Prokurori parāda sevi nelabvēlīgā gaismā – Lemberga lietā atsevišķu pierādījumu interpretācija rada neizpratni

Lai kuplinātu pierādījumu klāstu, prokurori nav kautrējušies izmantot pat PSRS laikos tapušos dokumentus.

Savā debašu runā analizējot tiesas izmeklēšanas gaitā pārbaudītos pierādījumus apsūdzības epizodē par SIA Puses kapitāla daļu izspiešanu no bijušā Ventspils pilsētas prokurora, vēlāk miljonāra Valentīna Kokaļa, Ventspils mēra Aivara Lemberga advokāts Raimonds Krastiņš cita starpā vērsa tiesas uzmanību, ka prokurori kapitāla daļu izspiešanu, kas esot notikusi 1993. gadā, pierāda ar 1988. gadā tapušu dokumentu.

STIPRS PAPĪRS. Šis dokuments esot pierādījums, ka Aivars Lembergs 1993. gadā no eksprokurora Valentīna Kokaļa SIA Puses kapitāla daļas izspiedis

Ievēlē izpildkomitejas priekšsēdētāju

Tiesāšanās desmit gados apsūdzība tika grozīta divas reizes; vairākas apsūdzības versijas bija spēkā arī pirmstiesas izmeklēšanas laikā. No grozījumu versijām ar grūtībām var noprast, ka A. Lembergs kā valsts amatpersona 1993. gadā spiedis no V. Kokaļa kapitāla daļas, piedraudot eksprokuroram, ka atlaidīs viņu no Ventspils naftas juriskonsulta amata, kā arī liks viņam pašam likvidēt ienesīgo biznesu – SIA Puses.

Šķiet, loģiski būtu, ja prokurori pierādījumu klāstā izmantotu ar 1993. gadu un vēlākiem gadiem saistītus dokumentus.

Taču, kā izriet no R. Krastiņa teiktā, prokurori tam piegājuši radošāk. Lai pierādītu, ka A. Lembergs 1993. gadā izspiedis kapitāla daļas, talkā ņemts Latvijas PSR Ventspils pilsētas Tautas deputātu padomes 1988. gada 5. decembra lēmums, kurā teikts, ka par Ventspils pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju ievēlēts A. Lembergs.

Kāds sakars?

Komentējot šā pierādījuma svaru, R. Krastiņš tiesai, cita starpā, teica sekojošo: «Man personīgi nav saprotams, kāds sakars apsūdzības epizodei ar 1988. gadu. Tie ir PSRS laiki. Apsūdzībā norādītais laika periods – 1993. gada rudens. Kā jums zināms, un tas nav pārmetums tiesai, es uzdevu jautājumus, tajā skaitā Kokalim. Prokurori lēca kājās un teica: «Tiesa, noņemt jautājumus, jo tas neattiecas uz apsūdzības periodu!» Tiesa piekrita. Vēlreiz, tie nav pārmetumi tiesai! Prokurors uztur apsūdzību. Ja viņš tā uzskata – lai būtu! Bet svarīgi ir tas, ka, man pratinot Kokali, noņēma jautājumus. Bet tas vēl ir nieks! Nav saprotams, kāds gan sakars tā laika ekonomiskai, politiskai iekārtai ar apsūdzību. Nav apsūdzībā pilnīgi nekas par 1988. gada un PSRS laiku notikumiem. Turpretī dokuments ir par Aivara Lemberga iecelšanu par izpildkomitejas priekšsēdētāju PSRS laikā. Apsūdzība nav par šāda amata dienesta stāvokļa izmantošanu kaut kādu draudu realizācijai pret Kokali! Varbūt prokurors nesaprot, gribu prokuroram norādīt, ka vispār jau uz 1993. gada rudeni šāds amats, loģiski domājot, vairs nepastāv, jo PSRS vairs nav, LPSR vairs nav! Tātad, pat gribēdams, Lembergs vairs nevarēja izmantot šāda dienesta stāvokli, pie kāda viņš bija ticis 1988. gadā, lai kaut ko piedraudētu Kokalim. Svarīgi ir secinājumi, kādus prokurori izdara no šī dokumenta. Dokumentā teikts: «Ievēlēt par izpildkomitejas priekšsēdētāju Aivaru Lembergu, deputātu no 136. vēlēšanu apgabala.» Viss, viens teikums. Vairāk nekā tur nav.»

