ka pašvaldību esot par daudz. Vai esat redzējis karti ar to administratīvi teritoriālo iedalījumu, kāds būs, reformai noslēdzoties?

– Tas būtu jāprasa VARAM ministram, bet pagaidām ne karte, ne potenciālais novadu skaits netiek ne rādīts, ne minēts. Tam būtu jāparādās nākamajos reformas soļos. Tas būtu tikai normāli, jo ir jāpamato, kāpēc veidot tādu vai citādu karti. Tas, ka kādā brīdī parādījās jēdziens par valstī neperspektīvām teritorijām, bija ļoti neapdomīga rīcība. Šādas runas rada destruktīvu kustību, un mēs nedrīkstam to šādā veidā sakustināt.

– Runu līmenī aktuāla ir ideja par atgriešanos pie agrāko laiku 26 rajoniem (novadiem), plus atsevišķi novadi ap pilsētām, kuras nekad nav bijušas rajonu centri, piemēram, Smiltene, Salacgrīva, Auce un vēl dažas, plus lielās pilsētas. Kā jūs uz šo plānu skatāties?

– Šobrīd es noteikti negribētu runāt par šādiem [novadu] skaitļiem. Pirmais reformas posms – kritēriju noteikšana, uz kuru pamata tiek veidota karte, kura savukārt jau tiek apspriesta ar iedzīvotājiem. Ir jāparāda, kāpēc tas ir nepieciešams. Reformai jāiet normālā secībā. Karte noteikti nav pirmais, ar ko jāsāk. Ir visiem jāsaprot – kāpēc? Tas ir jāsaprot Saeimas deputātam un katram iedzīvotājam. Kāpēc valsts iet pa šādu attīstības ceļu? Ir jābūt skaidrībai, ka tas ir pats labākais ne tikai šodienai, bet pats labākais nākotnei. Mēs jau visi gribam, lai mums nākotnē būtu labāk.

– Iepriekšējā reforma gāja ilgi un mokoši. Kad šī reforma varētu tikt īstenota? Ir dzirdēts par vienošanos, ka līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām viss paliek pa vecam?

– Drusku ne tā. Ministru kabinets ir lēmumu pieņēmis, un Saeima tūlīt apstiprinās projekta virzību. Pirmais posms – pāris mēnešu laikā mums ir jābūt materiālam, lai mēs sniegtu atbildes uz tiem jautājumiem, par kuriem runājām. Līdz kartes zīmēšanai ir jābūt apspriežamam materiālam, pirmajam piedāvājumam. Jābūt koncepcijai. Kādi būs kritēriji? Vai visiem vienādi vai atšķirīgi? Pierobežas teritorijas, Pierīga, kas notiek ap lielajām pilsētām? Kas notiek ar ceļiem? Kur paliek lauku attīstības programma? Kāda tiek plānota cilvēku koncentrācija?

– Tātad reformas pirmais solis ir tās pamatojuma vispusīgs, konceptuāls apraksts. Kas notiek tālāk?

– Tad ir nepieciešams iedzīvotāju viedoklis. Vai tas būs ar referendumiem, vai socioloģiskām aptaujām, bet iedzīvotājiem savs viedoklis ir jāizsaka. To arī paredz ES Pašvaldību harta. Ministrs [Juris Pūce] teica, ka uz to balstīsies un citādi nemaz nevar būt. Ja mainās robežas, tad ir jānoskaidro gan pašvaldības, gan arī iedzīvotāju viedoklis.

– Vai nav jaušama politiska vēlme no Rīgas veidot šo reformu atbilstoši savām, tas ir, Rīgā dzīvojoša politiķa, interesēm?

– Šīs politiskās intereses arī būtu jāformulē. Ja runājam par atsevišķu amatpersonu izteikumiem, kurus mēs dzirdam publiskajā telpā, tad pagaidām tās ir vispārīgas frāzes un nav konkrētu lietu. Ir dzirdētas frāzes, ka pašvaldības nepilda funkcijas, bet neesmu dzirdējis, ka kāds pateiktu – tā un tā pašvaldība nepilda to un to funkciju. Pagaidām ir ideja, bet ir vajadzīga konkrētība.

