Pēteris Apinis: Arī mana balss būs par 13. Saeimas atlaišanu

Ilggadējais Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) prezidents, šobrīd šīs organizācijas valdes loceklis Pēteris Apinis intervijā Neatkarīgajai skaidro, kāpēc atbalsta mediķu arodbiedrības iniciatīvu parakstu vākšanai par 13. Saeimas atlaišanu un kā nonācis līdz šādam viedoklim.

– Jūs ilgus gadus bijāt aktīvā politikā gan Saeimas deputāta, gan ministra statusā, un, protams, arī LĀB vadītāja amats prasa aktīvu politisku stāju. Vai jūs piekrītat publiski izskanējušajam viedoklim, ka šīs Saeimas valdošie politiķi sabiedrībai «taisa uz galvas» (respektīvi, pilnībā ignorē citu viedokli) vairāk nekā visi iepriekšējie?

– Gads 13. Saeimai ir darbos un bezdarbos pagājis. Esmu vairāk vai mazāk iepazinis daudzus šīs Saeimas deputātus. Un viņi ir ne labāki, ne sliktāki, ne gudrāki, ne dumjāki kā citu Saeimu deputāti. Katrā Saeimā ir bijuši vairāk vai mazāk odiozi tēli – katrā sasaukumā runātīgāki un mutīgāki. Katrā Saeimā kāds deputāts citiem ieteicis turēt muti, vicinājis savilktas dūrītes; katrā kāds saldi dusējis krēslā vai nu «skaidrs kā bāreņa asara», vai varbūt vienkārši noguris. Es domāju, ka vairākums deputātu no sirds tic tam, ko dara, savu zināšanu un pieredzes apjomā bīdot vārdus un komatus likumdošanas aktos, ko paši nesaprot. Tomēr dzīves pieredze liecina – ne jau ierindas deputāts «taisa politiku». Politiku taisa tie, kam pieder «akcijas» uzņēmumā, ko sauc par partiju. Un tiem gribas valsts pasūtījumu savam uzņēmumam, proti, naudu tieši no budžeta vai naudu kā «otkatu» no savu ministru nodrošinātiem valsts pasūtījumiem. Un šajā Saeimā tieši dažu koalīcijas partiju «akcionāri» rīkojas klaji nekaunīgi, bezgaumīgi, ja ne zaglīgi. Ja būtu iespēja, es vēlētos atlaist dažus bordānus, reirus, bondarus, ašerādenus un netērēt naudu jaunām ārkārtas Saeimas vēlēšanām.

– Gribat atlaist arī bordānus, bet pašreizējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns cita starpā bija jūsu kolēģis partijā Latvijas ceļš. Cik atceramies, partijai Latvijas ceļš bija gan trūkumi, gan spozme, tomēr šī partija kompetentu viedokli uzklausīja vienmēr. Kāpēc tagad bijušais ceļinieks Bordāns uzskata, ka kompetenta viedokļa – piemēram, Tieslietu padomes – uzklausīšana vairs nav vajadzīga?

– Bordāns ir bijis visu iespējamo partiju biedrs, līdzīgi kā Pabriks. Tādēļ katram, kas jebkad bijis kādā partijā, ir pamatotas iespējas saukt sevi par Bordāna partijas biedru. Es nevēlētos izcelt Bordāna gaitas Latvijas ceļā. Manuprāt, Latvijas ceļā iepriekšminēto akcionāru skaits bija lielāks, viņi bija daudz patstāvīgāki, viņiem bija atšķirīgi viedokļi; viņi diskutēja savā starpā un centās diskutēt ar citiem. Un vēl – toreiz Bordāns nebija šo akcionāru skaitā. Šobrīd Bordāns uzvedas tā, it kā viņam piederētu vairāk nekā 50% Jaunās konservatīvās partijas «akciju» – par to liecina viņa aktivitātes, grābjot valsts naudu partijām, kā arī jaucoties citu ministriju un institūciju ietekmes sfērās. Bordāna partija taču nespēj pieņemt arī tādus demokrātijas uzstādījumus kā augstskolu autonomija un vēlas visos amatos ielikt «savus cilvēkus».

