Smiltēns: Novadu reforma ir Vecrīgas planktona izpratne par Latviju

Intervija ar Latvijas Reģionu apvienības valdes priekšsēdētāju Edvardu Smiltēnu: par administratīvi teritoriālo reformu (ATR), par to, kāpēc šī reforma nesīs lielākoties neērtības un netaisnību, par to, vai ir iespējams vēl kaut ko mainīt, un par to, kāpēc politiķi melo.

– Kā vērtējat ministra Jura Pūces (Attīstībai/Par!) piedāvāto ATR modeli?

– Nesen dzirdēju Pūces partijas biedra Edgara Jaunupa teikto: kamēr protestē 20 pagastveči, kuriem negribas zaudēt savu darba vietu, tikmēr nav vērts ieklausīties, bet, ja pie Saeimas atnāks pāris tūkstoši novadu iedzīvotāju, tad gan būtu jāņem vērā… Tas ir viens variants. Otrs – sākt draudzēties ar saprātu. Es paskatījos, kā tiek veikta ATR Igaunijā un Lietuvā. Pie mums no 119 novadiem gatavojas veidot 39 novadu sistēmu ar iedzīvotāju skaitu, kas ir nepilni divi miljoni. Igauņi ir nonākuši pie modeļa – 15 apriņķi, 64 novadi un 15 pilsētas ar divreiz mazāku iedzīvotāju skaitu nekā Latvijā. Igauņi ir atraduši līdzsvaru starp lokālo demokrātiju un efektīvu pārvaldību. Minimālais slieksnis ir 5000 iedzīvotāju katrā novadā. Igauņi ir izdarījuši tā, ka nauda, kas tiek maksāta nodokļos, atgriežas atpakaļ pie iedzīvotājiem, bet vienlaikus ir izveidoti apriņķi, kur risināt lielākas problēmas ar sabiedrisko transportu, vides jautājumiem, veselības aprūpes sistēmu u.c. Lietuvā ir 10 apriņķi un 60 pašvaldības. Latvijā vispār nav apriņķu. Latvijā iecerētie 39 novadi ir pārāk lieli, lai tajos ieraudzītu cilvēku, taču joprojām pārāk mazi, lai atrisinātu visa reģiona problēmas. Novada pašvaldības vadītājs fiziski nevarēs zināt, kas notiek viņa pārraugāmajā teritorijā, un izprast lielā novada iedzīvotāju problēmas. Pūces un Kariņa virzītais modelis ir paviršs, un tā būs liela kļūda Latvijai.

– Tad kāda ir jūsu reformas shēma?

– Lai pareizi īstenotu reģionālo reformu, es piedāvāju četru soļu plānu. Pirmais. Izveidot spēcīgus apriņķus, apvienojot pašvaldības kopīgai rīcībai, kā to izdarīja Igaunija un Lietuva. Tikai tā mēs beidzot spēsim risināt reģionāla mēroga problēmas. Apriņķi būtu kā tilts, kas beidzot savienotu valdības un pašvaldību politiku. Otrais. Izveidot novadus ar skaidriem principiem, kuros ir vismaz 5000 iedzīvotāju (kā Igaunijā), lai uzlabotu pārvaldību un vienlaikus saglabātu dzīvu vietējo demokrātiju un lemttiesības novada iedzīvotājiem par savas apkaimes jautājumiem. Trešais. Rūpīgi izvērtēt un gudri pārdalīt pašvaldības/apriņķu/valsts funkcijas, lai katrā pārvaldības līmenī tiktu pēc iespējas efektīvāk risinātas attiecīgā mēroga problēmas. Pašvaldībās – lokāli, mazāka mēroga jautājumi, kas vistuvāk iedzīvotājiem. Apriņķos – reģiona jautājumi: sabiedriskais transports, reģionālie ceļi, vides aizsardzība, izglītība, medicīna, investīciju piesaiste un lielāki ES fondu projekti. Valdībā – kopējā valsts politika. Ceturtais. Izveidot investīciju programmu līdzsvarotai reģionu attīstībai, kas būtu balstīta jaunajā pārvaldības modelī. Un tikai šādi mēs panāksim izaugsmi visā Latvijā un nostiprināsim demokrātijas principus. Taču vispirms valdībai būtu jāizprot, kas īsti ir pašvaldības un kādā veidā šī sistēma tik labi uzbūvēta mūsu kaimiņvalstīs.

– Tad kas īsti ir pašvaldības? Varbūt neviens to nav spējis izprast?

