Raimonds Bergmanis: Bez kavēšanās jāizveido krīzes centrs

Par visaptverošo valsts aizsardzības sistēmu vīrusa krīzes laikā, par aizsardzības budžetu, par administratīvi teritoriālās reformas ietekmi uz civilo aizsardzību un citām aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar Saeimas deputātu, bijušo aizsardzības ministru Raimondu Bergmani (ZZS).

– Tuvojas 4. maijs. Bija ieplānots daudz pasākumu, taču tagad laikam jau tie nenotiks?

– Neesmu klāt pie lēmumu pieņemšanas, bet, tā kā ir pagarināta ārkārtas situācija, netiks rīkoti pasākumi, kuros pulcējas daudz ļaužu. Droši vien nebūs arī militārās parādes Daugavpilī, kas iepriekš tika plānota un gaidīta jau sen. Tas bija tāds vienots «stāsts», kas iesākās jau pirms trim gadiem, un Daugavpils parāde bija paredzēta kā viens no pasākumiem Latvijas neatkarības kara simtgades piemiņai. Par to žēl. Iepriekšējos gados bija parādes Vidzemē, Zemgalē. Šogad bija paredzēts Latgalē. Zinu, ka Polijas vēstniece Monika Mihališina aktīvi iesaistījās ar idejām pasākuma organizācijā, jo Polijas loma Latvijas neatkarības cīņu laikā bija liela. Tāpat arī Valsts prezidenta kancelejai bija idejas. Bet nu jaunais koronavīruss ir veicis savas korekcijas un idejas diezin vai tiks realizētas tādā veidā, kā bija domāts.

Lai vai kā, par 4. maiju runāsim un atcerēsimies. To var darīt visādos veidos. Pagājušajā gadā rīkoju skolēnu eseju konkursu par brīvības tēmu. Biju pārsteigts par lielo dalībnieku skaitu un darbu augsto kvalitāti. Kopā ar konkursa uzvarētājiem braucām uz Briseli. Tas bija skaists brīdis, atmiņā paliekošs.

– Tuvojas arī 9. maijs. Citos gados tā ir bijusi liela ļaužu staigāšana…

– Šoreiz masu pasākuma nebūs, jo valdība noteikusi ārkārtas stāvokli līdz 12. maijam. Kāpēc tieši tik ilgi? Droši vien šis lēmums ir izsvērts, balstīts uz ekspertu ieteikumiem. Nav jau teikts, ka 12. maijā varēs ārkārtas stāvokli atcelt, un tas būs jāpagarina vēl. Visticamāk, ka būs jāpagarina. Labi, ka Saeima pieņēma likumā attiecīgu labojumu, un tagad ir iespēja ārkārtas stāvokli pagarināt vairākkārt – elastīgi, atkarībā no situācijas, nevis uzreiz uz trim mēnešiem. Ne tikai 4. maijs, 8. un 9. maijs, bet ļoti daudz dažādu norišu nevarēs notikt, jo pasaule ar tik bīstamu pandēmiju nav saskārusies simts gadu. Politiķus, valstis, starptautiskas organizācijas šī pandēmija ir pārsteigusi – tās nav bijušas šādam pavērsienam gatavas.

– Kāda ir Covid-19 ietekme uz drošību – ārējo un iekšējo?