– Bordāns tiešām ir bijis daudzās partijās un visās iepriekš faktiski caurkritis. Tikai pašreizējā viņam devusi reālu varu – Ministru prezidenta biedra amatu. Vai jūs kā ārsts nesaskatāt, ka Bordāns faktiski sevi iztēlojas par īsteno valdības vadītāju, kuram Krišjānis Kariņš ir tikai tāds «biedrs»?

– Šķiet, ka nē. Sekojām taču līdzi stāstam par jauna cietuma celtniecību, kas izskatījās pēc Bordāna partijas biznesa projekta, kurā iesaistītos gan celtniecības karteļi, gan naudas atmazgātāji. Bet Kariņš vai valdības kopējais vēl saglabātais veselais saprāts Bordānam šādu iespēju «uzvārīties» nedeva. Tas, kas šobrīd notiek kontrabandas cigarešu apkarošanas jomā, netieši liek domāt, ka kādam Bordāna partijas biedram ir bijusi ietekme uz cigarešu kontrabandas «jumtošanu» un kontrabandas tirdzniecības «shēmošanu», bet Kariņa valdība šo afēru cenšas aizslēgt un redzamākos nelegālā rūpala biznesmeņus iesēdināt drošākā vietā. Līdz ar to JKP darbojas ar negantu entuziasmu kā ievainots meža zvērs krātiņā, bet Kariņam labpatiktos to skatīt kā pūkainu kaķīti. Un Kariņš cenšas kaut kādā jomā šim agresīvajam plēsoņam izdabāt.

– Jūsu stāstā Kariņš ir pozitīvais varonis?

– Man rada bažas, ka Kariņš ir nostājies kareivīgi agresīvā pozā pret ārstiem, māsām un veselības ministri. Visvairāk man par to liek domāt fakts, ka viņš atteicās tikties ar Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģiona jaunievēlēto direktoru Hansu Klūgi, kurš bija ieradies vizītē Rīgā. Pirmkārt, pats Klūge ir inteliģents, zinošs un ietekmīgs vīrs, bet viņa jaunais amats liek viņam tikties ar visu valdību vadītājiem. Galu galā Latvija maksā pietiekami lielu budžeta naudu Pasaules Veselības organizācijas uzturēšanai.

Arī Kariņa retorika par to, ka nauda veselībai jāatrod sistēmas iekšienē, ka veselības aprūpes sistēma jāmaina divu mēnešu laikā, liek domāt, ka viņa attieksme pret nozari ir šķērna, jo viņam taču ir zināms, ka Latvijas veselības budžets ir proporcionāli vismazākais Eiropas Savienībā.

– Vai atbalstāt parakstu vākšanu par šīs Saeimas atlaišanu?

– Vispār esmu no tiem, kas uzskata, ka šādas akcijas nav produktīvas. Vēl neesmu parakstījies par Saeimas atlaišanu, jo cerēju, ka valdībai pietiks prāta meklēt izlīgumu ar veselības aprūpi un medicīnu. Tomēr politiķu, ministru, koalīcijas ņirgāšanās par medicīnu, ārstiem un medicīnas māsām pirms un pēc budžeta pieņemšanas mani pārliecināja – arī mana balss būs par 13. Saeimas atlaišanu.

– Kā izpaudās koalīcijas ņirgāšanās par medicīnu?

