LU Studentu padomes priekšsēdētāja: Šuplinska nav piemērota ministres amatam

Iespējams, nākamnedēļ valdība lems par Indriķa Muižnieka apstiprināšanu Latvijas Universitātes (LU) rektora amatā. Galvenā loma viņa ievēlēšanas drāmā bija (un ir) LU Studentu padomei, kas ir LU studējošo augstākā lēmējinstitūcija. Pēc otrās balsošanas, kad Indriķis Muižnieks tika ievēlēts atbilstoši universitātes Satversmei, bija skaidrs, ka viss ir noticis un beidzies. Tomēr izglītības un zinātnes ministre (IZM) Ilga Šuplinska (JKP) izlēma rosināt Muižnieka neapstiprināšanu amatā, pamatojot šo ideju ar sasteigtiem un līdz ar to aplamiem pieņēmumiem.

Pieņēmumi jau sen ir atspēkoti gan LU prorektores Inas Druvietes intervijā (Neatkarīgā, 23. jūlijs), gan citās publikācijās. Taču JKP stratēģi nerimstas, šoreiz savā labā izmantodami iespējamo Šuplinskas neinformētību un nekompetenci, jo šīs partijas slimīgā varaskāre un vēlme ielikt LU rektora amatā savu cilvēku ir spēcīgāka par veselo saprātu.

Arī Studentu padome savā 24. jūlija vēstulē, kas adresēta Izglītības un zinātnes ministrijai, apgāž visus (!) ministrijas it kā atrastos pārkāpumus rektora vēlēšanu gaitā un norāda: «Aicinām IZM pirms šādu secinājumu izdarīšanas un viedokļu paušanas publiskajā telpā pārbaudīt visus spēkā esošos iekšējos un ārējos normatīvus, kas attiecināmi uz konkrēto situāciju, lai nerastos pārpratumi, un aicinām nejaukties arī mūsu, studējošo pārvaldes, autonomijā un apzināti negraut tās reputāciju, izmantojot neprecizētus, nepārbaudītus un līdz ar to nekorektus apgalvojumus.» Vēl vairāk: ir ieinteresēti cilvēki, kuri izplata aplamības par to, ka Studentu padome ejot roku rokā ar LU vadību. Par šādu pieņēmumu LU Studentu padomes priekšsēdētāja Alise Paula Zīverte bija sašutusi.

Šodien Neatkarīgā intervē Alisi Paulu Zīverti.

– Kas ir Studentu padome?

– Studentu padome ir Latvijas Universitātes studējošo augstākā lēmējinstitūcija. LU ir 13 fakultātes, un katrā ir sava studējošo pašpārvalde, savukārt Studentu padomi veido deleģēti biedri no visām šīm pašpārvaldēm. Studentu padome risina problēmas, kas skar studentu intereses. Padome cīnās par lielajām lietām, kuras ir aktuālas universitātē, par lietām, kas ir pilnveidojamas – no studentu studiju maksām līdz dienesta viesnīcu jautājumiem. Studentu padomē patlaban ir 39 locekļi, bet šis skaitlis mainās. Kad notiek studentu pašpārvalžu vēlēšanas, tad ir svarīgs studentu skaits, un no šiem ievēlētājiem biedriem tad proporcionāli tiek ievēlēti SP locekļi.

– Cik lielā mērā SP ir autonoma, proti, cik lielas ir tās iespējas patstāvīgi vērtēt un ietekmēt procesus universitātē?

– Mēs varam lemt visus jautājumus, kas skar studējošo intereses, tas ir, visu, kas paredzēts Augstskolu likumā, un citreiz pat vairāk.

– Kad 24. maijā pirmoreiz notika LU rektora vēlēšanas, kāda loma bija Studentu padomei?

– Studentu padome bija tā, kas ar savu balsu vairākumu varēja noteikt to, kurš būs rektors. Mēs toreiz zinājām, ka gan vispārīgais, gan akadēmiskais personāls dalījās gandrīz uz pusēm, proti, šīs daļas bija līdzvērtīgas. Studentiem bija 75 balsis, kas patiesībā ir ļoti daudz. Padome savos lēmumos vienmēr mēģina iet demokrātisku ceļu, mēs lemjam par kopīgu nostāju, taču skaidrs, ka studentiem ir dažādi viedokļi, mēdz būt asas diskusijas, bet tas ir tikai normāli. Arī pirms rektora vēlēšanām mums bija diskusijas: gan starp mums pašiem, gan ar rektora amata kandidātiem. Mēs centāmies informēt visus studentus par mūsu diskusijām, mēs analizējām plusus un mīnusus, mēs runājām par to, kas piedāvātajos kandidātos ir labs un kas – ne tik labs. Šīs diskusijas sākās jau janvārī.

