Politologi: Levitu virzīja pārāk ātri un agresīvi

Par vēl līdz galam neizspēlēto politisko pokeru Valsts prezidenta, eirokomisāra izvēlē, Rīgas varas un pašvaldības uzraugošās ministrijas simbiotiskajās attiecībās, gaidāmo Rīgas mēra Nila Ušakova atbrīvošanu no amata un nosēšanos Eiroparlamentā līdz ar citiem politiķiem Neatkarīgās diskusija ar ekspertiem – Rīgas Stradiņa universitātes profesori Ilgu Kreitusi un politologu, sabiedrisko attiecību speciālistu Filipu Rajevski.

Neatkarīgā: – Kā jūs raugāties uz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) un ministra Jura Pūces un Rīgas mēra Nila Ušakova ieilgušo komunikāciju par pārkāpumiem Rīgas satiksmē (RS) un Ušakova kā pašvaldības uzņēmuma kapitāldaļu turētāja atbildības prasīšanu? Cik ticama, jūsuprāt, ir Ušakova vai varbūt pat visas domes atlaišana?

Filips Rajevskis: – Rīgas domes atstādināšanai es neticu – taktiski un stratēģiski tas šobrīd nav izdevīgi ne atstādināmajiem, ne atstādinātājiem. Tas haoss, kas rastos, un riski būtu lielāki nekā labums.

– Izdevīgi vai ne, bet varbūt, juridiski raugoties uz pārkāpumiem, tas jādara?

F.R.: – Pārkāpumi ir gana lieli, un viss drīzāk virzās uz mēra noņemšanu. Ušakova draudi par lēmuma pārsūdzēšanu izskatās smieklīgi, ņemot vērā to, ka pēc diviem mēnešiem viņš, visticamāk, tāpat zaudēs mēra amatu, iegūstot Eiroparlamenta deputāta mandātu. Visiem būs labi: viens būs parādījis spēku, atstādinot Ušakovu, otrs dosies prom un varēs no Briseles vēl komentēt ministra darbību.

Ilga Kreituse: – Atlaižot domi, būs jāvēlē jauna, bet tie deputāti, kas ievilka opozīcijas partijas Rīgas domē, atrodas Saeimā un no turienes nekandidēs uz domi vēlreiz. Opozīcijas partijām vairs nav nedz cilvēkresursu, nedz finanšu resursu. Nesen beidzās Saeimas vēlēšanas, kases patukšotas, un lieli līdzekļi ātri neieplūst. Tūlīt EP vēlēšanas, un, ja vēl drīz arī Rīgas vēlēšanas, būtu ļoti grūti nodrošināt reklāmas kampaņu, rast līderus, tādēļ domes opozīcijas partijas ir vismazāk ieinteresētas ārkārtas vēlēšanās. Turklāt tas, kas pašlaik tiek atklāts, nav šīs domes sastrādāts, bet ir ilgstošā laikā periodā sadarīts, un nevar visu Rīgas domi sodīt par iepriekš sastrādāto.

Bet izskatās, ka neviens nekur nesteidzas.

Bet par tālāko man šaubas radīja informācija par Edgara Jaunupa un Jāņa Urbanoviča tikšanos kafejnīcā, par kuru, jautāts televīzijā, pat citkārt tik pašpārliecinātais Juris Pūce samulsa un sāka kaut ko stāstīt par Jaunupu kā AP! valdes pārstāvi. Tas vieš pārdomas, vai tā nav sava veida saspēle, priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa. Vecākās paaudzes cilvēki, kas balsoja par Ušakovu, sajutīs, ka zēnam dara pāri, viņš ir jāaizstāv, vai konsolidēsies, kad «mūsējos sit».

Ušakova noņemšana varētu būt diezgan reāla, bet – kas no tās iegūs? Mani mazliet pārsteidz otra vicemēra Vadima Baraņņika izvēle – būtu kaut mazliet padomājuši, ko liek, tostarp domājot arī par etnisko noskaņu! Tagad viss latviskais ir atbīdīts nost!

Filips Rajevskis: «Tagad drīzāk pozitīvi atšķiras vecie politiķi uz leģionāru fona, lai gan viņi tieši tika meklēti, lai atšķirtos uz politiķu fona»

– Kur izpaužas šī saspēle? Abu pušu garajā sarakstē? Vai arī tā tiešām tiek krāta juridisko argumentu bāze mēra atbrīvošanai, kurai pa vidu Rīgas dome iekož ministram un viņa partijai ar spēļu zāļu aizliegšanas draudiem Rīgā, izņemot elites viesnīcas?