– Ir lietas, ko varam paveikt pašu spēkiem: sakopt savu pagalmu, kaut ko uzbūvēt, iekopt. Ar kaimiņiem var paveikt vairāk – kopā varam pat uzbērt uz ceļa šķembas un izlīdzināt. Lielākā mērogā jau ir pašvaldība, kas būvē vietējos ceļus, bērnudārzus. Tie ir mērķi, ko varam sasniegt tikai lielākā mērogā. Bet pašvaldība patiesībā ir viena liela kaimiņu būšana. Pašvaldībai mēs atdodam savu nekustamā īpašuma nodokli un 80% no IIN. Mēs atdodam savu naudu pašvaldībai tāpēc, ka mēs vieni paši nevaram uzbūvēt jaunu ceļu, apgaismot ielas un norīkot sabiedriskā transporta maršrutus. Mūsu nauda atnāk atpakaļ pie mums pašiem – mūsu ērtībām. Un tad ir valsts. Tai mēs maksājam PVN, akcīzes nodokli un citus nodokļus. Tāpēc mums ir armija, policija, slimnīcas, skolotājiem algas utt. Juris Pūce piedāvā salikt kopā ļoti dažāda lieluma pašvaldības, no kurām visa naudiņa tiek pārskaitīta vienā lielā kopīgajā kasē, un tad mazo novadu iedzīvotāji varēs iet lūgties pēc katra eiro uz šo lielo kasi. Un nauda plūst tur, kur ir ietekme. Un tā – pēc Pūces plānotā – 33 Latvijas pašvaldībām nebūs pilnīgi nekādas ietekmes un visticamāk – savus resursus atpakaļ uz savu apkaimi tās nedabūs. Tad pazudīs jēga nodokļu maksāšanai: ja tavs vietējais ceļš netiek salabots, ielās nav apgaismojuma un tavs bērnudārzs netiek uzturēts. Un tad «no centra» pateiks: jums nepatīk dzīvot perifērijā? Pārcelieties uz centru! Tā lauki tiks iztukšoti… Pūces pašvaldības tiks veidotas tā, ka tās atradīsies nesasniedzami tālu no reālā cilvēka, bet robežas, kas kādreiz sargāja katra cilvēka nodokļu naudu, tiks «aiznestas» piecreiz tālāk.

– Bet kāda tad ir izeja?

– Mēs loģiski nonākam pie idejas, ka vajadzīgs tilts starp pašvaldību un valdību. Un tas ir apriņķis. Tam nav vajadzīgas vēlētas personas, tur darbojas tās pašas, kuras ir pašvaldībā. Apriņķa mērogā cilvēki var strādāt ar Eiropas projektiem. Bet atstājiet to naudu lokālajai demokrātijai, lai cilvēki lemj par savas naudas izmantošanu! Taču – ja aizejam uz 39 pašvaldību modeli, tad vairs nav jēgas ieviest apriņķus. Šīs pašvaldības jau tāpat būs pārāk lielas, lai pievērstos cilvēkiem. Taču mums jāizveido 60 līdz 80 pašvaldības – mierīgi vienojoties, atstājot vietējai demokrātijai vienkāršāku jautājumu risināšanu.

– Visās tikšanās reizēs, kad VARAM pārstāvji stāsta par skaisto nākotni, izskan jautājums: kas cilvēkiem būs labāk pēc reformas?

– Igauņi reģionu izaugsmei piedāvā 100 miljonus eiro, veicinot cilvēku atgriešanos tajos, lai veidotu tur savu biznesu un dzīvotu. Tā vietā Kariņa valdība jau tagad pašvaldību iedzīvotājiem ir atņēmusi 170 miljonus eiro. Atņēma 80 miljonus pašvaldību dotācijām, atņēma 6,5 miljonus no dabas resursu nodokļiem, tos pārdalīja ne jau vides programmām, bet gan IKT sistēmām, kā arī nacionālās identitātes un patriotisma stiprināšanai… Un te būtiski atcerēties Jura Pūces teikto MK sēdē: «Pašvaldībām ir vietā iebilst, mums ir vietā neņemt vērā!»

– Augstprātība vistiešākajā veidā.

– Šis vārds labi raksturo Krišjāņa Kariņa valdību kopumā.

– Vai kaut ko vēl iespējams mainīt?

– ATR skatīs trīs lasījumos Saeimā. Tāpēc deputātiem vēl ir iespēja apbraukāt novadus un aprunāties ar cilvēkiem. Taču gan ministra izturēšanās, gan masīvās reklāmas cilvēku attieksmi pret reformu ir padarījušas melnbaltu: ja tu esi par reformu, tu esi malacis; ja tu esi pret – tu esi stagnāts. Pagaidām nedzird nevienu no esošās koalīcijas, kurš būtu ieinteresēts diskutēt par konceptuālām izmaiņām, kas novērstu jaunu problēmu rašanos reģionos. Ja sabiedrība nebūs gatava teikt savu vārdu un parādīt savu viedokli pie Saeimas durvīm, tad būs grūti ko mainīt.