– Kādi tad bija abu kandidātu – Indriķa Muižnieka un Gundara Bērziņa – plusi un mīnusi?

– Nenosaucot nevienu vārdā… Mēs koncentrējāmies uz turpmāko sadarbību ar kādu no kandidātiem, uz to, ar ko mēs varēsim rēķināties, risinot aktuālās problēmas. Mums ļoti nepatika ideja par maģisko jēdzienu TOP 500 – Latvijas Universitātei it kā jābūt šajā topā. Par to esam daudz diskutējuši, un es vēl neesmu satikusi nevienu studentu, kurš būtu teicis: es iestājos šajā augstskolā tāpēc, ka tā ir TOP piecsimtniekā. Ja universitāte iekļūtu šajā topā, tas mums dotu tādus pienākumus, kurus mēs nespētu pildīt, un pieprasītu lielu atbildību pret trešajām personām. Mums vairāk jākoncentrējas uz to, ko mēs varam labot pašā universitātē, nevis ar finansējumu, kas saņemts no ārpuses, mākslīgi mēģināt piemēroties ārējām prasībām, iekšēji neko nemainot. Tas viss skatāms kopā ar jautājumu par augstskolu pārvaldību kā tādu, un, esot universitātē vienlaikus gan studentei, gan cilvēkam, kurš lemj par universitātes pārvaldības jautājumiem, man šķiet, ka šis TOP 500 jautājums ir uzspiests. Tagad, apspriežot rektora jautājumu, mēs rakstījām paši savu vēstuli IZM, jo vēlējāmies tai sniegt savu atbildi, nevis to, ko rakstīja universitātes vadība. Mums ir savs viedoklis. Tā ir mūsu lielā, sarkanā izsaukuma zīme. Ne vienmēr mēs atbalstām to, ko izsaka LU vadība. Starp mums ir bijušas cīņas, nesaprašanās, diskusijas.

– Četrus gadus LU vadīja Indriķis Muižnieks – kā vērtējat viņu kā rektoru?

– Bija lietas, par ko domāju: es tā nedarītu. Protams, rektors daudz ko nelemj viens, tomēr attīstības vīziju viņš dod. Divu pēdējo gadu laikā man nācies ar viņu vairāk sadarboties un vairāk arī diskutēt. Mūsu uzskati bieži vien atšķiras, taču beigu beigās nonākam pie kopsaucēja. Ikviens iepriekšējais rektors ir ielicis savu izaugsmes ķieģelīti LU. Arī Torņakalna studentu kampuss nav viena cilvēka darba rezultāts. Pēdējais gads, sastrādājoties ar Muižnieka kungu, ir bijis saspringts, esam asi diskutējuši par dažādiem jautājumiem – par studentu iesaisti jauno studiju programmu izveidē un pilnveidošanā, par studentu mācībmaksu utt. Bet beigās esam spējuši atrast kompromisu. Protams, daļa studentu grib rīkoties tā, kā ir vieglāk – neiebilst, peldēt pa straumei. Bet SP grib darīt tā, kā, mūsuprāt, ir pareizāk.

– Bet nu par vēlēšanām. Pirmā reize – 24. maijā – varēja viest samulsumu: balsotāju «pret» Muižnieku taču bija vairāk nekā balsotāju «par». Taču par Muižnieku balsoja vairāk nekā par Bērziņu… Savukārt otrajās vēlēšanās Muižnieks uzvarēja pilnīgi skaidri.

