“Stradiņu” vadītāja: Guvām ļoti nopietnu mācību

Par nesen piedzīvoto ekstremālo situāciju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā un no tās gūtajām atziņām, pārmetumu pamatotību slimnīcas vadībai «par ilgstošu bezdarbību», kā arī gaidāmo slimnīcu padomju atjaunošanu Neatkarīgās intervija ar Stradiņu vadītāju Ilzi Kreicbergu.

Neatkarīgā: – Nesen Stradiņu slimnīca pieredzēja nebijušu situāciju, kad maldinošas informācijas dēļ par drošības riskiem – ievietotu spridzekli – tika evakuēti gan darbinieki, gan pacienti. Bijāt gatavi šādai situācijai?

Ilze Kreicberga: – Atbildīgie dienesti ir gatavoti dažādām neparedzētām situācijām, bet šī bija diezgan unikāla ar to, ka palīdzība bija jāsniedz pašai ārstniecības iestādei. Šādas pieredzes nebija ne ārstniecības iestādēm, ne neatliekamās palīdzības dienestam. Sākotnēji, kad vēl nebija skaidrs, cik laika aizņems visas teritorijas pārmeklēšana, Valsts policijas amatpersonas pieņēma lēmumu par pilnīgu evakuāciju – pacientu, personāla, apmeklētāju. Tā tika uzsākta pēc kopējiem evakuācijas principiem, bet, saprotot, ka visu telpu pārmeklēšana aizņems mazāk laika, plāni tika mainīti. Mums tā bija ļoti nopietna mācība, izmantosim katru atziņu, kas atklājās šajā situācijā, un pilnveidosim risinājumus, kā rīkoties tamlīdzīgās situācijās veiksmīgāk, cerot, ka šīs citas reizes nebūs.

– Kurās pozīcijās uzlabojumi būtu nepieciešami? Kas bija jādara citādi?

– Atziņas ir faktiski par jebkuru jomu, tostarp iekšējo un ārējo komunikāciju. Bagātās valstīs šādas situācijas pastāvīgi tiek apspēlētas, mums tamlīdzīgas mācības vairāk notiek armijā, bet redzu nepieciešamību tās ieviest arī ārstniecības iestādēs. Mēs gan nevarētu izspēlēt tādu scenāriju, kurā vajadzētu iesaistīt patiešām smagi slimus pacientus, bet kaut kāda realitātei pietuvināta scenārija izspēlēšana būtu noderīga, jo plāni uz papīra ir viena lieta, bet praksē virkne situāciju veidojas citādas, un atklājas detaļas, par kurām iepriekš nav padomāts.

Diezgan grūti bija vadīt komunikāciju, kad iesaistīti daudzi cilvēki no malas, policija noteiktā perimetrā nelaida nevienu iekšā, ka pat darbiniekiem, kuri tika sūtīti uzdevumos, bija grūti iekļūt atpakaļ slimnīcā. Arī pacientu radinieki pulcējās pie slimnīcas.

– Informācija bija ļoti skopa. Apzināti?

– Jā, apzināti, lai neuzkurinātu situāciju, kas pēc būtības tika kontrolēta, un arī ņemot vērā policijas ieteikumus. Būtu labi, ja visi klātesošie arī sekotu šim principam, bet mēs nevaram aizliegt cilvēkiem filmēt «savām vajadzībām», kas arī tika darīts un ko darīja gan pacienti, gan – nevaru noliegt – arī personāls, par ko ar viņiem runāsim.

– Bet varbūt vajadzēja mērķētāku informāciju, piemēram, radiniekiem, lai viņi nenāk un netraucē vai, tieši otrādi, lai palīdz aizvest mājās tuviniekus, kā process tiek organizēts?

– Kad no drošības dienestu vadības nāca signāls, sasaucām operatīvās vadības grupu. Bija skaidrs, ka mums jādomā par komunikāciju, kaut kāds signāls ir jādod, jo cilvēki redz, ka te brauc policijas mašīnas, ātrā palīdzība. Sagatavojām informāciju savas sapratnes robežās un diezgan ātri publiskojām telefonu, pa kuru zvanīt pacientu piederīgajiem. Tika iesaistīti arī policijas sabiedrisko attiecību speciālisti, kuri deva padomu, ko darīt, kā komunicēttādi komunikāciju speciālisti, kuriem bija lielāka pieredze šādu gadījumu atspoguļošanā.

– Smagie pacienti netika nekur pārvietoti?