I.K.: – Jā, arī tajā. Vēl redzam, kā RS valdes vietas izpildītājs ierodas Saeimā ar neaizskaramības un pārākuma izjūtu, lai gan situācija uzņēmumā ir bēdīga.

Bet pēc Jāņa Zuzāna (viens no lielākajiem spēļu zāļu īpašniekiem) intervijas televīzijā mani pārņem dziļas skumjas un gribētu teikt: mākslinieki, kultūras darboņi – uz kā jūs balstāties! Ja tiešām inteliģence vāks parakstus pret iecerētajiem ierobežojumiem, tad jāteic, ka ar mūsu kultūru kaut kas nav kārtībā.

F.R.: – Izņemot no vienādojuma Ušakovu, vairākums nemainās un dzīve turpināsies kā līdz šim, tikai bez Ušakova. Sekojot līdzi Pūces minētajiem termiņiem, varam minēt, ka nākamnedēļ varētu noņemt Ušakovu. Tad Oļegs Burovs kļūst par Rīgas mēru, un dome turpina strādāt. Skaidrs, ka satiksmi Rīgā apturēt nedrīkst, un RS valdes priekšsēdētāja vietā es arī justos ļoti mierīgi – viņa vieta ir ļoti karsta, viņš sēž kā uz pannas un atbild par visu, kas ir pirms 10, 20 gadiem sadarīts. Viņš var ne tikai Saeimas deputātus pasūtīt! Viņš zina, ko viņš dara, kas ir tajos papīros, kā arī to, ka neviens nealkst viņu atlaist un iesēsties šajā amatā. Par tiem 6000 eiro mēnesī, domāju, viņš jau tagad rēķinās, ka staigās uz KNAB gandrīz līdz mūža beigām.

– Vai Rīgas domes iniciatīva par spēļu zāļu aizliegšanu Rīgā ir mājiens ar mietu VARAM un Pūcem, ar kuru, ne velti, tiek saistīts Zuzāns? Un vai šis gājiens varētu ietekmēt Pūces lēmumu?

F.R.: – Domāju, ka Pūces lēmumu tas neietekmēs – tā būtu pārāk īstermiņa domāšana, bet Pūce atstāj tāda politiķa iespaidu, kurš domā vismaz divus gājienus uz priekšu. Protams, ja lēmums būs juridiski nepareizi noformēts, var gadīties, ka ierēdniecība to aptur.

– Pūce saka, ka viņš maksimāli norobežojoties no šā lēmuma pieņemšanas, lai nepārmestu politisku ietekmi, ka visu saraksti un lēmumus nodrošinot tikai ierēdniecība. Cik šis būs juridisks, cik politisks lēmums?

F.R.: – Jā, ierēdņi arī var atturēt nelikumīga lēmuma pieņemšanu.

Tur ir, protams, arī sveiciens Pūcem un dusmu izrādīšana, bet nedrīkst aizmirst, ka arī Ušakovam vajag priekšvēlēšanu kampaņu. Kampaņa, kas sastāv no bēguļošanas no KNAB, nav priekšvēlēšanu kampaņa, bet cīņa ar spēļu elli ir pietiekami labs priekšvēlēšanu stāsts, ar kuru viņš reizē risina sāpīgu problēmu. Statistika ir briesmīga, kāda nauda tiek caur šīm spēļu zālēm izvilkta no sabiedrības kabatām.

I.K.: – Šausmīga! Un te varētu ne tikai Pūcem, bet visām partijām prasīt, kāda ir to nostāja pret šim spēļu zālēm, un tur var parādīties, cik kuram ir ziedots un iedots. Katrā ziņā sabiedrības viedoklis te ir par labu Ušakovam. Es pati arī esmu redzējusi, kā mans skolēns paliek bez iespējām studēt, jo tēvs ir nospēlējis pēdējo naudu un dzīvokli. Tas ir jautājums ne tikai par Latviju, bet arī par to, kā Latvija izskatās Eiropas Savienībā (ES), cik vēl ES valstīs ir tik daudz brīvi pieejamas azartspēļu vietas. Te drīzāk varētu jautāt, kāpēc tas tik vēlu tiek risināts. Var teikt – visu cieņu tiem, kas taisa Saskaņas PR, ka sagaidījuši īsto brīdi, kad šo tēmu izvilkt. Nez vai kādam mēle griezīsies teikt, ka tas ir slikti.