– Šis laiks ir sarežģīts arī Aizsardzības ministrijai un bruņotajiem spēkiem. Bet vienlaikus tā ir arī iespēja. Ir iespēja pārvērtēt vērtības. Es pašlaik vadu Saeimas apakškomisiju par valsts visaptverošās aizsardzības sistēmu, un tagad ir iespēja par to runāt, un cilvēki varbūt par to vairāk domās, un politiķi pieņems lēmumus, saprotot, ka tā ir vajadzīga lieta. Jo – kas ir visaptverošā aizsardzības sistēma? Tā ir ikviena cilvēka atbildīga attieksme pret valsti un tās drošību. Visaptverošā drošība nav tikai militārā drošība, bet atbildīga uzvedība gan ikdienā, gan krīzes laikā. Mēs apdrošinām automašīnas, veselību, īpašumus, un tāpat jānodrošinās pret dažādām krīzes situācijām. Līdz šim par to publiskajā telpā tika maz runāts, bet tagad koronavīrusa krīze rāda, ka par to ir jādomā. Šādām situācijām jāgatavojas savlaicīgi, bet tas nav viegli. Tagad ir iestājusies aktīvas rīcības fāze, un būs jāpieņem nākamā gada budžets. Un rudenī būs jāpieņem daudzi nopietni lēmumi. Tagad ir acīm redzams, ka jābūvē visaptveroša aizsardzības sistēma, kas iekļauj sevī, piemēram, civilo aizsardzību. Bet valstī joprojām nav pieņemts civilās aizsardzības plāns. Droši vien viens no instrumentiem, ar kuru mēs sevi ļoti labi varētu pasargāt, būtu krīzes vadības centrs, kāds ir daudzās pasaules valstīs. Šādam centram būtu jāstrādā diennakti septiņas dienas nedēļā, un tam vajadzētu būt gatavam reaģēt uz jebkura veida krīzes situācijām – uz dabas stihijām, epidēmijām, avārijām vai politiskām krīzēm, lai valsts būtu gatava izturēt šādus dramatiskus satricinājumus.

Man ir bijis daudz tikšanos ar dažādu valsts institūciju darbiniekiem, un redzu, ka cilvēki pamazām maina savu attieksmi pret drošību un valsti. Par to prieks. Taču stabilu visaptverošās aizsardzības sistēmu jau nav tik ātri un vienkārši izveidot. Tāpēc jāmācās no tādām valstīm, kurās šāda sistēma ir – Izraēlas, Šveices, Somijas. Pašlaik nav korektas informācijas vai pētījumu, kā šādas sistēmas pastāvēšana un darbība ir ietekmējusi situāciju, bet domāju, ka noteikti šī ietekme būs pozitīva un jūtama. Somijā sabiedrība ir jau iepriekš apmācīta un trenēta, tāpēc viņiem ir vieglāk pareizi, efektīvi rīkoties arī šādās krīzes situācijās kā pašlaik.

– Kā civilās aizsardzības un visaptverošās aizsardzības sistēmu ietekmēs administratīvi teritoriālā reforma?

– Ir daudz izaicinājumu. Latvijas Universitātē ir sociālpolitisko pētījumu institūts, kurš šā gada sākumā veica pētījumu par visaptverošo valsts aizsardzību. Un viens no atzinumiem ir, ka reģionu iedzīvotāji ir atsvešināti no valsts varas, viņi nezina, kā rīkoties krīzes situācijās, nav uzticības institūcijām, jo, kā cilvēks lai zina, ja viņš neuzticas? Pēc administratīvi teritoriālās reformas, ja tā tiks realizēta tādā veidā kā līdz šim, situācija būs vēl sarežģītāka. Cilvēkiem ir bažas par veselības, finanšu, izglītības jomām, un tas viss savijas ar civilo aizsardzību. Uz Saeimas visaptverošās valsts aizsardzības apakškomisiju bija uzaicināti Valsts ugunsdzēsības dienesta pārstāvji, kuri ir atbildīgi arī par civilo aizsardzību, un viņi atklāja, ka pastāv daudz problēmu tieši civilās aizsardzības jomas organizācijā, kur nav skaidrs, kā tā darbosies, kad tiks izmainītas pašreizējās pašvaldību robežas. Vairākās vietās dažādu pašvaldību civilās aizsardzības komisijas ir apvienojušās, taču, kad reģioni tiks pārveidoti, tām būs jāsadalās, jāpāriet uz to pašvaldību, pie kuras aizgājis reģions. Kā tiks sadalīti resursi? Kā tiks izveidotas jaunās civilās aizsardzības struktūras? Tie ir sarežģīti jautājumi, uz kuriem jārod atbildes.

– Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce ir paudis, ka turpinās reformu.

