Okupācijas muzeja vadītājs: Rietumos valda uzskats, ka komunisti jau bija tie labie

Saruna ar Okupācijas muzeja valdes priekšsēdētāju Valteru Nollendorfu par atmiņām no Pirmās republikas laikiem; par to, ar kādām izjūtām pirmo reizi ieraudzīja tolaik vēl Sarkano strēlnieku muzeju 1988. gadā; kādu Okupācijas muzeja nākotni viņš redz šodien; kāpēc Rietumos tik grūti saprast Latvijas sāpi, un ko šīs sapratnes veidošanā var dot Okupācijas muzejs.

– Jūs esat dzimis 1931. gadā. Tātad vēl samērā labi atceraties to laiku Latviju. 1944. gadā jūs devāties bēgļu gaitās. Kādas bija jūsu spilgtākās Latvijas atmiņas, dzīvojot trimdā?

– Labi atceros 18. novembri 1938. gadā, kad tika svinēta valsts 20 gadu jubileja. Visur bija lielie karogi, ploškas (sveču trauciņi) gar ielu malām. Atceros, ka Daugavā bija mūsu karaflote ar abām zemūdenēm un gaismiņām gar mastiem. Bija ļoti pacilājoši apzināties, ka esi savai valstij piederīgs cilvēks, kaut arī tajā laikā man bija tikai septiņi gadi. Citas atmiņas saistās ar skolotāju, matemātiķi Jāni Menci, pirms viņš aizgāja leģionā. Viņš bija klases audzinātājs toreiz 8. pamatskolas zēnu klasei. Viņš prata audzināt zēnus. Ne ar lozungiem, bet darbiem. 1943. gada 18. novembrī kopā gājām pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus.

– Vai ar Menča kungu satikāties pēc atgriešanās Latvijā?

– Satikāmies un labi sadraudzējāmies. Viņš mani droši vien neatcerējās, bet viņš bija izcils pedagogs. Es diezgan bieži pie viņa ciemojos Liepājā un pārrunājām dzīvi. Ārkārtīgi patriotisks un principiāls cilvēks. No viņa ļoti daudz ko esmu mācījies. Mums muzejā ir viņa video ieraksts par gaitām leģionā.

– Pirmo reizi Latvijā jūs atgriezāties…

…1988. gada septembrī. 44 gadus pēc tam, kad devos projām. Toreiz mani aicināja Zinātņu akadēmija referēt par baltiešu trimdas literatūru. Ierados kopā ar tolaik 16 gadus veco meitiņu Lūciju, un mūs izmitināja viesnīcā Rīga. No rīta pieceļoties, es atvēru logu, un tur priekšā Brīvības piemineklis. Tas bija ārkārtīgi saviļņojošs brīdis. Citādi? Es daudz ko atcerējos, un viss bija kļuvis mazāks. Izņemot vienu lietu. Ceļu uz skolu. No Matīsa ielas gala pie gāzes torņiem uz toreiz Aizsargu ielu. Uz 8. pamatskolu, kas tagad ir Draudziņas ģimnāzija. Bērnībā tu visu uztver lielāku, plašāku un varbūt pat skaistāku. Tas trimdā bija ļoti iegājies, ka pagātni, Latviju atceries daudz skaistāku, nekā tā īstenībā bija.

– Ar kādām izjūtām pirmo reizi ieraudzījāt Okupācijas, toreizējo Sarkano strēlnieku, muzeju?

– Ļoti labi atceros. Ko viņi to melno bluķi nolikuši Vecrīgai priekšā, nodomāju.

– Deviņdesmitajos gados bija daudz runu par to, ka šis melnais bluķis vai klucis kā svešķermenis Vecrīgas veidolā ir jānovāc, bet beigās tomēr uzvarēja viedoklis, ka tas jāsaglabā kā spilgts okupācijas laiku arhitektūras piemineklis. Turklāt autentisks, iepretim tām replikām, kuras uzceltas tam blakus. Kāds bija jūsu viedoklis tolaik un tagad?

