Sorosieši cildinās pirmo Latvijas iekšlietu ministru; viņš arī aģents Makss

Ar miljardiera Džordža Sorosa atbalstu tapusī sabiedriskā organizācija «Latvijas Pilsoniskā alianse» grasās īpaši cildināt spiegošanā ārvalstīm pieķerto bijušo Latvijas iekšlietu ministru Miķeli Valteru jeb aģentu Maksu.

Miķelis Valters- pirmais Latvijas iekšlietu ministrs. Viņš arī hitleriskās Vācijas militārā izlūkdienesta aģents Makss (Max) (foto no publikācijas Vakara Ziņas 2020 gada 12. janvārī. Arī portālā nra.lv) ©publicitātes
Latvijas Pilsoniskās alianses direktore Kristīne Zonberga izplatījusi apkārtrakstu par organizācijas jauno iniciatīvu – «demokrātijas nedēļu». Tā norisināsies no 1. līdz 9. maijam. Nosaukums «demokrātijas nedēļa» ir tāpēc, ka iniciatīva sākas 1. maijā Satversmes sapulces sasaukšanas un Darba svētku dienā. Šiem svētkiem seko 4. maijs ‒ Neatkarības atjaunošanas diena. Pasākums noslēdzas 9. maijā ‒ Eiropas dienā.

Kā apkārtrakstā norāda K. Zonberga, «demokrātijas nedēļa galvenokārt vērsta uz valstiskuma un demokrātisko vērtību apzināšanos». Viņa arī uzsver, ka demokrātijas nedēļa «ir atvērta pilsoniska iniciatīva, kurā iesaistīties ir aicināts ikviens – lai kopīgi svinētu, lepotos un aktīvi darbotos demokrātiskas Latvijas stiprināšanā». Pilsoniskā alianse sadarbībā ar vēl vienu sorosiešu atbalstīto organizāciju ‒ «Eiropas kustību Latvijā» ‒ demokrātijas nedēļas ietvaros sola uzsākt jaunu tradīciju: «atzīmēt Miķeļa Valtera dienu, kurš bija sabiedrisks darbinieks, jurists, politiķis un diplomāts. Cilvēks ar skaidru redzējumu par demokrātisku Latvijas nākotni, pirmajam publiski izvirzot ideju par suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību. Cilvēks, kurš pirms vairāk kā simts gadiem nebaidījās paust skaidru nostāju pret autoritārismu un totalitārismu. Cilvēks, kas skaidri iestājās par tiesiskumu un pilsoniskām brīvībām un atbildību. Latvijas patriots un eiropietis.

Miķeļa Valtera dienas atzīmēšana nebūs tikai valstvīra godināšana, izvēlējāmies šo datumu diskusijām 7.maiju apzināti, jo tā ir M. Valtera dzimšanas diena, un viņu saredzējām, kā simbolu tam, kāds ir cilvēks, kurš pauž savu mīlestību Latvijai ar saviem vārdiem un darbiem, cilvēks, kuram piemīt drosme iestāties par savu viedokli, cilvēks, kam ir skaidra vīzija, kādai būtu jābūt demokrātiskai valstij,» teikts K. Zonbergas apkārtrakstā (autores pareizrakstība saglabāta).

Atbalstot iniciatīvu

Atbalstot Pilsoniskās alianses iniciatīvu iesaistīties ikvienam un stiprināt demokrātiju, «Neatkarīgā» pārlapoja žurnāla «Vakara Ziņas» šā gada 12. janvāra numuru. Tur publicētas Latvijas Republikas Ārējās izlūkošanas dienesta atjaunotāja, Drošības policijas pulkveža Andra Trautmaņa atmiņas par sarunām ar hitleriešu noslepkavotā admirāļa, Vācijas Militārā izlūkošanas dienesta (vāciski ‒ Abwehr) kādreizējā šefa Vilhelma Kanarisa palīgu Oskaru Reili. No sarunās minētā izriet, ka mūsu tautietis ne tikai iestājies par neatkarīgās Latvijas dibināšanu, bijis pirmais mūsu iekšlietu ministrs un līdz pat mūža beigām strādājis mūsu diplomātiskajā dienestā, bet arī čakli ilgus gadus kalpojis Vācijai: sākumā ‒ ķeizariskās Vācijas izlūkdienestam III-B; pēc tam ‒ hitleriskās Vācijas militārajam izlūkdienestam Abvēram III F nodaļā. Savukārt Latvijas Ārlietu ministrijas arhīva materiāli liek domāt, ka Miķelis Valters Vācijas izlūkdienestiem kalpojis ne ideoloģisko, bet gan mantisko apsvērumu dēļ.