– Pašlaik svarīgākais uzdevums ir stabilizēt situāciju, bet reforma uzliks papildu slogu. Pašlaik ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir neziņa, kā dzīvot tālāk, kā viss notiks. Saskaņā ar administratīvi teritoriālās reformas plāniem jau jūnijā ir paredzēts, ka reģionos tiks izveidotas komisijas, kas sanāks kopā un spriedīs, kādus lielus projektus atbalstīt, kādus neatbalstīt. Pašlaik gan ir grūti iedomāties, kā tas varēs notikt, jo pašvaldības ir smagi cietušas – vienas vairāk, citas mazāk. Un tagad tām jāvienojas par projektiem? Kā tās atradīs kopīgu valodu? Cilvēki ir lielā neziņā, daudzviet ir grūta finansiālā situācija, līdz ar to man ir grūti iedomāties, kā būs iespējams par kaut ko vienoties laikā, kad tuvojas vēlēšanas un ir Covid-19 krīzes ietekme. Ir jau vēl citas reformas – nav zināms, cik būs jāinvestē veselības jomā, izglītības jomā. Un tad vēl teritoriālā reforma. Neesmu pārliecināts, ka visas šīs lietas var realizēt uzreiz.

– Budžetā kā negrozāms skaitlis ir iekļauti aizsardzības izdevumi vismaz 2% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP). Taču tagad būs ekonomiskā krīze, naudu vajadzēs visam kam. Vai parlamentam būtu jāturas pie šiem 2%? Varbūt aizsardzības izdevumi jāsamazina?

– Es uzskatu, ka apņemšanās par šiem 2% nav jāaizmirst. Mana pārliecība ir, ka to nevajag darīt. Ir iesākti daudzi procesi, kuri jāpabeidz. Grūti prognozēt nākamos notikumus, bet skaidrs, ka kopējais IKP samazināsies, līdz ar to arī aizsardzības izdevumiem draud samazinājums. Kad es biju aizsardzības ministrs, bija NATO valstu ministru tikšanās, kurā par to notika vienošanās, un vienošanās bija arī Latvijas valdībā, ka gadījumā, ja notiek IKP krišanās, valstis tomēr nesamazina aizsardzības izdevumu apjomu – tātad tiem jābūt pat vairāk nekā 2% no IKP. Aizsardzības ministrijai un bruņotajiem spēkiem atšķirībā no daudzām citā nozarēm ir 12 gadu attīstības plāns. Ir, piemēram, darbi, kas ir iesākti un kurus nevajadzētu pārtraukt – piemēram, helikopteru platformu nomaiņa. Tā ir infrastruktūra, kuru vajag sakārtot, un ir daudz cilvēku, kuri jau mācās, kā vadīt un apkalpot jaunos helikopterus. Šie helikopteri jau tiek ražoti. Helikopteri veic ne tikai militārus uzdevumus, tie veic arī civilus uzdevumus – ugunsgrēku dzēšanu, cilvēku evakuāciju un meklēšanu, cilvēku pārvešanu no vienas veselības aprūpes iestādes uz citu.

Šis arī ir jautājums no klāsta, vai mēs esam vai neesam gatavi krīzes izaicinājumiem. Var jau lietot vecos helikopterus, taču tur izmaksas beigās būs daudz lielākas nekā, ja tiks pirkti jauni.

Tāpat kiberdrošības telpā ir izaicinājumi, nekas jau nav apstājies. Ja atstāsim novārtā kiberdrošību, sekas var būt ļoti smagas. Sevišķi jau pašlaik, kad tik ļoti ir pieaugusi jauno tehnoloģiju loma izglītībā, valsts pārvaldē, biznesā. Pašlaik tik daudz kas notiek attālināti, un, ja kāds ar ļaunu nodomu atrastu caurumiņu kiberaizsardzības sistēmā, radītu sakaros traucējumus, sekas varētu būt graujošas. 2015. gadā Laimdotas Straujumas valdībā spriedām, vai vajag stiprināt valsts kiberdrošību, un izlēmām, ka vajag. Esam ļoti labi attīstījuši kiberjomu, izmantojam to daudzviet, esam šajā ziņā priekšā citām valstīm. Bet par drošību jādomā ļoti nopietni.