– Tolaik es par to bluķi daudz nedomāju. Diskusijās sākās 1993. gadā, kad Okupācijas muzejs aizņēmās no Kara muzeja telpas, un mēs sākām tur saimniekot. Savā ziņā mēs esam atbildīgi par to, ka šo ēku nenojauca. Rīgas dome pēc tam, kad ēku bija pārņēmusi no Aizsardzības ministrijas, to jau gatavojas nojaukt. Bija jau rezolūcija, ka ēku jauksim nost un uzbūvēsim vietā kārtīgu viesnīcu. Mēs diezgan stingri turējāmies pretī. Tajā brīdī mēs jau bijām izcīnījuši zināmu atpazīstamību un mūs tik viegli neizdevās izdzīt. Tas bija tieši gadu tūkstošu mijā, un 2001. gadā nāca Gunārs Birkerts ar savu vīziju, kā šo ēku pārveidot. Ne tikai vizuāli, bet arī no satura viedokļa. Klāt bija arī arhitekts Gunārs Lūsis-Grīnbergs, kurš sākotnēji ir projektējis šo [Strēlnieku muzeja] ēku. Viņš arī atzina, ka padomju laikā tika uzcelta tikai iecerētā kompleksa pirmā daļa. Nevajag arī aizmirst, ka, atjaunojot Melngalvju namu, nojauca daļu no Okupācijas muzeja aizmugurējās daļas. Tā ka tad, kad [arhitekte Zaiga] Gailes kundze un viņas kolēģi sāka runāt par šīs ēkas saglābšanu tādā veidolā, kāds tas bija sākotnēji, tā ēka jau vairs nebija autentiski saglabājusies.

– Mūsu saruna notiek bijušajā ASV vēstniecībā Raiņa bulvārī, kur tagad uz pārbūves laiku ir pārvietots Okupācijas muzejs. Kad domājat pārvākties atpakaļ?

– (Trīs reizes piesit pie galda virsmas.) Pēc gada. Pēc tagadējiem plāniem.

– Kādas būs būtiskākās izmaiņas, salīdzinot ar veco ekspozīciju, varbūt arī konceptā?

– Konceptā izmaiņu būs maz. Mēs esam Okupācijas muzejs, un mūsu uzdevums ir parādīt to, kas notika okupācijas laikā. Mēs nenodarbosimies ar padomju laiku ikdienas rādīšanu, bet ar to, ka rādīsim, ko okupācijas nodarīja Latvijas valstij, tautai un zemei. Jaunajā ekspozīcijā mums būs iespēja nedaudz atkāpties uz pirmo neatkarības laiku un vairāk varēsim parādīt okupācijas sekas. Tie būs papildinājumi saturiski. Daļēji tas sasaucas ar Birkerta ideju – no tumšās pagātnes uz gaišo nākotni. Mūsu jauno ekspozīciju papildinās stāsts par to, kā mēs tagad restaurējam to, ko centās iznīcināt un sagraut okupācijas varas. 14. decembrī būs Okupācijas muzeja biedrības ārkārtas sapulce. Darba kārtībā būs divi jautājumi. Direktora apstiprināšana. Mums ir kandidāts, kuru valde ir apstiprinājusi, un domāju, ka to apstiprinās arī biedru pilnsapulce. Uzvārdu es pagaidām negribu nosaukt. Otrs jautājums būs par muzeja ekspozīcijas jauno dizainu. Jauno ekspozīciju mēs esam sākuši veidot 2006. gadā, kad ēka nonāca valsts īpašumā. Bija divi pamatmodeļi. Jāņa Spalviņa izstrādātais un Ģirta Boronovska modelis, bet, laikam ejot, secinājām, ka dizains ir novecojis. Šajās dienās noslēdzas konkurss, un ceru, ka sestdien būs pie uzvarētājs, ar kuru varēsim slēgt līgumu. Arī tas būs jāapstiprina biedru sapulcē.

– Kas šajā jaunajā dizainā būs tāds īpašs? Vecajā ekspozīcijā ļoti iespaidīga bija GULAG nometnes baraka.

– Baraka būs, un tagad būs arī sargtornis. Būs kāpnes augšā uz balkonu, kur būs redzama projekcija – dziedošais Baltijas ceļš. Balkons būs divos līmeņos, pa to ejot, varēs atskatīties uz to, kas ir lejā. Mēs izsekosim okupācijas sekām. Ceru, ka sestdien būs žūrijas lēmums un mēs varēsim biedru sapulcē apstiprināt jauno dizainu un slēgt līgumu ar firmu, kas to veidos.

– Pirms intervijas jūs stāstījāt, ka muzejam ir viesu grāmata, kurā apmeklētāji ieraksta dažādas atziņas, vērojumus un arī ieteikumus. Dažkārt Rietumos, runājot par Latvijas vēsturi un it īpaši Latvijas šodienas politiku, vērojams, ka turienes cilvēki, pat visnotaļ zinoši, ļoti vāji saprot Latvijas sāpi. Īsti neizprot okupācijas sekas. Cik lielā mērā muzejs var veicināt labāku izpratni par notikušo?