F.R.: – Esam jau ne reizi vien dzirdējuši azartspēļu īpašnieku pārstāvju draudus, ka nu tik būs, nu tik viņi tiesāsies! Par ko? Valstij ir suverēnas tiesības pieņemt likumus un regulēt šo jomu, jo īpaši, ja ir politiskais atbalsts. Zuzāna kungs var draudēt, cik grib – aiztaisīs, un viss beigsies! Es arī teiktu, ka radošā inteliģence neko neparakstīs.

– Ušakova reitings latviskajā auditorijā krities, bet vai tas kaitēs ievēlēšanai EP? Vai tieši otrādi – balsos par upuri?

F.R.: – Ušakova kā līdera izaicinājums būtu ar viņa vilkmi un Saskaņas augsto reitingu dabūt divas vietas EP, parādot: «Es varu!» Bet domāju, ka viņš divus mandātus esošajā situācijā neizcels. Viņu pašu pārliecinoši ievēlēs, jo īpaši, ja būs zema līdzdalība, un tad arī Tatjanu Ždanoku ievēlēs.

– Ždanoku vai Andreju Mamikinu varētu ievēlēt no Latvijas Krievu savienības?

F.R.: – Ždanoka tur ir numur viens, drīzāk viņu. Domāju, kā viņi dalīs mandātu – pusi termiņa viens un otrs kā palīgs un otrādi. Latvija nav vienīgā valsts, kur divi līderi šādi vienojas.

I.K.: – Piekrītu. Domāju, ka šīs vēlēšanas ne ar ko neatšķirsies – viena vieta Saskaņai un viena Ždanokai. Arī iepriekšējās vēlēšanās Saskaņa ar tās augsto popularitāti divas vietas nedabūja, jo nepieciešamais balsu skaits ir lielāks, ir tikai astoņi mandāti Latvijai!

F.R.: – Ušakova reitings krievvalodīgajā auditorijā ir augsts, bet vēlētājs var parādīt savas dusmas, neatnākot uz vēlēšanām, jo viņi brauc pa tām pašām ielām, dzird stāstus par korupciju. Arī krievvalodīgie vēlētāji nedzīvo uz citas planētas, viņus šīs nebūšanas skar ļoti tieši, turklāt, kad viņi sadusmojas, viņi savā rīcībā kļūst aktīvāki nekā latvieši.

I.K.: – Līdzdalību mazina vēl tas, ka EP vēlēšanas, atšķirībā no Saeimas vēlēšanām, ir piesietas pie vēlēšanu iecirkņa.

– Kā vērtējat personāliju piedāvājumu? Kādas izredzes leģionāriem – partiju integrētajiem nepolitiķiem – politikas komentētājiem, vērtētājiem, analizētājiem?

F.R.: – Tas ir veids, kā ietaupīt reklāmai – ņem gatavus leģionārus vai savus partijas biedrus, ieguldi naudu un citus resursus viņu atpazīstamības pumpēšanai – pat ja viņu neievēlē, šī būs kā investīcija. Bet ja nav ko investēt, paņem jau pazīstamu cilvēku un ietaupi. Problēma ir tāda, ka šogad ir ietaupījuši faktiski visi, kā rezultātā mums ir pilns ar spēcīgiem, redzamiem leģionāriem, pie kuru šādas koncentrācijas problēma netiek atrisināta.

– Konkurence ir palikusi.

F.R.: – Jā! Ja būtu viens šāds leģionārs, viņš uz partijas biedru fona tā smuki izceltos. Politikā kampaņās svarīga ir ne tikai atpazīstamība, bet arī atšķirība no pārējiem, bet šobrīd ir grūti pateikt, kurš no viņiem atšķiras. Tagad drīzāk atšķiras Valdis Dombrovskis, kurš ir partijas biedrs līdz kaulam, komisārs. Vai Roberts Zīle. Drīzāk pozitīvi atšķiras vecie politiķi uz leģionāru fona, lai gan viņi tieši tika meklēti ar domu, lai atšķirtos uz politiķu fona.