Nopietns avots

Žurnālā «Vakara Ziņas» aprakstīts, kā M. Valtera jeb «Abvēra aģenta Makša darbību pulkvedim A. Trautmanim 1977. gadā Rietumberlīnē vairāku dienu sarunās atreferējis O. Reile. Cita starpā O. Reile bijis ne tikai V. Kanarisa palīgs, bet arī Abvēra rezidents Francijā. Pēc Otrā pasaules kara beigām viņš strādāja tā dēvētajā Gēlena organizācijā; pēc tam Vācijas Federatīvās Republikas izlūkdienestā «Bundesnachrichtendienst» (BND), kur apmācīja šī dienesta aģentus. O. Reile ir Vācijā labi pazīstams cienījams vīrs, daudzu populāru spiegošanas tēmām veltītu grāmatu autors.

Daļa no tā, ko O. Reile atminējās par M. Valteru, publiskota A. Trautmaņa grāmatā «Izlūkošanas noslēpumi»».

Valtera vervēšana

Reile atminējies, ka viens no pirmajiem latviešu izcelsmes aģentiem, ar kuru viņam nācies sadarboties, bijis tieši M. Valters ar segvārdu Makss (vāciski rakstījies Max).

Aģenta lietu O. Reile esot atradis Abvēra Kēnigsbergas nodaļas arhīvā. Atšķirībā no Berlīnes arhīva šajā nodaļā aģentu lietas kara liesmas nav skārušas. Lielākā daļa izlūkdienesta arhīva lietu Berlīnē kara un pēckara laikā iznīcinātas, bet Kēnigsbergā tās saglabājušās.

Pēc O. Reiles stāstītā, Maksu 1907. gadā savervējis ķeizariskās Vācijas militārais izlūkdienests III-B. Maksu vācieši sākuši vervēt pēc vairākiem aģentu ziņojumiem. Tajos norādīts, ka no 1896. gada gan legāli, gan nelegāli Vācijā, Šveicē un dažās citās valstīs uzturas latviešu izcelsmes Krievijas impērijas pavalstnieks Miķelis Valters. Viņš aktīvi kontaktējoties ar vācu sociālistiem, marksistiem un citiem revolucionāro grupējumu biedriem. Vācijas militārais izlūkdienests izlēmis Valteru vervēt, jo uzskatījis, ka Valtera plašie sakari un kustīgais dzīvesveids varētu kļūt noderīgi. No 1909. līdz 1910. gadam Makss dzīvojis Parīzē un studējis Sorbonnas universitātē. Šajā periodā noritējusi ļoti aktīva operatīvā sadarbība ar III-B un no Maksa iegūta vērtīga informācija. 1914. gadā III-B dienesta uzdevumā viņš devies uz Somiju. Izlūkdienestu interesējusi informācija par situāciju Somijā un Krievijā.