– Galvenā ideja, kura vijas cauri šiem ierakstiem, ir – mēs to nezinājām. Paldies, ka jūs mums to parādījāt. Tagad mums lietas ir daudz skaidrākas. Tas arī ir mūsu svarīgākais uzdevums. Parādīt, kas notika un kā tas notika. Rietumu mentalitātē ir divas lietas, kuras jāsaprot. Pirmkārt, viņiem Rietumeiropā karš sākās 1940. gadā, nevis 1939. gadā, kad karš sākās Austrumeiropā pēc Staļina – Hitlera pakta parakstīšanas. Nupat biju Polijā, Gdaņskā, uz konferenci, kur piedalījos paneļdiskusijā, kur pieminēju Staļina – Hitlera paktu, kuru viņi arī sauc par Ribentropa – Molotova paktu. Mēs muzejā to ļoti konsekventi saucam par Hitlera – Staļina paktu, jo viņi jau noslēdza šo līgumu. Ārlietu ministri to tikai parakstīja. Rietumos karš sākās ar Vācijas iebrukumu Francijā, Norvēģijā, Holandē utt. Mēs viņiem skaidrojam, ka Staļina – Hitlera pakts sevī ietvēra arī dažādu materiālu piegādes, kas ļāva Hitleram uzbrukt Rietumiem.

– Staļins jau Rietumos skaitās sabiedrotais, ar ko kopā sakāva Hitleru un vēlāk dalīja Eiropu.

– Aizmirstot, ka divus gadus Staļins un Hitlers bija sabiedrotie. Tas aizmirstas, jo mentalitāte strādā citādi. Atceras to, ko grib atcerēties. Otra lieta ir tā, ka Staļinu un komunismu viņi nekad nav piedzīvojuši uz savas ādas, un tas ir palicis tādā teorētiskā līmenī par komunistu utopiju. Otrais pasaules karš beidzās ar Vācijas un Japānas sakāvi, turklāt Vācijas sakāve saistās ar genocīdu pret ebrejiem. Holokaustu. Ar Hitlera noziegumiem pret cilvēci. Tajā pašā laikā Staļina noziegumi palika paslēpti aiz dzelzs aizkara. Tas jau nebija tikai tāds norobežojums, kuram abās pusēs stāv tanki, bet arī tāds kā aizmirstības priekškars. Galvenā tēma bija nacistiskās Vācijas noziegumi, ne komunistiskās Krievijas vai PSRS noziegumi. Vāciešu vēsturniekiem, to es kā ģermānists labi zinu, nebija pieņemts pat pieminēt, ka noziegumi tika veikti arī otrā pusē. To, ka komunistiem bija GULAG, Golodomors Ukrainā un cilvēki gāja bojā. Tika uzskatīts, ka šo noziegumu pieminēšana relativizē pašu noziegumus. Mums šo aizspriedumu nav. Arī vācieši pamazām jau sāk pierast, ka viņiem nav jākaunas pieminēt komunistu noziegumus. Tomēr Rietumos joprojām valda uzskats, ka tie [komunisti] jau bija tie labie. Tas skaidrojams ar to, ka tas, kas notika aiz dzelzs aizkara, plašākai sabiedrībai ir nezināms. Amerikāņu armija kopā ar reportieriem ienāca Dahavā, Būhenvaldē un savām acīm redzēja visas tās šausmas. Gulagā neviens nav iegājis un turienes šausmas rietumniekiem nav aprakstījis.

– Kā jums sokas ar šo uzdevumu – atvērt cilvēkiem acis? Cik daudz muzejam ir apmeklētāju?

– Domāju, ka ar savu uzdevumu tiekam galā labi, un par to liecina arī ieraksti mūsu viesu grāmatā. Gadā uzņēmām ap 100 000 apmeklētāju vecajā mājā. Tagad šajā ēkā, saspiestos apstākļos, apmeklētāju skaits ir mazāks, bet kopā ar Čekas mājas ekspozīciju ir tie paši 100 000.

– Šovasar jums radās domstarpības ar muzeja direktoru Gunāru Nāgela kungu. Viņš pārmeta valdei, ka tā rīkojas ekonomiski nepamatoti. Kā varat komentēt šīs nesaskaņas?