I.K.: – Izlasot partiju programmas, atklāju, ka tās satura uzsvarus lielā mērā nosaka tas, kas ir iesaukts par leģionāru. Piemēram, kur ir Austrumeiropas centra pētnieks Andis Kudors, tur programmā ir «aktīvs atbalsts Moldovai, Ukrainai, Gruzijai»; kur ir Latvijas Universitātes profesors Ivars Ījabs, uzsvars tiek likts uz izglītības fondu, uzsverot pat ERASMUS programmu.

F.R.: – Tad Reģionu apvienība līdz ar Otto Ozola ienākšanu sola atbalstu katalāņiem?

– Nav gan tas minēts programmā, varbūt vienīgi diskusijās varēs to paust.

I.K.: – Un Rail Baltica uzsvērts programmās, kur ir Baiba Rubesa un Roberts Zīle, kurš gan par to ir cīnījies jau gadiem. ZZS ir zaļais akcents, bet interesanta ir vēlme prasīt atbalstu no ES demogrāfijas problēmu risināšanai. Kāds sakars EP vēlēšanām ar to? Viņi domā, ka ES piešķirs bērnu pabalstu 100 eiro apmērā?

Vienīgā partija, kurai atradu ideoloģisku līniju, ir Jaunā Vienotība (JV), kura ļoti uzsver to, ka darbosies Tautas partiju grupā. Tas, kurā partiju grupā mūsu deputāti darbosies, ir diezgan aktuāli, it īpaši pēc Ivetas Grigules piedzīvojumiem. Vajadzētu arī palūkot, vai tā grupa vispār aizstāv tās idejas, ko kandidāti sludina Latvijā.

Bet tas, ka mani kolēģi politologi ir programmās ienesuši savus akcentus, ir patīkami.

F.R.: – Tas ir tās pašas taupīšanas ietvaros – gribi būt leģionārs, uzraksti programmu!

I.K.: – Iekšējo resursu izmantošana. Citādi, ja nosaucam, piemēram, AP! kandidātus: Ivars Ījabs, Baiba Rubesa, Ieva Ilvesa – vai viņi asociējas ar AP! uz Saeimas vēlēšanām? Neviens! Šī pārstāvniecība no partejiskās puses ir grūti saskatāma.

– Kā vēlētāji varētu vērtēt, to, ka šie cilvēki ir bijuši pazīstami, cienīti eksperti savā jomā, bet nav bijuši politikā un pēkšņi tiek izlikti kā EP līderi?

F.R.: – Problēma ir tajā, ka Eiropa sabiedrībai, arī kampaņu veidotājiem, programmu rakstītājiem ir sarežģīta tēma, jo ir grūti pateikt, par ko viņi tur lemj, kāds mums no tā labums, cik liela ir mūsu deputātu ietekme. Te drīzāk varētu nostrādāt vispārpieņemtais viedoklis, ka šie eksperti tiek vērtēti kā gudri, un, ja reiz tādi viņi ir, tad jau sapratīs, ko EP iesākt.

Kampaņās lielākoties ir lokālā darba kārtība, neviens nerunā par Eiropas lielajām problēmām.

I.K.: – Nacionālajai apvienībai ir, piemēram, viena tēma, kas ir Eiropā ļoti aktuāla – nacionāla valsts, nacionālā patstāvība, nē federālismam!

– Federālisma jautājums tiek bieži apspēlēts, bet šaubos, vai, pajautājot uz ielas vidējam vēlētājam, viņš skaidri sapratīs, kas ar to domāts, un izdarīs izvēli, vadoties no šā aspekta.

I.K.: – Jā, tas ir izglītības, izpratnes jautājums. Vēl – cilvēkos tomēr ir šis pesimisms – ko jūs tie astoņi no Latvijas varat ietekmēt, tas ir nedaudz vairāk par vienu procentu EP deputātu. Turklāt viņi neiet kā vienots spēks, bet izšķīst katrs savās grupās. Labi, tagad bija fenomens – četri deputāti Eiropas Tautas partiju grupā, kas nez vai vēl kādreiz tā būs.

– Kā vērtējat tikko ievēlētu Saeimas deputātu un pat ministres kandidēšanu uz EP? Muskuļu, atpazīstamības audzēšana ar domu, ka tāpat jau nez vai ievēlē, pildvielas veidošana vai Saeimas vēlētāju uzmešana?