– Bet kā lai es citādi nosaucu valstiski veiktu publisku nomelnošanas kampaņu pret onkologiem, ko veica valsts apmaksāta televīzija? Kā lai savādāk nosauc pilnīgi konfidenciālas informācijas «pasmelšanu» no VID, ka kādam ārstam esot alga 39 tūkstoši – par ko nomaksāti nodokļi -, un šādu ciparu noplūdināšana LETĀ? Es te varu minēt kaudzi medicīnai negatīvu publikāciju un izteikumu, kas, protams, tikai sagadīšanās (zīmīgi paceļ pirkstu) pēc tika izplatīti pirms nākamā gada budžeta pieņemšanas. Un tas tikai tādēļ, lai es un citi mediķi nobītos un neprotestētu par apzagto veselības budžetu. Te nav vērts pat pieminēt 13. Saeimas spēlītes ap Veselības finansēšanas budžetu un pašu pieņemtu likumu nepildīšanu – it kā jau saprotam, par ko ir runa.

– Vai jūs nemulsina tas, ka pieteikumus Saeimas atlaišanai pirms mediķiem iesniegušas odiozas partijas un odiozi personāži?

– Jūs valdību un Drošības policiju sauciet par odioziem personāžiem?

– Nu, nu…

– Valdība pašapmierināti nolēmusi apspēlēt mediķus politiskajā kāršu spēlē, piesaistot Drošības policiju, kas «ieskatās mediķiem kārtīs» un pačukst priekšā valdībai – ko izspēlēt. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka drošībnieki paklausījās mediķus, dažus patirdīja viedokļa sapratnei, un viņiem kļuva skaidrs, ka pēc plašā publiskā antimedicīnas nihilisma mediķi saņemsies un iesniegs savu pieteikumu Saeimas atlaišanai. Tad nu drošībnieki nolēma veikt visu iespējamo parakstu vākšanas diskreditēšanai. Atrada Partybomzi un prokrieviskus elementus, kuru sēkliniekus jau bija «ielikuši skrūvspīlēs» par kādu citu nodarījumu vai mutes palaišanu, iedeva sagatavotus dokumentus rokās, ielēja nelielu devu destilēta graudu dzēriena un aizsūtīja iesniegt dokumentus. Un tūlīt plašu materiālu par šiem iesniedzējiem nosūtīja Re-Baltica un citiem «pētniekiem». Ir tāds fakts, kas šķiet īpaši uzkrītošs, – no šiem Partybomžiem iesniegumu Centrālā vēlēšanu komisija pieņēma uzreiz, bet no Latvijas Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrības nolēma nedēļu vētīt un pārbaudīt – varbūt vispār atmest atpakaļ?

Neesmu sazvērestības teoriju piekritējs, tādēļ faktu, ka valdošās koalīcijas pirmais darbs bija bez jebkādas motivācijas atlaist ilggadējo CVK vadītāju Arni Cimdaru un ielikt paklausīgāku vadītāju, neuzskatu par sazvērestību, bet vienkārši par politiku. Un šī vienkāršā politika visādi pretosies īstam referenduma pieprasījumam.

– Tad jau izklausās, ka Drošības policija ir balstījusi arī mediķu mītiņus pie Saeimas un akciju Iededz sveci, nolaid karogu?

– Kāds taču ieteica šo akciju par karoga nolaišanu tieši bermontiādes simtgades atcerē un valsts dzimšanas dienā. Kādam bija izdevīgi pateikt – mediķiem taču nav karogu un ideju, lai labāk aizdedz sveci un nobirdina asaru. Šo lozungu piesvieda apzināti, lai mazinātu mediķu protestu jaudu.

Kāds uzticams avots man stāstīja, ka mediķu protestu laikā piedalījušies ap 300 drošībnieku un ka viņi rūpīgi savākuši datus par enerģiskajiem, progresīvi domājošajiem jaunajiem ārstiem kā par valsts ienaidniekiem. Jaunie ārsti šo drošībnieku aktivitāti var saprast kā valstisku mēģinājumu palīdzēt viņiem aizbraukt no Latvijas uz ārzemēm un pelnīt sešas līdz astoņas reizes lielāku algu.