Ar Ulmaņa rekomendācijām

1917. gadā Makss atgriezies Latvijā. Dzimtenē viņš jau bijis pazīstams kā jaunstrāvnieks, kurš tiesāts par revolucionāru darbību kopā ar Jāni Pliekšānu (Raini), Jāni Jansonu-Braunu un citiem. Miķelis Valters, izglītojies Cīrihes, Parīzes un Berlīnes universitātēs, viens no pirmajiem paudis ideju par Latvijas neatkarību, norādot, ka Krievijas impēriju nepieciešams sadalīt un izveidot no tās nacionālas valstis. Viņš bijis arī viens no partijas «Latviešu zemnieku savienība» dibinātājiem. 1918. gada 18. novembrī, sastādot pagaidu valdību, M. Valters kļuvis par iekšlietu ministru. Šim amatam viņu rekomendējis Kārlis Ulmanis. Tomēr amatā viņš noturējies tikai līdz 1919. gada jūlijam. Pēc Aizsardzības ministrijas vadošo darbinieku kategoriska pieprasījuma M. Valters no amata atstādināts, jo atklājies, ka viņš vācu slepenā dienesta uzdevumā 1918. gada augustā veicis provokatīvas aktivitātes Zviedrijā. To mērķis ‒ kompromitēt Latvijas Nacionālo padomi. Zviedrijā M. Valteram bijis uzdevums satikt Latvijas ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu. Tobrīd ārlietu ministrs devies uz Londonu, lai cīnītos par mūsu valsts atzīšanu «de facto». Operācijas jēga ‒ Z. A. Meierovica tikšanās ar M. Valteru bijis jānofiksē Vācijas slepenajiem dienestiem un jāizmanto Z. A. Meierovica kompromitēšanai Antantes valstu priekšā. Taču M. Valters pagaidām nenoskaidrotu apstākļu dēļ tikšanos nokavējis, un Z. A. Meierovics jau aizbraucis uz Londonu. Pasākums ar M. Valtera iesaisti izgāzies.

Pēc militārpersonu asās uzstāšanās Kārlis Ulmanis bija spiests draugu Miķeli Valteru atcelt no iekšlietu ministra amata, taču jau 1919. gada oktobrī viņš tika iecelts par Latvijas diplomātisko pārstāvi Itālijā, kur darbojās līdz pat 1924. gadam.
Kulminācija Polijā

Pēc Itālijas Latvijas valdība nosūtīja M. Valteru par sūtni Francijā. Tur ar viņu sakarus atjaunoja Abvērs. Šajā periodā zināma nozīme bijusi arī Valtera sniegtajai informācijai Vācijas slepenajam dienestam. 1928. gadā Latvijas valdība Valteru nozīmēja par ģenerālkonsulu Kēnigsbergā, kur viņš darbojās līdz 1934. gadam. Šeit ar viņu tika intensīvi strādāts informācijas vākšanas, tās analīzes un sagatavošanas, kā arī citu slepenās darbības prasmju un kvalifikācijas jomās. Ar M. Valteru strādājuši Abvēra darbinieki Frīdrihs Gemps, kurš viņu pazinis vēl no pirmskara laikiem, un Johanness Horāčeks (Johannes Horaček). Kēnigsbergas nodaļā ar puišiem saticies arī Oskars Reile.

No 1934. līdz 1938. gadam M. Valteru nozīmēja par Latvijas sūtni Polijā. Šis izrādījies M. Valtera un Abvēra viens no visauglīgākās sadarbības posmiem. Tajā laikā O. Reile atradās Berlīnē, bet viens no Polijā esošajiem viņa rezidentiem pārņēmis sakarus ar M. Valteru un turpinājis aktīvi darboties. Šajā laika periodā M. Valters Abvēra uzdevumā vācis informāciju ļoti intensīvi. Tuvojās karš. Polija bija izraudzīta par hitleriskās Vācijas pirmo upuri. Aktīvā M. Valtera sadarbība ar Abvēra rezidentu devusi rezultātus, kuri attiecīgi materiāli novērtēti.

Pēc darba Polijā 1938. ‒ 1940. gadā Latvijas valdība M. Valteru nozīmēja par vēstnieku Beļģijā un Luksemburgā. M. Valters tajā laikā jau bija sasniedzis pensionēšanās vecumu, bet pēc K. Ulmaņa personiskā lūguma tomēr saglabāja vēstnieka amatu. Tiesa gan, M. Valtera darbība tajā laikā sākusi kļūt visai problemātiska. Šajā laikā Beļģijā M. Valters saticies arī ar O. Reili, kurš tobrīd darbojies Francijas pierobežā un Beļģijā. No šiem kontaktiem operatīvā jēga bijusi tuvu nullei. Kungs jau novecojis, arī viņa sakari kļuvuši pavāji. 1945. gadā M. Valters palika dzīvot Beļģijā, pēc tam pārcēlās uz Šveici, pēc tam uz Franciju, kur viņš mira Nicā 1968. gada 28. martā.