– Kā jau minēju iepriekš, evakuācijas taktika laika gaitā pamainījās. Operatīvi sasaucām klīniku un centru vadītājus un informējām par plānu sākt ar vieglākajiem pacientiem, vispirms izraidot apmeklētājus, izrakstot vieglākos pacientus, kas var aizkļūt līdz mājām. Problemātiski bija tas, ka radinieki netika iekšā teritorijā, jo perimetrs bija noslēgts, bet daļa pacientu bija slikti staigājoši, daudz vecu cilvēku un ar smagām saslimšanām, bet ne tik sliktā stāvoklī, lai viņus neizrakstītu. Pēc tam tika evakuēti smagāki slimi pacienti, pēdējos atstājot vissmagākos. Vienības, kur vispirms piekļuva policija, atbilstoši saviem priekšrakstiem izraidīja ārā visus, turklāt bez medicīniskās dokumentācijas. Pacienti, kuru veselības stāvoklis bija tieši apdraudēts, kas pamatā bija nestaigājoši pacienti, tika aizvesti uz citām slimnīcām. Uz Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcu (RAKUS) tika aizvesti 22 mūsu pacienti.

– Vai ir būtiski cietusi kāda pacienta veselība?

– Nav identificēts neviens šāds gadījums, bet daļa izrakstīto pacientu nākamajās dienās atgriezās slimnīcā.

– Runājot par citām aktualitātēm, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Skride izteicies par saņemtām pacientu un ārstu sūdzībām par pārkāpumiem Stradiņos, par ko arī tikāt izprašņāti komisijā. Deputāts tās pat nodēvējis par šokējošām, kas liecinot «ilgstošu bezdarbību, iespējams, pat ļaunprātību, kā rezultātā, iespējams, vairāku desmitu pacientu dzīvība un veselība tikusi apdraudēta». Par ko ir runa?

– Mans personīgais viedoklis ir, ka Skrides kungs ir nonācis vistiešākajā interešu konfliktā. Viņš ir Stradiņu slimnīcas darbinieks, kurš, pateicoties populismam un mūsu ārstu uzticības kredītam, ieguvis deputāta mandātu un, nokļuvis komisijas vadībā, uzskata, ka ir kļuvis ļoti kompetents vadības jautājumos, lai gan slimnīcā nekad nav bijis vadošā amatā.

Par gadījumiem, kurus viņš bija izvilcis iztirzāšanai komisijas sēdē, Veselības ministrija (VM) viņam lūdza iesniegt pierādījumus, kas, cik man zināms, netika izdarīts. Minētais gadījums ministrijā tika izvērtēts vairāk nekā pirms gada, un nedz tad, nedz tagad pārkāpumus nesaskatīja. Saruna komisijā līdzinājās NKVD pratināšanai, ko tajā brīdī saprata daudzi, bet diemžēl publiski atzina tikai opozīcijas deputāts Andrejs Klementjevs, kamēr citi klusēja. Slimnīcas valde tika aicināta runāt par medicīnā aktuāliem jautājumiem – bijām sagatavojuši finanšu datus, informāciju par projektu virzību, ārstniecības jautājumiem, bet komisijā tika izvilkts pusotru gadu vecs iesniegums par vairāku ārstu iekšēju konfliktu vienā no klīnikām. Denunciācijas tipa iesniegumu bija uzrakstījuši ārsti, kuri vainu par savu pacientu pietiekami labu neizārstēšanu centās uzvelt klīnikas vadītājam. Medicīna nav vienkārša, katram ārstam ir pacienti, ar kuriem neizdodas sasniegt ideālu rezultātu, bet retrospektīvā vienmēr viss redzams labāk, tāpēc mums ir kvalitātes izvērtēšanas sistēmas, kurās izrunājam tamlīdzīgus gadījumus, kurus neatstājam bez ievērības. Arī par iesniegumā minētajiem gadījumiem tika izveidota speciālistu komisija, arī Veselības inspekcija tos izskatīja un secināja, ka tās ir klīniskās situācijas, un nekādu ļaunprātību, neizdarību vai nepieciešamību prasīt klīnikas vadītāja atbildību nekonstatēja. Arī iepriekš par šo – neiroķirurģijas klīniku un tās vadītāju – nebija nevienas reģistrētas sūdzības. Bija tikai pateicības.

Bet iemesli šai sūdzībai varētu būt dažādi. Neiroķirurgu mums ir daudz, pat vairāk nekā Latvijā nepieciešams, un viņi visi grib operēt.

– Valda iekšējā konkurence un spriedze?

– Jau gadiem, jo izskatās, ka šo speciālistu ir sagatavots par daudz.

– Parasti jau mums stāsta, ka ārstu ir par maz!