– Pēc 24. maija vēlēšanām mēs bijām pirmie, kuri iebilda. Divas dienas pēc vēlēšanām nosūtījām Satversmes sapulces vadītājam iesniegumu ar prasību skaidrot situāciju. Tajā brīdī bijām par to, ka vajadzīga otrā kārta, jo universitātē bija jūtams haoss – vieni domāja tā, citi domāja pretēji, visapkārt strīdi… Rektors Muižnieks sasauca sapulci, mēs, Studentu padome, uzstājām uz savu reglamentu, jo tas, kādu iesniedza Muižnieks, mūs neapmierināja – mēs uzskatījām, ka jābūt otrajam balsojumam. Pēc dažādām peripetijām nonācām līdz otrajam balsojumam, kad pilnīgi nešaubīgi par LU rektoru tika ievēlēts Indriķis Muižnieks. Tad sajutām: viss ir kārtībā. Arī IZM vēlējāmies norādīt, ka ar savu problēmu paši esam tikuši galā. Tas bija ļoti svarīgi, jo šādā veidā noraidījām runas par to, ka LU nevar tikt galā ar savām problēmām. Un tad pēkšņi… Izglītības ministre Šuplinska paziņoja, ka nekas nav kārtībā! Nesapratu, kāds ir viņas pamatojums šādiem paziņojumiem. Atceros, ka pirmie viņas mēģinājumi skaidrot savu viedokli par universitāti bija miglaini, viņa tikai pateica, ka uzskata – Muižnieks nav ievēlēts, bet kāpēc – to viņa paskaidrošot vēlāk. Es atvainojos, bet pat studenti tā nedara… Tas mums bija šoks. Aizgāju uz preses konferenci, kurā visi tika iepazīstināti ar IKVD (Izglītības kvalitātes valsts dienests – E.V.) ziņojumu. Tajā bija pilnīgas aplamības. Tā kā mēs esam LU administrācijas partneri, nevis padotībā esošs veidojums, mēs nolēmām iesniegt IZM paši savu skaidrojumu par vēlēšanām, jo par savām lietām mēs vēlamies atbildēt paši. Un tagad mums pasaka: vajag jaunas vēlēšanas! Tas, kas mani patiešām apbēdina: izglītībā ir ļoti daudz problēmu, daudz jautājumu, ko vajag risināt, un tam visam jāpievērš uzmanība daudz vairāk nekā tai situācijai, kuru mēs paši jau paspējām atrisināt! Es vēl neesmu ieguvusi augstāko izglītību, bet man jau tagad šķiet absurdi, ka mūsu valdība, mūsu ministri pagriežas pret mums… Izskatās, ka Latvijas Universitāte vienkārši ir nolikta pret Izglītības ministriju – nu tad cīnieties tagad! Jau tagad ir skaidrs: tad, kad viena no šīm pusēm gūs pārsvaru, tas ir, izcīnīs savu taisnību, mums nāksies dzīvot un mācīties Ilgas Šuplinskas ietekmes zonā, kamēr vien viņa būs ministre… Un tas izskatās ļoti bēdīgi, ka šādā veidā tiek ietekmēta Latvijas Universitāte, tās attīstība un augstākās izglītības attīstība vispār. Nepaiet ne diena, kad mēs studentu vidū neapspriestu šo problēmu.

– Lai vēl krasāk «noliktu pie vietas» Studentu padomi un studentu pašpārvaldi vispār, tiek izplatītas runas, ka jūs ejat LU administrācijas pavadā.

– Tā nekad nav bijis. Izšķiršanās par to kandidātu, par kuru balsot, mums bija tikai divas nedēļas pirms vēlēšanām. Godīgi sakot, man pašai pat bija periods, kad gribēju neatbalstīt nevienu kandidātu: skatījos, kas notiek medijos, tas bija pazemojoši, un es sev jautāju: vai man tas ir vajadzīgs? Nav! Bet, runājot par SP, varu apgalvot, ka mums ir asākās un sāpīgākās attiecības ar LU vadību. Jo mēs visradikālāk un visskaļāk pasakām to, kas mums nepatīk. Ja gadījumā mūsu viedoklis sakrīt ar vadības viedokli, tad atradīsies tādi, kuri pateiks: SP ir uzpirkta! Taču, ja rezultātā mums ir kopīgs viedoklis, tas nenozīmē, ka pirms tam nav bijuši strīdi un diskusijas. Protams, ir arī situācijas, kad kompromiss netiek panākts.

– Tātad pēc otrajām vēlēšanām jūs uzskatījāt, ka Indriķis Muižnieks ir ievēlēts un jautājums ir izsmelts.

– Jā, tā mēs uzskatījām. Starp citu, otrajā balsošanā pat es nevarēju droši apgalvot, ka Muižnieka kungs tiks ievēlēts. Pēc vēlēšanām pagāja trīs dienas – laiks, kad kāds no vēlēšanu dalībniekiem ir tiesīgs iesniegt komisijai sūdzību par vēlēšanu norisi. Sūdzību nebija. Sapratām: jautājums beidzot atrisināts. Bet izrādījās, ka cilvēki no ārpuses zina labāk, kas notiek iekšā…

– Vai jums ir versija, kālab ministre Šuplinska izvēlējās neatbalstīt Indriķa Muižnieka apstiprināšanu rektora amatā?