F.R.: – Saraksta izdekorēšana. Neredzu daudz spēku, faktiski nevienu, kuram būtu objektīva jauda paņemt vairāk nekā vienu mandātu. JV varbūt liekas, ka bija četri un varētu dabūt vairāk, bet, ja paskatāmies uz partijas reitingu, tad rodas šaubas. Valdis Dombrovskis, protams, savāks balsis, viņam fani ir, nu, varbūt Sandra Kalniete, bet, ja skatāmies uz pārējiem sarakstiem, tur pamatā ir līderis, kuru partija redz kā EP deputātu, pārējiem ir iemēģināšana, viņu izgaismošana, turklāt ar kaut ko taču jāpiepilda saraksts, kaut vai ar ministru.

– Bet Dace Melbārde ir ļoti pozitīvi vērtēta sabiedriskajās aptaujās!

F.R.: – Bet nedomāju, ka viņa tiešām būtu gatava mainīt EP deputāta mandātu pret ministres portfeli.

– Jauni izaicinājumi?

F.R.: – No varas neatsakās! Būt par ministru, spēt kaut ko izdarīt ir simtreiz labāk!

I.K.: – Un – iekš kā viņa atgriezīsies, kas būs pēc tam? Es neteiktu, ka Melbārde Eiropas kontekstā būtu populārāka par Zīli – ja tur kāds velk, tad viņš, kas ir stabila vērtība.

F.R.: – Neredzu Zīlem konkurenci!

I.K.: – Viņš gan nedaudz pabojāja savu tēlu, kad kārtējo reizi atteicās no iespējas vadīt valdību, bet tur viņu partija piesedza un piestutēja. Bet es viņu redzētu arī kā labu Valsts prezidenta amata kandidātu – viņam ir visas tās kvalitātes, kuras izvirzām prezidentam. Otrs cilvēks, par kuru daži teica, ka ir par vecu, bet kam nepiekrītu, būtu Imants Lancmanis, kurš būtu mūsu Lenarts Meri, intelektuālisma kalngals. Šodien neteiksim hop! ne par vienu! Vēl nav skaidrības par eirokomisāru – tikai JV skaļā balsī piesaka Dombrovski, bet citas partijas nesteidz tik skaļi piebalsot. Ir virkne politiķu ar nepiepildītām ambīcijām pēc vēlēšanām. Piemēram, Artis Pabriks. Vai, kāpēc, piemēram, arī Zīle nevarētu būt komisārs? Turklāt eirokomisāram nav obligāti jābūt eirodeputātam. Turklāt mums jau spēle notiek pēc principa: tev premjers, tev Saeimas priekšsēdētājs, tev Valsts prezidents, tev eirokomisārs… Šis pokers nebūt nav izspēlēts līdz galam! Domāju, varētu rasties vēl viens otrs kandidāts un prezidenta amats varētu parādīties kā kārtējais pokera spēles elements.

– Tāpēc daļa partiju vēl vilcinās nosaukt savu kandidātu vai paust atbalstu daļas koalīcijas virzītajam Egilam Levitam?

I.K.: – Zinot, kā iepriekš notikusi prezidentu izvēle, es teiktu, ka Levita virzīšana notika par ātru.

F.R.: – Un par agresīvu.

I.K.: – Jā, arī par agresīvu. Kad Latvijas Universitātes aulā no Saeimas prezidija pārstāves Dagmāres Beitneres La Gallas dzirdēju frāzes par Levitu kā «latviešu nācijas tēvu», labi, ka es tajā brīdī sēdēju! Varētu vēl padomāt par Krišjāni Baronu vai Krišjāni Valdemāru kā latviešu nācijas tēvu, bet izrādās, ka rakstām jaunu vēsturi! Pārsteidzoši, ka to saka cilvēks ar doktora grādu! Cukurs ir labs, bet līdz zināmam daudzumam – daudzos tas rada pretreakciju. Man pārdomas radīja arī tas, ka Levita kungs no šī slavinājuma nemēģināja norobežoties.

F.R.:
– Kas par daudz, tas par skādi. Atgrūž arī pozicionēšana, ka faktiski nav citas izvēles. Jebkurš normāls kandidāts, kas domā par politisko nākotni, nesaprot, kāpēc viņam būtu jāskrien šajā pavadā? Ar šo savu agresīvo kampaņu viņš ir nolicis politiķus ļoti nekomfortablā situācijā.