– Ir jomas, kur viņu ir par maz, bet neiroķirurģija ir viena no nedaudzām specialitātēm, kur speciālistu, iespējams, ir par daudz. Vēl jāņem vērā faktors, ka vairumā operāciju piedalās divi vai pat trīs ārsti, bet neiroķirurģijā lielākoties var operēt ķirurgs viens pats kopā ar operāciju māsu, līdz ar to arī noslodze ir mazāka. Klīnikas vadītājs pats operēja vairāk, arī citi gribēja vairāk operēt.

– Minēti arī pārmetumi par nepieciešamību gaidīt rindā arī tiem pacientiem, kuriem palīdzība bijusi nepieciešama akūti. Tas ir tāds mūžīgs stāsts?

– Tas ir mūžīgs stāsts. Runa bija arī par to, ka nevarēja savu pacientu akūti operēt, jo tika operēts plānveida pacients. Plānveida pacienti neiroķirurģijā bieži ir ar onkoloģiskām saslimšanām, kas arī nevar gaidīt. Vēl apstākļi sakrita tā, ka neiroķirurģijas operācijas blokā tajā laikā bija māsu krīze, kas bija, neilgi pirms es te sāku strādāt. Bija savienoti divu operāciju bloki, notika rotācijas un iekšējas perturbācijas, tāpat dažu operācijas māsu aiziešana ierobežoja operāciju apjomu. Šajā lietā, kurā Skrides kungs pēkšņi iesaistījās tikai tagad, galvenokārt bija vērojamas Skrides kunga personiskās attiecības ar vadību, kuras mums ir bijušas neitrālas – mēs no viņa esam prasījuši viņa darbu, ar ko ne vienmēr esmu bijusi apmierināta, bet mums nav bijuši nekādi konflikti.

– Māsu krīze beigusies? Slimnīcas vakanču sadaļā redzams, ka pamatā tiek meklēti nevis ārsti, bet māsas, māsu palīgi, sanitāri.

– Māsas trūkst visur Eiropā. Bet viens ir tas, ko uzrādām kā vakanci, otrs – slodzes. Vecajās Eiropas valstīs pacientu skaits uz māsu ir mazāks nekā mums, līdz ar to lielākas iespējas pievērsties vairāk katram no pacientiem. Māsu deficīts ir joprojām aktuāls, bet mūsu personāldaļa un aprūpes daļa dara ļoti daudz, lai viņas piesaistītu. Stradiņi ir mazliet izdevīgākā stāvoklī, jo daudzas māsas, laboranti, radiogrāferi, vecmātes mācās šeit, klīniskās prakses viņām bieži ir te, daudzas no mūsu virsmāsām un arī galvenā māsa ir mācībspēki koledžās un universitātēs, un viņas arī cenšas piesaistīt labākos studentus.

– Cits faktors tomēr ir atalgojums. Veselības ministre Ilze Viņķele rosinājusi slimnīcās uzlabot iekšējo finanšu plānošanu un nodrošināt algu viendabīgumu. Cik Stradiņos ir liela algu diference, cik tā pamatota, cik koriģējama?

– Mums vajadzētu augstākas algas visiem, bet, salīdzinot ar citām slimnīcām, mums māsām, jo īpaši tām, kuras aprūpē intensīvās terapijas pacientus, kādu mums ir daudz, tās ir augstākas un viņu atalgojums ir salīdzinoši labs. Valsts gan algas māsām rēķina pēc vienkāršāko slimnīcu gultu tarifa, kas tagad tiek nedaudz palielināts universitātes slimnīcām, bet ar Nacionālo veselības dienestu esam runājuši, ka par intensīvās terapijas pacientiem jāmaksā vairāk. Mēs māsu atalgojumu dalām trīs grupās: A – intensīvās terapijas un operāciju bloki, B – pārējās klīniskās nodaļas un C – ambulatorā daļa. Mūsu medicīnas padome mediķu algu pielikumu lēma lielā mērā novirzīt tieši māsām, un daļas māsu algas ir jau augstākas nekā ārstu – rezidentu algas.

– Sabiedrībai nav noslēpums arī slimnīcu valdes locekļu atalgojums. RAKUS vadītājam Imantam Paeglītim atalgojums ir ap 7900 eiro mēnesī, papildus vēl ienākumi citos amatos, kamēr jums gan krietni mazāk – vidēji ap 4500 eiro Stradiņos, neskaitot ienākumus no papildu darbiem. Vai šī diference ir pamatota?