– Domāju, reformu pieņems. Šī koalīcija ir par gļēvu, lai kāds no tās sastāvā esošajiem politiskajiem spēkiem iebilstu pret ATR uzstādījumiem. Tāpat kā pret visu citu…

– Pārlieku lielu gļēvumu vislabāk raksturo nespēja atvainoties, godīgi atzīstot melus par 500 eiro pensijām visiem Latvijas pensionāriem «jau šogad», ja ievēlēs JKP un Bordāna kungu. Par OIK likvidēšanu, ja ievēlēs KPV LV un Kaimiņu. Tā vietā – solījums par ministriju skaita samazināšanu pārvērties jaunu komisiju izveidē Saeimā, un to ir daudz vairāk nekā agrāk. Solījums mediķiem pārvērties Saeimas pieņemtā likumā, kuru valdošā koalīcija atļaujas vairs nepildīt. OIK atcelšana pārtapa Saeimas lēmumprojektā, kuru vienkārši aizmirsa. Vai vēlētāji būtu balsojuši par šiem cilvēkiem, ja viņi atklāti savās priekšvēlēšanu reklāmās teiktu, ka novadiem tiks atņemti 170 miljoni eiro un ka 33 novadu iedzīvotājiem – un tie ir aptuveni 100 000 cilvēku – tiks atņemtas pārstāvības tiesības?

– Par nelaimi – mandātu nevar atņemt tikai tāpēc vien, ka deputāta kandidāti ir melojuši…

– Jācer tikai uz to, ka cilvēki nākamajās vēlēšanās to atcerēsies. Politiķi gan cer uz to, ka viss jau būs aizmirsies. Bet patlaban, runājot ar iedzīvotājiem, esmu sajutis, ka viņi jau tagad vēlētos pie varas redzēt pragmatiskākus un līdzsvarotākus cilvēkus. Ja realizēsies šī reforma, pašvaldības kļūs pavisam abstrakts jēdziens, un tas palīdzēs esošajai koalīcijai.

– Kā jūs to domājat?

– Kas ir tās partijas, kuras šobrīd pieņem lēmumus par ATR? Tās ir partijas, kuras nevada nevienu (!) Latvijas pašvaldību. Partijas bez izpratnes par situāciju novados un vietējo cilvēku problēmām. Toties tās ir nākušas ar gigantiskiem solījumiem par algu pielikumiem utt., ko tās salikušas tādās kā šūpolēs, kas pirmoreiz nāks atpakaļ pašvaldību vēlēšanās, nākamreiz – Saeimas vēlēšanās. Lai tās, nākot atpakaļ, nenotriektu no kājām, drudžaini tika virzīti likuma grozījumi par partiju finansēšanu: trīs gadu laikā tie būs vairāk nekā 12 miljoni eiro, ko partijas piešķirs pašas sev. Kritēriji izveidoti tieši tā, lai tie atbilstu koalīcijas partiju vajadzībām. Koalīcijas partijām turklāt ir administratīvie resursi: piemēram, Pūces kungs var tērēt tūkstošiem nodokļu maksātāju eiro ATR reklāmām, paralēli reklamējot savu partiju. Savukārt, realizējot šo pašu ATR, koalīcijas partiju izredzes nākamajās vēlēšanās krietni vien palielinās: tas ir varas nostiprināšanas mehānisms – lokālā demokrātija tiek sagrauta, izpratne par cilvēku vajadzībām kļūst abstrakta, un tiek izveidots tāds varas modelis, kas būs vairāk atkarīgs no superdārgām reklāmām un uzpucētiem kandidātiem. Tieši tam ir vajadzīga nauda, ko tagad ar likuma spēku mēģina iegūt valdošās partijas.

– Paliek iespaids, ka šīs «valdošās partijas» vispār nedomā tālākā perspektīvā – kā augs Latvija? Labākajā gadījumā domāšana ir tikai līdz nākamajām vēlēšanām.