– Savu vai viņu virzījušo partiju kampaņu?

I.K.: – Viņa, viņa!

F.R.: – Bez viņa ziņas tā nenotiktu. Tas, ar kādu pārliecību viņš runā, ka jābūt visas koalīcijas atbalstam, liek domāt, ka viņam kāds ir pateicis, ka viņam būs visas koalīcijas balsis. Jautājums, kurš viņam tā ir pateicis, bet ir skaidrs, ka viņam nav visas koalīcijas atbalsta. Tagad jāskatās, vai Levits turēs savu vārdu un atteiksies no kandidēšanas. Tie viņa priekšnoteikumi uzlikti tādi, kas viņam pašam rada problēmas.

I.K.: – Nevajag arī idealizēt to, kā Levita kungs ienāca politikā – Klubs 21, Valda Birkava valdības tieslietu ministrs, privatizācijas periods, aizbrauca uz Eiropu, kad krita Birkava valdība, kad šeit nav vietas, nevajag arī runāt par disidentismu, aizbraucot no Latvijas 70. gados – vēl ir dzīvi cilvēki, kas tajā laikā darbojās un zina, kā tas bija. Es viņu par to nekritizēju, bet, kad man jādzird, ka viņš ir nācijas tēvs vai 4. maija deklarācijas autors, brīnos, kāpēc klusē Romāns Apsītis, kas vadīja tās izstrādes komisiju, kāpēc klusē Aivars Endziņš. Viens no autoriem – jā, bet ne vienīgais. Nevajag sevi tik ļoti pacelt pāri citiem, tas rada zināmu atstumšanu.

– Skaļākais priekšvēlēšanu solījums no virknes koalīcijas partiju puses bija OIK likvidēšana, bet nu izrādās, ka pat Saeimas lēmumu izvērtēt tās atcelšanu no 31. marta valdība nespēj pildīt, jo pēkšņi atklājies, ka tādēļ varētu pieaugt siltuma un elektroenerģijas tarifi, KPV LV pēkšņi svarīgi Eiropas un Latvijas zaļie mērķi…

F.R.: – Tas ir likumsakarīgi – šis solījums ne ar ko nebija segts.

Bet, runājot par valdību kopumā, man ļoti pozitīvu iespaidu atstāj Krišjānis Kariņš ar to, kā viņš maksimāli izmanto savas personīgās, cilvēciskās spējas, lai kompensētu varas trūkumu. Astoņas vietas parlamentā nav varas avots. Viņa varas avots ir tikai viņa paša harisma, cilvēciskās spējas. Viņš ļoti veikli strādā ar ministrijām, arī OIK gadījumā it kā aizstāv savu ekonomikas ministru, ir ļoti koleģiāls, no otras puses, tur var saskatīt arī rafinētu politisku spēli: galu galā JV OIK atcelšanu nav solījusi. Viņš tos ministrus ievelk un padara atkarīgus no sevis, un tas premjeram bez varas resursa ir ļoti svarīgi.

I.K.: – Runājot par OIK, cilvēkiem vajadzētu pajautāt, kāpēc politiķi to, ko secina tagad, nesaprata brīdī, kad solīja ko citu, solot atcelt OIK jau teju rīt no rīta…

F.R.: – Kā var nesolīt!

I.K.: – Un ko tālāk? Skatos, kā vecie apspēlē jaunos pa visām notīm. Kāda atbildība ir tiem, kas ieviesa OIK sistēmu tā, ka tagad draud miljardu tiesas prāvas? Turpat sēž iepriekšējais ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, Artis Kampars vispār ir balts un pūkains, viņu varbūt atceras tikai saistībā ar tumbočku. Vienotība no atbildības par sistēmas izveidošanu ir ļoti veiksmīgi izsprukusi, sanāk, ka atbildīgs nav neviens. Te KPV LV vajadzētu būt gudrākai koalīcijas sarunās, bet tagad ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro ir vissarežģītākajā situācijā, turklāt viņam arī pietrūkst spēcīgas profesionālas komandas.

Foto: F64

Komentāri

cumshots vines.https://www.yoloxxx.com/

www.yaratik.pro