– Es tās varu komentēt vienīgi kā valdes priekšsēdis. Jāatgādina, ka Okupācijas muzeja biedrība, kas ir muzeja īpašniece un pārvaldniece, ievēlē valdi piecu cilvēku sastāvā, ieskaitot valdes priekšsēdi, kura ir juridiski atbildīga par savu struktūrvienību (vienīgo) – Okupācijas muzeju. Okupācijas muzeja direktors strādā valdes un biedrības apstiprināts uz pilnvaru pamata. Vai šīs pilnvaras ir absolūtas vai nav? Ja runā par šīm domstarpībām, tad jābūt skaidrībai par pilnvarām – cik liela ir direktora kompetence, un ko nosaka valde? Piemēram, mēs (valde) noteicām, ka visi lielie izdevumi, kas saistās ar Nākotnes nama iekārtošanu, jauno ekspozīciju, ir jāapstiprina valdei. Tā ir liela nauda, tie ir ziedojumu līdzekļi, un mēs gribējām šos līgumus, kurus liek priekšā direktors, valdē vīzēt (apstiprināt). Tā bija viena no domstarpībām. Otra lieta. Mums ir operatīvais budžets, ko apstiprina biedrība. Muzeja direktors strādā šā budžeta ietvaros. Es saprotu Nāgela kunga aprēķinus. Ja mūsu ziedojumu apmēru dinamika paliek iepriekšējā (tā ir gājusi uz leju, jo mūsu tradicionālie ziedotāji trimdā lēnām aiziet viņsaulē un, vilcinoties darbiem Strēlnieku laukumā, daudziem zūd uzticība mūsu sekmīgai darbībai), tad mēs varētu nonākt… viņš pat lieto vārdu – bankrots. Es tādu vārdu nekad neesmu lietojis. Tad, kad mēs sākām, mums bija nulle līdzekļu. Pāris tūkstošu, kurus mums ziedoja pirmajā [1993.] gadā. Katru reizi, kad mēs gribējām kaut ko darīt, kad parādījās labs projekts, nauda atradās. Piemēram, Andreja Edvīna Feldmaņa ierosinātais video liecību projekts. Mums ir vairāk nekā 2500 video liecību par visdažādākajiem notikumiem – deportācijām, čeku utt. Tad, kad šis projekts tika likts priekšā, mums nebija pat videokameras, taču tas viss ātri atrisinājās, jo cilvēki bija atsaucīgi. Tās ir filozofiska rakstura domstarpības par to, vai mēs finansiāli iesim uz leju, vai arī, ievācoties Nākotnes mājā, attīstām savu darbību tādā veidā, ka arī ienākumi ies uz augšu.

– Kādi šobrīd ir Okupācijas muzeja finansējuma avoti?

– Valsts dotācija šogad veido nepilnus 20% no muzeja operatīvā kopbudžeta – 131 000 eiro. Ja pieskaita Rīgas domes finansējumu (28 000), tad būs kopā apaļi 20%. Lielākie ienākumi joprojām ir no ziedojumiem. Ziedojumi, kurus atstāj mūsu apmeklētāji, ir ap 15%. Citi ziedojumi, novēlējumi ap 40%. Pašu ienākumi no komercdarbības ap 5%. Pārējie izdevumi patlaban tiek segti no rezervēm – ap 20%. No šā viedokļa raugoties, Nāgela kunga aprēķini ir vērā ņemami, taču Okupācijas muzeja biedrības valde vadās no gaidāmā ziedojumu pieauguma sakarā ar Nākotnes nama pabeigšanu (beidzot!) un pieaugošu apmeklētāju skaitu. Jaunā nama kapacitāte būs ap 200 000 apmeklētāju gadā. Pat nepārdodot biļetes, apmeklētāju skaita pieaugums nozīmēs ziedojumu pieaugumu. Citiem vārdiem, valde un biedrība ir gatavi ieguldīt ekstra līdzekļus, lai darbu jaunajā namā sāktu ar pilnu programmu, rēķinoties ar ievērojamu aktivitātes un arī ienākumu pieaugumu. Te jāievēro viens: namu mūsu vajadzībām ceļ Latvijas valsts, kas šajos aprēķinos nav ieskaitīta, bet kas mums dod iespēju pildīt 2006. gadā pieņemtajā Okupācijas muzeja likumā paredzētās funkcijas. Ideālā gadījumā būtu jāpalielina valsts atbalsts, kas kā iespēja arī ir ierakstīta šajā likumā. Jāņem vērā muzeja izglītojošā, zinātniskā nozīme, kā arī tā protokolārās funkcijas. Patlaban valsts nav mūsu lielākais donors, bet mums ir uzkrājumi, kurus nepieciešamības gadījumā liekam lietā.

– Kādreiz Okupācijas muzeja apmeklējums bija gandrīz obligāts pasākums augstu ārzemju viesu vizīšu laikā. Vai tagad, kopš neesat savās ierastajās mājās, tas vairs tā nav pieņemts?

– Tas joprojām tā ir pieņemts, un pavisam nesen pie mums viesojās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Tomēr jāņem vērā, ka pagājušā gadā galvenais uzsvars bija uz valsts simtgadi un pasākumiem Nacionālajā bibliotēkā. Šīs nav īpaši reprezentatīvas telpas.

– Ar kādiem nosacījumiem pildāt savus valdes priekšsēža pienākumus?

– Es šeit strādāju absolūti brīvprātīgi, nesaņemot nekādu atalgojumu. Es pat piemaksāju, veicot ziedojumus, ja ir kāda nepieciešamība. Mēs tagad veidojam kampaņu – Ceļa maize (Okupācijas muzejam uz jaunām ēkām). Tur es atļāvos iemaksāt tādu kā sēklas naudu, lai varētu tos pirmos miltus un pirmo raugu ielikt iekšā tai ceļa maizei.

Foto: F64