– LPS ir izplatījusi paziņojumu, kurā apliecināt, ka neesat principā pret reformu, jo projekta virzītāji tajā esot iekļāvuši arī jūsu priekšlikumus. Kurus tieši?

– Mēģināšu to formulēt mazliet citādi. Koalīcija savā deklarācijā ierakstīja, ka jāveic reģionālā reforma. Viņu starpā lēmums ir pieņemts. Arī valdība ir lēmumu pieņēmusi. Mēs no savas puses teicām, ka, lai veiktu kaut ko, ir jāsaprot, kas tas ir. Tāpēc koncepcijā ir jāatbild – kādi ir šie kritēriji? Vai teritorijas ir atšķirīgas? Vai atsevišķi tiks vērtēts Pierīgas jautājums? Kas notiek ar austrumu pierobežu, kas ir ES ārējā robeža? Kādi šeit būs kritēriji, jo atbrīvot šo teritoriju no iedzīvotājiem būtu nepārdomāti. Kas notiks ar medicīnas pakalpojumiem? Tas nav vienkārši slimnīcas iezīmēt. Tas ir jautājums, kā atrisināt medicīnas personāla problēmu. Kā nodrošināt ģimenes ārstu pakalpojumu. Tas ir valsts politikas jautājums.

– Šeit atkal izvirzās jautājums par iedzīvotāju stratēģisko izvietojumu valstī. Kā raugāties uz ideju, ka valstij būtu jāsubsidē ar īpašām piemaksām dažādu speciālistu dzīvošana un strādāšana attālākos valsts novados?

– Ja cilvēki dzīvo teritorijā un viņiem ir jānodrošina pakalpojuma pieejamība, šeit es runāju arī par valsts pakalpojumu, tad, teiksim, ģimenes ārstam ir jāmaksā vairāk, lai šis pakalpojums būtu pieejams. Tas ir pakalpojuma pieejamības jautājums. Tas ir jautājums, kuru desmit, piecpadsmit gadu garumā esam iekavējuši un tagad pie kaut kāda punkta nonākuši.

– Piemēram, Kanādā, ja tu esi skolotājs ciematā pie polārā loka, tad saņem 30% piemaksu. Pie mums ir otrādi. Jo no Rīgas tālāk, jo mazākas algas.

– Tāpēc arī tur nav kas strādā.

– Vai vispār pastāv ideja, ka, ja gribam Latviju saprātīgā līmenī noklāt ar iedzīvotājiem, tad nepieciešama finansiāla stimulācija?

– Es atbalstītu šādu pieeju. Pašvaldības jau to dara. Daudzas reģionālās slimnīcas, lai piesaistītu jaunos mediķus, slēdz līgumus, maksā stipendijas.

– Vai par to nebūtu jādomā nevis katras atsevišķas pašvaldības, bet gan valsts stratēģijas līmenī?

– Tas būtu vispareizākais risinājums, ja to darītu valsts visaugstākajā līmenī. Valstij būtu jāpieņem šie lēmumi, jo valstij jāveido politika. Vai tā ir veselības, izglītības politika, un tad jau tālāk nāk pašvaldība, kura uz vietas uzturēs skolu, ceļu un visu pārējo.

– Vai šajā reformā, kuru pieteica kā pirmo uzreiz pēc vēlēšanām, var ieraudzīt šo valsts stratēģisko redzējumu?

– Tas ir tas, kas jāgaida tuvāko mēnešu laikā un ko mēs gribam redzēt. Tas ir jāredz katram iedzīvotājam. Ja šī politika ir skaidra, tad nav problēmu. Tad mēs sapratīsim, ka viss ir kārtībā.

Foto: F64