Bet mītiņā pie Saeimas tiešām starp mediķiem bija redzami Partybomži. Mums ar Māri Pļaviņu klāt spiedās vīrs tik pelēki un neuzkrītoši ģērbies, ar tādu ieinteresētu sejas izteiksmi un iekšējo inteliģenci acīs, kāda savulaik bija klīnikas morga sanitāram, kas atzāģēja galvaskausu. Un jautājumi, ko viņš uzdeva, lai uzsāktu sarunu, liecināja, ka medicīnas izglītības viņam nudien nav.

– Saeimas atlaišanas iniciatīvai ir jāsavāc ļoti daudz parakstu – vairāk nekā 150 000. Vai LĀB valdē esat domājuši, kā veicināt šo parakstu vākšanu, jebšu ieņemsiet neitrālāku pozīciju?

– Ārsti ir inteliģenta un kontraversāla sabiedrība, un katrs Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis ir personība, zinātnieks, mākslinieks un lielā mērā vienpatnis. Līdz ar to Ārstu biedrības valde ir vairāk intelektuāls diskusiju klubs, nevis revolucionāra šūniņa. Arī Ārstu biedrības prezidente Saeimas atlaišanas akciju atbalsta, nevis veicina. Un šķiet, ka Ārstu biedrības valdes pozīcija arī būs atbalstoša, nevis revolucionāri aktīva ar plakātiem poliklīnikās, praksēs un aptiekās ar aicinājumu parakstīties par Saeimas atlaišanu, un nedomāju, ka biedrība algos notāru, kas kolekcionēs parakstus. Patiesībā jau vajag īpašu politiķu nekaunību, lai vispār šo konservatīvo spēku – Latvijas Ārstu biedrību – novestu līdz viedoklim iesaistīties politiskā pasākumā. Bet Kariņa un Reira duetam tas izdevās.

– Kāpēc LĀB paziņoja, ka prasa tieši finanšu ministra Jāņa Reira demisiju?

– Te nu Ārstu biedrība apsteidza pat savus kolēģus un sabiedrotos – Māsu asociāciju, Jauno ārstu asociāciju un arodbiedrību. Neviens nekad tik ciniski Ministru kabineta zālē nebija piesmējis ārstus un māsas, kā to paveica Reirs. Viņš stāstīja, cik labi bijis ārstēties bagātā Dienvideiropas valstī un kā netīk to darīt šeit. Vārdu sakot, Reirs vienmēr ir gatavs ieteikt badacietējam izņemt no ledusskapja torti.

Šis bijušais un sirdī esošais komunists šogad paspēja samazināt alkohola akcīzi – un to viņš paveica personīgi ar tādu entuziasmu, kas lika domāt par kādu nelielu artavu viņa kabatā no alkohola ražotājiem un tirgotājiem. Viņš samazināja alkohola akcīzi, ieņēmumi budžetā no alkohola akcīzes samazinājās par kādiem 30-40 miljoniem. Pieauga alkohola patēriņš, vairāk pacientu ar alkohola radītām problēmām nonāca slimnīcās. Un kā atbildi Reirs samazināja paredzēto naudas pielikumu veselības aprūpei.

Man Reirs palicis siltā atmiņā kā cilvēks, kurš vienmēr pretojās gan smēķēšanas aizliegumam kafejnīcās, sporta zālēs un bērnu klātbūtnē, kā cilvēks, kurš nepieļāva tabakas akcīzes palielināšanu un tabakas izstrādājumu noslēpšanu no pircējiem. Viņš vienkārši ir darījis visu iespējamo, lai cilvēki vairāk smēķētu un dzertu, un ar plaušu vēzi, aizkuņģa dziedzera vēzi, aknu slimībām, sirds asinsvadu slimībām ārstētos un arī ātrāk mirtu.

Es ceru, ka visiem pensionāriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām Reirs palicis siltā atmiņā no viņa darbības labklājības ministra postenī. Vienkāršoti – lai kādu posteni Reirs ieņemtu, tā ir katastrofa.