Neesot bijis naivs

Turpinājumā V. Krastiņš tiesai citēja fragmentu no prokurores Ilgas Paegles debašu runas par minētā dokumenta nozīmi apsūdzības pierādīšanā: «Dokuments pierāda, šis amats arī 1988. gadā bija apveltīts ar lielu ietekmi no citiem, uzsākot kopīgas biznesa gaitas 1993. gada beigās, 1994. gada sākumā ar cietušo Valentīnu Kokali, lieciniekiem Jāni Blaževicu, ar Uldi Pumpuru, Mamertu Vaivadu. Apsūdzētais Aivars Lembergs nebija naiva pašvaldības amatpersona, kura vispār neko nesaprata no uzņēmējdarbības, neko nesaprot no tā, kā ir izmantojama vara savās interesēs.»

Lielvārdes josta

Analizējot prokurores teikto, R. Krastiņš citā starpā norādīja: «Iedomājieties, no šī viena teikuma «Ievēlēt Lembergu par izpildkomitejas priekšsēdētāju» ne tikai izrietot, bet ar šo vienu teikumu esot pierādīti fakti, ka Lembergam bijusi liela ietekme, viņš neesot bijis ne nieka naivs, ka Lembergam esot bijusi sapratne par uzņēmējdarbību. Padomājiet – PSRS laiks, uzņēmējdarbība, pilnīgi cita ekonomiskā kārtība. Par tādu uzņēmējdarbību, kāda iestājās pēc 1990. gada, 1988. gadā diez vai Kokalis sapņoja. Kokalis bija tā laika varas kalps, kurš, kā viņš pats teica, trenkāja Skoku (domāts Igors Skoks, bijušais Ventspils naftas prezidents) pa garāžiņām, lai tas neskatās, kā viņš tur teica, Katrinas erotiskās filmas. Pilnīgs vergs iekārtai. Bet prokurori pasaka, ka ar šito papīru esot pierādīta Aivara Lemberga vaina kukuļa izspiešanā no Kokaļa!? Pirmkārt, ne laiks, ne amats nav nekādā sakarā, un trešais, šis dokumentā minētais teikums tiek pasniegts kā tāda Lielvārdes josta – ka tur esot iekodētas visas prokuroru apsūdzības runā norādītās lietas.»

Apsūdzības titullapa

Turpinājumā R. Krastiņš iztirzāja prokuroru loģiku pierādījumu pamatošanā: «Prokurori saka – šajā papīrā iekļautās ziņas pierādot faktu, ka Aivars Lembergs esot sapratis, kā izmantot varu savās iestādēs. Apskatieties to papīru! Kur kaut kas tāds ir ierakstīts? Tad tādā gadījumā mēs varam paņemt jebkuru lēmumu par jebkuru personu, kur – ievēlēts tādā vai līdzīgā amatā, un uzreiz viņu varētu sākt apsūdzēt: «Ahā, ja viņu ievēlēja, tad viņš zināja, kā izmantot varu savās savtīgās interesēs!» Vai tas būtu objektīvi, vai mēs tiešām tam varētu ticēt? Bet prokurori, balstoties uz šo papīru, saka, ka tas pierādot Aivara Lemberga vainu. Visi šie četru prokuroru apgalvojumi ir tendenciozi un subjektīvi, naidīgas attieksmes izpausmes augļi. Dokumentā, uz kuru prokurori atsaucas un ar kurā iekļautajām ziņām viņi pamato it kā pierādītos minētos apgalvojumus, ir tik vien kā ieraksts par ievēlēšanu amatā un nekas vairāk. Šis dokuments ir pats pirmais pierādījums, ar kuru prokurori uzsāka savu apsūdzības runu 2018. gada 12. februārī. Šo pierādījumu ar saviem secinājumiem prokurori ir likuši tā kā tādu vienu riktīgu, treknu titullapu visai savai apsūdzības runai. Mēs saprotam, prokurors atnāk, pirmais pierāda to, kas ir. Nu Pandoras lāde vaļā. Tās pašā augšā centrālais pierādījums ir 1988. gada lēmums par izpildkomitejas priekšsēdētāja ievēlēšanu. Šis papīrs ir ne tikai titullapa apsūdzībai un apsūdzības runai, bet šis konkrētais papīrs un, pats galvenais, tam sekojošie prokurora secinājumi jau ir kā titullapa prokuroru objektivitātei vai neobjektivitātei un, pats galvenais, kā titullapa visam pierādīšanas procesam, ko prokurori izpildīja savā apsūdzības runā. Ja prokurori uzskatītu, ka bez šāda 1988. gada papīra var iztikt, tad viņi apsūdzības runā to nebūtu pieminējuši. Viņi to izvilka kā pirmo un teica, ka tas pilnīgi noteikti ir nepieciešams, bez tā nevar iztikt. Ir tūkstošiem dokumentu, bez kuriem prokurori ir iztikuši, paši atnesuši, iztikuši. Būs atsevišķa man saruna, es jums parādīšu, cik daudz prokurori atnesa uz lietu materiālus un cik izmantoja. Prokurors Zalužinska kungs vēl gluži nesen masu medijiem jeb, pareizāk sakot, tautai, darīja zināmu, kāpēc tad tiesas process ievilcies. Kā teica prokurora kungs, kā bija pasniegts medijos? Tiesa esot pārāk demokrātiska. Kā mums tas ir jāuztver? Tieši tā arī ir jāuztver.»