– Marta sākumā bija ļoti spējš Covid-19 uzliesmojums Itālijā, bet NATO kavējās ar palīdzību un sāka to sniegt novēloti. Tikmēr Krievija, Ķīna un pat Kuba sāka sūtīt palīdzību Itālijai, tā radot šaubas Itālijā par NATO aliansi, kas izrādījusies mazāks draugs nekā Krievija. Tagad ir radušies jautājumi par NATO vienotību un Eiropas Savienības stabilitāti.

– Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena ir pieredzējusi politiķe, tomēr man ir pārsteigums, ka viņa nespēja apjaust, cik situācija ir nopietna un cik nozīmīgi ir pieņemt savlaicīgus lēmumus. Jau toreiz vajadzēja pieņemt lēmumus nepieciešamajā apmērā. Tā ir viņas kļūda, ko viņa ir arī atzinusi. Ir arī objektīvi nelāga sakritība, ka Eiropas Parlaments ir jauns un tam vēl nebija pietiekamas kapacitātes lēmumu pieņemšanā. Rīcībspējas pietrūka gan Eiropas Parlamentam, gan daudzām valstīm, arī Latvijai – pietrūka analīzes par iespējamiem riskiem. Iestādēs ir daudz jaunu cilvēku, un nenostrādāja algoritms tā, kā tam vajadzēja strādāt. Rezultāts nav labs. Acīmredzot nav ņemti vērā izlūkdienestu ziņojumi un analītiķu brīdinājumi par iespējamiem riskiem, domājot, ka tie nav tik lieli. Ir kaut kas līdzīgs tam, kā pirms Otrā pasaules kara: izlūkdienesti gan ziņoja par drīzu kara izcelšanos, bet valstu vadītāji šos ziņojumus neņēma vērā.

– Vai bruņoto spēku iespējas tiek izmantotas krīzes mazināšanai?

– Armijai ir liels potenciāls – armijas ārsti ir bijuši starptautiskajās misijās un strādājuši ļoti sarežģītos apstākļos, militārpersonas ir apmācītas, kā šādās situācijās jārīkojas. Nesaprotu, kāpēc viņu iespējas netiek izmantotas.

– Varbūt tādēļ, ka pie mums pandēmija vēl nav tā īsti atnākusi, ir relatīvi mazs saslimušo un mirušo skaits, un pašlaik medicīnas un iekšlietu sistēma vēl tiek galā bez armijas palīdzības?

– Bet tas jau netraucē pieaicināt Aizsardzības ministriju piedalīties pārraudzīt norises, palīdzēt ar individuālās aizsardzības aprīkojumu un pieredzi. To jau sen varēja izmantot.

– Vai pamanījāt, ka aizsardzības ministrs Artis Pabriks nāca klajā ar ierosmi pircējiem Sky lielveikalā ziedot mediķiem vienu eiro? Lai gan neilgi pirms Pabrika aicinājuma valdība atkal nepiešķīra līdzekļus mediķu algu paaugstinājumam.

– Neesmu sekojis līdzi Pabrika kunga ierosmēm, bet tā sagadījās, ka nupat nesen pats ziedoju mediķiem tajā pašā lielveikalā. Ir labi, ka Pabriks aicina ziedot, un slikti, ka netiek piešķirta nauda – tie ir svarīgi jautājumi. Taču, manuprāt, pašlaik pats svarīgākais jautājums ir izveidot operatīvi darboties spējīgu krīzes centru. Jā, valdība darbojas pašlaik kā krīzes centrs, taču tā nav un nevar būt krīzes centrs. Valdībai būtu jānodarbojas ar saviem uzdevumiem un krīzes operatīvā vadība jāuztic krīzes centram, kas sastāv no ekspertiem un kas darbojas nepārtraukti. Manuprāt, tas ir galvenais uzdevums.

Foto: F64