Naudas lietas

Savā grāmatā «Izlūkošanas noslēpumi» A. Trautmanis atminas: «Sarunā ar Reili vaicāju, vai viņš, pētot «Maksa» personīgo lietu, varēja izsecināt,

kāda bija vervēšanas bāze. Reile skaidroja, ka vervēšanas bāze bija pavisam vienkārša ‒ hipertrofēts nacionālisms, kuram nebija reāla pamata. 1907. gadā, kad Valters sāka runāt par nepieciešamību pēc neatkarības, vācieši viņam apgalvojuši, ka neatkarību ļoti atbalstīšot un stutēs viņa idejas, kaut gan, kā zināms, 1918. un 1919. gadā vācu nodomi bija pilnīgi citi. Otra lieta ‒ absolūti nenormāla naudas kāre. Kā teica Reile: «Visiem jau nauda patīk, bet šis kungs izgāja ārpus jebkādiem rāmjiem. Pat Beļģijā, kur viņš man neko nevarēja pastāstīt, pēc mūsu satikšanās viņš prasīja naudu. Šim faktam apstiprinājums gūstams arī Latvijas valsts arhīvā esošajā Ārlietu ministrijas sarakstē ar sūtni. Visā sarakstē cauri vijas frāzes par to, ka Valters nespēj atskaitīties par naudas līdzekļiem, kuri ir saņemti vēstniecības vajadzībām.»

Savukārt vācu spiega O. Reiles atklātumu pret latviešu izlūku A. Trautmani veicinājušas BND darbinieka atmiņas par Rīgu, Carnikavas nēģiem koka spainīšos, grādīgo dzērienu «Latvian Aquavit», kuru tajā laikā vācu izlūkdienesta darbinieki atzinuši par ļoti gardu esam un veduši uz Berlīni kā suvenīru no Latvijas, kā arī latviešu dziesmu un deju svētkiem.

Maksa atbalstītāji

No Pilsoniskās alianses izplatītājām ziņām noprotams, ka M. Valtera slavināšanai pieslēgts arī mūsu Valsts prezidents, savulaik Rietumvācijā dzīvojušais Egils Levits. Viņš par godu M. Valteram solījis 7. maijā teikt īsu ievadrunu.

Latvijas Pilsonisko aliansi 2004. gada decembrī ar mērķi «tīklot nevalstiskās organizācijas» (tieši šādu terminu lietoja biedrības pirmā vadītāja) dibināja 27 sabiedriskas organizācijas, no kurām 15 iepriekš bija saņēmušas lielāku vai mazāku finansējumu no Sorosa fonda, pats Sorosa fonds un divas Sorosa fonda dibinātas struktūras, kā arī 12 privātpersonas, no kurām tikai četrām nav redzamas saistības ar Sorosa finansējumu.

Sākotnēji Pilsoniskās alianses darbību bagātīgi finansēja Sorosa fonds (piemēram, dibināšanas gadā vairāk nekā 116 000 dolāru apmērā); arī pats «Sorosa fonds ‒ Latvija» (tagad – Fonds Dots) lepojas, ka palīdzējis dibināt Pilsonisko aliansi.

Savukārt no Latvijas Pilsoniskās alianses 2019. gada finanšu pārskata jau redzams, ka šo sabiedrisko organizāciju dotē Latvijas valsts budžets (93 227 eiro) un finansiāli atbalsta ārvalstu vēstniecības. No ārvalstu donoriem vislielāko finansējumu piešķīrusi Vācijas Federatīvās Republikas vēstniecība ‒ 46 613 eiro.

Foto: publicitātes