– Vai medicīnas darbinieku prasības nozīmē tikai māsu un ārstu algu palielinājumu?

– Vajadzības un problēmas veselības aprūpē mums lielā mērā ir saistītas ar naudas trūkumu, taču to ir lērums. Ja jums ir ķēde un daži tās posmi ir īpaši vāji, tad šī ķēde viscaur ir vāja. Es varētu definēt piecus vājos ķēdes posmus – ļoti mazs kompensējamo medikamentu apjoms; ļoti vāji apmaksāts un pārmēra birokratizēts ģimenes ārstu dienests, kur ārstam prakses uzturēšanai nepieciešams pārmēru daudz pacientu; neatliekamās medicīnas palīdzības dienests drīz pilnībā paliks bez darbiniekiem; paliatīvās aprūpes un rehabilitācijas neesamība vai gandrīz neesamība. Par tiem medikamentiem. Mums ir mazākais kompensējamo medikamentu klāsts Baltijā – Latvijā vismazāk līdzekļu tiek izdalīts kompensējamiem medikamentiem. Ja cilvēkam vajag dārgas antibiotikas, bet tās jāpērk par saviem līdzekļiem, viņš zāles nelieto, lieto nepietiekamās devās, nonāk slimnīcā, kur ārstēšanās dārga, bet ar savu puslietošanu veicina antibakteriālo rezistenci.

Kvotas diagnostikai ar magnētisko rezonansi un datortomogrāfiju liek pat vēža slimniekiem gaidīt vairākus mēnešus rindā. Insulta pacientus naktī ar digitālas angiogrāfijas palīdzību var no tromba smadzeņu asinsvadā atbrīvot tikai P. Stradiņa klīniskajā slimnīcā, kaut insulta vienības mums ir gandrīz katrā reģionālā slimnīcā. Šobrīd globāli visi veicina rehabilitācijas attīstību; Latvijā tā tiek finansēta ar to, kas paliek pāri, proti – gandrīz nemaz. Izārstēt varam, bet tālāk darba dzīvē atgriezt nespējam. Publiskā valdības un deputātu retorika, ka nauda veselībai nozīmē naudu ārstu algām, patiesībā ir klaji meli un tukšmuldēšana. Šo tukšrunu lielā mērā nosaka medicīnas paradokss – medicīnas naudu iedzīvotājs tērē galvenokārt pirmajā dzīves gadā un pēdējos divos vai piecos dzīves gados. Deputāts un ministrs, kā likums, atrodas dzīves vidusposmā, deputāts nezina, ko nozīmē saskarties ar vēzi, sirds mazspēju, aknu mazspēju, hronisku obstruktīvu plaušu slimību, kuru ārstēšana paņem lielus līdzekļus veciem cilvēkiem. Daudz lielākus nekā gripa, muguras sāpes, gastrīts, paģiras, trauma vai veģetatīvā distonija, kas ir deputātam pazīstami jēdzieni. Latvijas iedzīvotāji dzīvo gadu no gada ilgāk un sasniedz to vecumu, kad saskaras ar ļoti smagām un dārgi ārstējamām slimībām. Lielākā daļa no viņiem nav bijuši deputāti un nespēj samaksāt lielas summas, lai bez rindas nokļūtu pie speciālista, uz diagnostisku procedūru vai, vēl vairāk, – iegādātos zāles, ko valsts nekompensē.

Un tomēr – galvenais šodien Latvijā ir samaksāt medicīnas māsām, vecmātēm, ārstu palīgiem, lai mūsu jaunās mediķes neaizbrauc no Latvijas. Patiesībā medicīnā 90% darbinieku ir sievietes. Kariņa un Reira politika – nemaksāt solīto medicīnas darbiniekiem – patiesībā ir sieviešu diskriminācija.

Foto: F64