Šai brīdī R. Krastiņu pārtrauca tiesnesis Boriss Geimans, sakot: «Paldies! Tad es ļoti demokrātiski – pusdienas pārtraukumu vajag.»

Pēc pusdienām R. Krastiņš cēla gaismā nākamo PSRS laiku dokumentu, ar kuru prokurori bija centušies pierādīt kapitāla daļu spiešanas epizodi.

******

Fragments no prokurores Ilgas Paegles debašu runas, kur viņa sāk uzskaitīt, ar ko ir pierādīts, ka A. Lembergs no V. Kokaļa 1993. gadā kapitāla daļas izspieda:

«Un apsūdzība ir pierādīta ar dokumentiem par apsūdzētā Aivara Lemberga ieņemamiem amatiem, proti, kas pierāda, ka viņš apsūdzībā norādītajā laikā bija amatpersona, kā arī amatpersona, kas ieņem atbildīgu stāvokli, pārējiem dokumentiem, kas pierāda apsūdzētā Aivara Lemberga ietekmi Ventspils pilsētas domā, domē un tās institūcijās.

Pirmais. Ar 1988. gada 5. decembra Latvijas PSR Ventspils pilsētas tautas deputātu padomes lēmumu numur 8/1 par izpildkomitejas priekšsēdētāja ievēlēšanu, apliecinātu kopiju, atrodas simt divdesmit trešā sējumā, lietas lapa – divsimt trīsdesmit, kas saņemta ar 2008. gada 14. janvāra Ventspils zonālā arhīva direktores Sungailes atbildi, numurs 6.3-3.1/D-40JUR uz 2008. gada 4. janvāra pieprasījumu, ē, kriminālprocesā, numurs 12812003205/54, atrodas divdesmit sestā sējumā un simtu divdesmit, ē, lietas lapa viena, viens, un simtu divdesmit trešajā sējumā, lietas lapa simtu deviņi. No dokumenta secināms, ka 1988. gada 5. decembrī Latvijas PSR Ventspils pilsētas tautas deputātu padome ir pieņēmusi lēmumu numur 8/1 par izpildkomitejas priekšsēdētāja ievēlēšanu, ar kuru ievēlēja par izpildkomitejas priekšsēdētāju Aivaru Lembergu, deputātu no simtu trīsdesmit sestā vēlēšanu apgabala. Dokuments pierāda, ka apsūdzētais Aivars Lembergs ir bijusi pietiekami augsta ranga amatpersona arī līdz brīdim, kad viņš iepazinās ar cietušo Valentīnu Kokali, šis amats arī 1988. gadā bija apveltīts ar lielu ietekmi no citiem, uzsākot kopīgas biznesa gaitas 1993. gada beigās, 94. gada sākumā ar cietušo Valentīnu Kokali un lieciniekiem Jāni Blažēviču, Uldi Pumpuru un Mamertu Vaivodu, apsūdzētais Aivars Lembergs nebija naiva pašvaldības amatpersona, kura vispār neko nesaprot no uzņēmējdarbības, neko nesaprot no tā, kā ir izmantojama vara savās interesēs.

Otrais, ar divtūkstoš, ar 1990. gada 30. janvāra Latvijas PSR Ventspils pilsētas tautas deputātu padomes lēmumu numur 1/10…»

Foto: F64