– Iespējams, ka tā vienkārši ir vēlme pierādīt savu ietekmi. Varbūt viņa grib parādīt: esmu citāda ministre. Mēs, Studentu padome, esam kā uz adatām. Mums ir daudz darbu, ko darīt – nāk jaunie studenti, būs jaunās mācību programmas, tam visam vajag resursus un uzmanību, būs Aristoteļa svētki. Bet mums tagad jādomā par to, ko pateiks IZM… Situācija ir nestabila, un tā neļauj pilnībā pieslēgties mūsu tiešajiem pienākumiem. Tas ir nepieklājīgi: ministri patlaban atpūšas, izglītības ministre uztaisīja traci un aizbrauca, savukārt viņas izteikumi par universitāti publiskajā telpā līdz šim bijuši ļoti nekorekti.

– Dzirdēta arī versija, ka JKP, ko pārstāv arī Šuplinska, ir nolūkojusi universitātes resursus, kurus pareizajā gultnē varētu iebīdīt «vajadzīgais» rektors.

– Tas ir tik triviāli… Kad ar LU vadību diskutējam par pārmaiņām studiju programmās, bieži izskan arguments: mums nav naudas. Bet tad, kad students atnāk mācīties, viņam jāredz, ka samaksātā nauda atbilst mācību kvalitātei. Ja ministrija domā, ka augstākās izglītības finansējums ir pietiekams, tā smagi kļūdās.

– Ne tikai rektora vēlēšanas kļuvušas par runu tēmu, bet arī LU rektora vietnieces juridiskajos jautājumos Baibas Brokas aizturēšana, sekojošais darba uzteikums un vēlāk – arī atjaunošanās darbā, pēc kuras atkal sekoja atlūguma uzrakstīšana…

– Pirmais jautājums bija: vai tas skar mūs, studējošos, un mūsu intereses? Daudzi sašutuši teic: kā var darbā ņemt tādas korumpētas personas? Citi aicina studentus piketēt par šo jautājumu. Piedodiet, bet mēs vēl neesam lēmuši par šo jautājumu. Un mums arī nav jāskrien pakaļ visiem komentētājiem, kuri kliedz, ka tas un tas cilvēks ir slikts. Turklāt mēs, studenti, neesam nedz pieņēmuši, nedz atbrīvojuši Baibu Broku no darba. Studentu padomei jādomā par daudzām citām lietām, nevis par to, kurš universitātē tiek pieņemts vai atlaists. Studentu padome ar Baibu Broku tiešā veidā nekad nav sadarbojusies.

– Vai universitātē nav jūtamas kādas konkrētas partijas intereses?

– Šeit, universitātē, to neesmu jutusi. Bet mums ir iniciatīva: aiziet un aprunāties ar Saeimas frakcijām. Tēma: kādu mēs redzam universitāti nākotnē.

– Manuprāt, šobrīd apzināti tiek grauts universitātes prestižs.

– Tā tas ir, jā. Tieši tāpēc neklusējam, mēģinām parādīt patiesību. Domāju, ka vēl ilgi LU sekos šī ēna. Un tomēr šogad ir par 14% vairāk pieteikumu mācīties universitātē: jaunieši vēlas šeit mācīties. Ļoti ceru, ka šis apzinātais universitātes prestiža graušanas skandāls neizies ārpus Latvijas robežām… Ceru, ka mēs tomēr spēsim uzlabot situāciju – ja ne nākamgad, tad vismaz pēc pāris gadiem.

– Varbūt jums vajadzētu tikties ar ministri?

– Iespējams, ka tas būtu noderīgi un izzinoši abām pusēm. Bet ja godīgi… Es neuzskatu, ka viņa būtu vērsta uz sadarbību. Esmu piedalījusies dažās Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas sēdēs, kurās redzēju ministres Šuplinskas attieksmi, viņas runas veidu, dzēlīgumu, neiešanu uz kompromisiem… Ar stūrgalvību neko nevar panākt. Pat es to esmu sapratusi, darbojoties salīdzinoši neilgu laiku kā Studentu padomes priekšsēdētāja. Manuprāt, un tas ir mans personiskais viedoklis, Šuplinska nav piemērota izglītības un zinātnes ministres amatam. Tāpēc apdomātu vēlmi un vajadzību sarunai ar viņu.

Foto: F64