– Protams, ka nav. Iepriekš biju Dzemdību nama valdes priekšsēdētāja, un pirms divarpus gadiem man piedāvāja pieņemt lielāku izaicinājumu Stradiņos, kur iepriekš nebiju domājusi strādāt, bet jutu, ka viņi ļoti mokās ar pārvaldību. Kad to man piedāvāja iepriekšējā veselības ministre Anda Čakša, man bija skaidrs, ka nāku kaut ko izdarīt. Man ir medicīnas doktora un biznesa vadības maģistra grādi, un šādu vadītāju citās universitātes slimnīcās nav. Neesmu cilvēks, kurš prasītu sev lielāku algu vai kādus bonusus, bet atnācu uz desmit reižu lielāku iestādi par mazāku algu, nekā man bija Dzemdību namā. Iestādes vadītāju atalgojums nav atbilstošs tirgus situācijai, jo nezināmu iemeslu dēļ cilvēkiem šķiet, ka ārstniecības kapitālsabiedrību vadītāju algām vajadzētu būt mazākām nekā līdzīga izmēra kapitālsabiedrībām citās nozarēs. Runājot par Paeglīša kungu, domāju, ka viņam piedāvātā alga RAKUS vadībā atbilda tirgus situācijai. Arī mums slimnīcā ir jāseko līdzi tam, ka labu ne-medicīnas speciālistu, piemēram, juristu vai grāmatvežu, atalgojumam jābūt samērojamam ar kopējo darba tirgu valstī.

– Tad vadītāju atalgojums, jūsuprāt, nav tirgum atbilstošs?

– Nē, nav, tas ir par zemu, vismaz manējais, bet tas ir vēsturiski šādi veidojies. Mums valdes atalgojums ir apmēram 70. vai 80. vietā no slimnīcas personāla.

– Kam tas ir augstāks?

– Ārstiem – speciālistiem, daudzi no kuriem ir Eiropas un pasaules līmeņa eksperti savā jomā, tādēļ ir to pilnībā pelnījuši. Bet valdē arī ir ļoti augsta līmeņa speciālisti, kas rada netaisnības sajūtu, vismaz man. Protams, neslēpšu, ka tas var vienā brīdī apnikt, jo īpaši, ja ir tik daudz publiskas zākāšanas un nepelnītu pārmetumu.

– Ja jau ārsti ir tik labi atalgoti, kāpēc tiek pozicionēts, ka, nepalielinot viņiem algas, tūlīt visa veselības aprūpe sabruks?

– Tiem, kam jau ir lielās algas, tās vairs tā nepalielinām. Algu struktūra Stradiņos vēsturiski bijusi ļoti sarežģīta, ar apmēram 40 dažādiem piemaksu veidiem. Tagad ārstiem esam noteikuši divu veidu pamata likmes un strukturējuši algas mainīgo daļu, lielai daļai līdz ar to esam algas pacēluši, tostarp neiroķirurgiem, kuriem tās vēsturiski nebija augstas. Esam noteikuši no darba rezultātiem atkarīgu mainīgo daļu arī to struktūrvienību darbiniekiem, kuriem vēsturiski tādas nebija.

– Pērn Stradiņos gads pabeigts ar 2,756 miljonu eiro zaudējumiem, lai gan apgrozījums pieaudzis par 17%. Pamatā iemesli zaudējumiem ir valsts noteikto pakalpojumu tarifu neatbilstība reālajām izmaksām, vai ir arī citi iemesli?

– Tas, ka valsts ļoti daudz ko nesedz, protams, ietekmē finanšu rādītājus, bet ar visu to varbūt varētu tos izlīdzināt, ja mums strauji nepalielinātos medicīniskā aprīkojuma amortizācijas izmaksas sakarā ar A korpusa jauno aprīkojumu, kuru iegādājām ar valsts atbalstu. Amortizācijas izmaksas gada laikā pēkšņi palielinājās par gandrīz trim miljoniem eiro. Šo amortizācijas pieaugumu, kurš vēsturiski nebija ierēķināts tarifos, nespējām izlīdzināt.

Pārskatām arī daudzus ārstniecības pakalpojuma tarifus, kuru izmaksas gadu no gada pieaug. Vairāk nekā 40% no mūsu izmaksām veido medikamenti un medicīnas preces. Piemēram, ir mūsdienīgi un labi, ka var insulta pacientam «izvilkt» laukā trombu un atgriezt viņu pilnvērtīgā dzīvē, bet šādai operācijai nepieciešamas vismaz piecus sešus tūkstošus vērtas vienreizējas lietošanas medicīnas preces, kamēr par operāciju valsts mums samaksā tikai apmēram tūkstoti eiro. Mēs nevaram arī kardiologam pateikt: lietojiet vienkāršākus, lētākus sirds vārstuļus, par kādiem mums samaksā, nevis dārgākus!