– Viens iet pa apartu lauku un redz tikai dubļus. Otrs šajos it kā dubļos redz izaugsmi, ziedošas druvas un nākotni. Katram savs redzes leņķis. Tas ir stāsts par to, vai politiķi ir tikai cilvēki ar skatu pagātnē, vai arī viņi ir nākotnes arhitekti un vizionāri. Pareizi būtu, ja reģionu reforma, izglītības reforma, veselības reforma būtu saliktas vienā pārskatāmā, kopīgā politikas paketē: aizbraucot uz jebkuru Latvijas vietu, vajadzētu prast paskaidrot, kādā veidā visas reformas ir saistītas cita ar citu, kādā veidā tās ietekmē cita citu un – pats galvenais – kā tās palīdzēs mums dzīvot. Tā vietā – kaut kādi miglaini solījumi. Ja viss tiks kolektivizēts lielos «kolhozos», mazināsies arī cilvēku vēlme kaut ko darīt. Šī reforma ir tipiska Vecrīgas planktona izpratne par Latvijas attīstību – šajā izpratnē ir Rīga un pārējā Latvija. Nonākam pie tā, ka cilvēki, kuri ir iekopuši savus īpašumus un izveidojuši savu dzīves telpu, tiek padarīti par bezcerīgu perifēriju iemītniekiem. Un tā ir netaisnība!

– Pašvaldībām būs grūtības arī aizņemties Valsts kasē.

– Tādas iespējas būs liegtas. Līdz ar to apstāsies attīstība – un ne jau uz mēnešiem, bet uz gadiem. Mums faktiski ir beigušies ES fondu līdzekļi, ir nozares, kuru vadītāji sāk runāt par to, ka nāksies atlaist darbiniekus. Ja kāds gribēs piesaistīt investīcijas un radīt jaunas darba vietas, bez plānošanas tas nebūs iespējams. Bet ko plānot, ja nebūs finansējuma? Tas jau nozīmēs stagnāciju. Ja kāds investors gribēs ienākt Latvijā, viņam mēnešiem vajadzēs cīnīties par bankas konta atvēršanu. Beigās viņš atmetīs ar roku un investēs līdzekļus, piemēram, Igaunijā vai kur citur.

– Kaut kā neizprotami pie mums notiek «attīstība»…

– Valdību vada partija Jaunā Vienotība (JV), kura ieguvusi astoņas vietas parlamentā. Būtībā šai partijai nav nekādas ietekmes. Tai pat nepietiek balsu, lai noņemtu premjerministru Kariņu no amata – ja vien tā vēlētos… Tāpēc JV ir tikai dispečera loma. Viņi vienkārši mēģina noturēt premjera krēslu, nepārtraukti izdabājot visām citām koalīcijas partijām. Savukārt man ir liels pārsteigums par NA nostāju dažādos problēmjautājumos, jo NA tomēr ir reģionos pārstāvēta partija: tik akla sekošana koalīcijas politikai bez nopietna izvērtējuma – tas man liek uzdot jautājumu par to, kāpēc tas tā notiek. Par pārējām partijām – nekādu pārsteigumu: vai nu veco partiju kloni, vai nu cilvēki bez jebkādas politiskas pieredzes, bez izpratnes par Latvijas cilvēku problēmām un vajadzībām.

– ATR, sinhroni klibojot, iet kopā ar izglītības «reformu», ko uzstājīgi mēģina realizēt izglītības ministre Šuplinska (JKP). Dažos novados pēc šīs «reformas» nebūs nevienas skolas, par mazajām skolām pat nerunājot.

– Ja nemaldos, Šuplinska tika Saeimā ievēlēta tāpēc, ka solījās aizstāvēt mazās skolas… Izglītības sistēmu balsta trīs vaļi: kvalitāte, pieejamība un efektivitāte. Neviens bērns nedrīkst būt ierobežots savās iespējās tikai tāpēc vien, ka viņš ir piedzimis tajā vietā, kur piedzimis. Aprēķini parāda, ka šie grozījumi var novest pie aptuveni 200 skolu likvidācijas.

– Izskatās, ir pēdējais laiks palielināt tieši reģionos pārstāvēto politisko spēku ietekmi, lai Vecrīgas planktons negūtu uzvaru.

– Tieši tāpēc Latvijas Reģionu apvienība, kas sastāv no sešiem politiskajiem spēkiem, savā valdē ir pieņēmusi lēmumu, ka ejam uz vienas lielas un spēcīgas, visā Latvijā pārstāvētas partijas izveidi. Tas notiks nākamā gada pirmajā pusē.

– Konkurēsiet ar ZZS? Varbūt pat apvienosieties?

– Ar ZZS mums ir līdzīgs viedoklis par ATR (ar niansētām atšķirībām). Ir jautājumi, kur iespējama sadarbība. Bet par apvienošanos gan runas nav bijušas.

Foto: F64