Ja nemainīsies samaksas nosacījumi, kurus solīja mainīt universitātes slimnīcām, arī šo gadu beigsim ar zaudējumiem. Bet ir kapitālsabiedrības ar simtiem miljonu zaudējumu, bet mēs runājam par 2,7 miljoniem uz apmēram 112 miljonu eiro apgrozījuma!

– Ministrija plāno līdz rudenim izvēlēties padomes lielajām slimnīcām, kas būšot profesionāli cilvēki, liels atspaids valdei. Cik nepieciešamas, jūsuprāt, ir šīs padomes, kādu redzat to iespējamo pienesumu?

– Ja tās darbosies, kā tās darbojas citviet pasaulē, tad tās var būt ļoti noderīgas. Ja tās būs profesionāļu komandas, tās var darboties kā vidutājs starp slimnīcu kā kapitālsabiedrību un sabiedrību, salāgojot tās komerciālās intereses ar sabiedrības interesēm. Man nav iebildumu pret to, ka padomes uzrauga valdes darbu, jo esam par atklātu darbu. Tiekoties ar mūsu klīniku un centru vadītājiem, medicīnas padomi, tostarp mani, ministre Ilze Viņķele stāstīja, ka padomes būs nepolitiskas, ka tur būs augsta līmeņa profesionāļi. Ministrijas ierēdņi pēc būtības nevar realizēt kapitālsabiedrību valžu uzraudzību, tajā skaitā finanšu, ekonomikas, ārstniecības jomā, un profesionālas padomes to varētu darīt.

– Kur tie profesionālie cilvēki radīsies, kam varbūt kā jums būtu gan medicīnas, gan biznesa izglītība un pieredze? Arī iepriekš uz Stradiņu vadītāja amatu konkursi nav beigušies sekmīgi, un, cik saprotu, jūs esat pienākumu izpildītāja.

– Droši vien, ka ir. Mums vajadzīgs vidutājs starp slimnīcu, valsti un sabiedrību, cilvēks ar ļoti plašu redzesloku, kas redzētu problēmas, tostarp starpinstitucionālā un starpministriju līmenī. Cilvēks, kuram ir valstiskās darbības pieredze.

Attiecībā uz manu statusu – esmu valdes locekle, kam uzticēti valdes priekšsēdētāja pienākumi, neesmu pienākumu izpildītāja. Čakšas kundzes nostāja bija, ka ministrija man uztic valdes vadīšanu, jo no 27 kandidātiem es esot bijusi daudz labāka. Nezinu, varbūt tajā brīdī Čakšas kundze bija domājusi kādam citam šo amatu saglabāt. Katrā ziņā es konkursā nepieteicos uz valdes locekļa, bet nācu tikai uz vadītāja amatu – ne tāpēc, ka gribu grozīties pa priekšu, bet mainīt lietas. Plānus, kas man padomā, varu realizēt tikai tad, ja man pieder pēdējais vārds. Bet, ja atradīs ļoti vērtīgu valdes priekšsēdētāju, vienalga automobilistu vai citu speciālistu, turpināšu strādāt par ārsti, ko turpinu praktizēt arī šodien, un domāšu, kā citādi attīstīt savu karjeru. Līdz tam pēc labākās sirdsapziņas un ar skatu Stradiņu nākotnē pildīšu savus amata pienākumus šeit.

– Par valsts kapitālsabiedrību padomju locekļiem parasti ir priekšstats, ka viņi sanāk reizes divas mēnesī uz sanāksmēm, par ko saņem milzu algas, un īsti ne par ko neatbild, vienlaikus sēž citās padomēs, bet viņu pienesums ir grūti saprotams.

– To redzēsim. Iepriekš slimnīcu padomes tika pilnīgi nonivelētas, un negribētu tādas piedzīvot atkal. Zinu, ka, piemēram, augstskolas – Latvijas Universitāte un, jo īpaši, Rīgas Stradiņa universitāte – ļoti vēlas ielobēties šeit, tām vēsturiski ir bijusi vēlme mūs izmantot. Bet mūsu budžets pirmām kārtām ir mūsu slimnieku ārstēšanai un pēc tam kam citam. Kad būs papildu nauda zinātnes, izglītības infrastruktūrai, tad arī ļoti laipni no sava budžeta tam atvēlēsim, bet šodien mums jāskatās, cik kas maksā. Mūsu primārais uzdevums ir ārstēt pacientus un tikai pēc tam izglītot.

Foto: F64