Šuplinska: Daudzi skolotāji strādā līdz pensijai, nevis atbilstoši mūsdienu prasībām

Bažas par pedagogu algu grafika pildīšanu, specializēto izglītības programmu tālāku finansēšanu, skolu tīkla reforma ar tās dilemmām, izglītības satura reforma, pāreja uz mācībām latviešu valodā mazākumtautību skolās, pedagogu trūkums un novecošanās… Izaicinājumu izglītības jomā netrūkst, un tie vēl tikai vispārējā vidējā izglītībā. Par tiem arī intervija ar izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku (JKP).

– Ar kādu skaidrību par nākamo gadu pedagogi var doties vasaras atvaļinājumā – par nākamā gada perspektīvām, darbu, skolas statusu, atalgojumu, prasībām pedagoga kvalifikācijai, valodu prasmēm utt.?

Ilga Šuplinska: – Šīs atbildes pirmām kārtām jāprasa pašvaldībās, kuras ir skolu dibinātājas – vai reformēs skolu, vai skolotājiem būs darbs, uz IZM tieši tas neattiecas. Kvalifikācijas, valodas prasmju prasības bija pedagogam zināmas, jau stājoties darbā, un nav nekāds pārsteigums. Runājot par algu, attiecīgie noteikumi ir iesniegti saskaņošanai Valsts sekretāru sanāksmē un apmēram pēc nedēļas tos varētu skatīt Ministru kabinetā, tādējādi solītais algu pieaugums no 2019. gada 1. septembra ir garantēts.

– Acīmredzot dokumenta projekta iesniegšana valdībā Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību (LIZDA) nepārliecina – tā streika pieteikumu vēl nav atcēlusi.

– Tas jājautā arodbiedrībai, kas konkrēti to neapmierina. No mūsu puses tiek darīts viss, lai ievērotu skolotāju algu palielināšanas grafiku.

– Atrasta un garantēta visa summa – 9,3 miljoni algu paaugstināšanai?

– Pārskaitot skolotājus un skatoties, kā notiek reformas, aprēķināts, ka vajag nedaudz mazāku summu, un tā visa būs.

– Arodbiedrību bažīgu darot tas, ka šis algu dokuments tiek virzīts kopā ar prasībām kvantitatīvajiem un kvalitatīvajiem rādītājiem. Abas lietas saistīsiet kopā?

– Ministru kabineta noteikumos, kas tiek virzīti apstiprināšanai, nekas tāds nav paredzēts. Bet paralēli tiek kārtots skolu tīkls, ir virkne citu dokumentu, kas šogad tiks apstiprināti, un, jā, tur ir arī viens dokuments, kas ir saistīts ar minimālā skolēnu skaita noteikšanu katrā no izglītības posmiem.

– Skolotāja alga arī turpmāk būs atkarīga no skolēnu skaita?

– Protams, jebkura, gan augstskolas pasniedzēja alga, gan skolotāja, šobrīd ir saistīta ar audzēkņu skaitu. Bet prasība ieviest minimālo skolēnu skaitu ar to nav saistīta – tā saistīta ar skolas pastāvēšanas efektivitāti.

– Pedagogu minimālajai algai par likmi septembrī jāsasniedz 750 eiro – pirms nodokļiem. Jūsuprāt, tā ir adekvāta alga?

– Jāņem vērā, ka runa ir par darba algu par 30 stundām nedēļā, turklāt tā ir zemākā noteiktā alga. Jau šobrīd skolotāja vidējā alga ir virs 850 eiro. Zemāko likmi saņem 40% pedagogu, pārējie – paaugstinātu likmi. Ideālā gadījumā, ja valstij būtu pietiekami daudz līdzekļu un visas nozares attīstītas, tad, protams, šo atalgojumu vajadzētu paaugstināt, bet saprotam, ka ir daudzas nozares, kurās finansējuma nepietiek.

– Kādu redzat pedagogu algu virzības perspektīvu jūsu vadības laikā – jāpaliek pie esošā grafika vai varbūt algas varētu kāpināt straujāk?

– Algu paaugstināšanas grafiks ir pieņemts, un, ja valdībai būs visi rīki, tas arī tiks ievērots. Atšķirīga pozīcija var būt tikai attieksmē pret jauno pedagogu ienākšanu skolā. Sākot ar 2020. gadu, būs iespēja apgūt pedagoga kvalifikāciju viengadīgajā programmā, kurā tiks nodrošināta paaugstināta stipendija, kā arī izrādītas īpašas rūpes par to, lai, skolotājam pabeidzot šo studiju periodu, būtu finansiāls un morāls atbalsts vēl vismaz divus trīs gadus.

– Domājat ministrijas, kustības Iespējamā misija un augstskolu iniciatīvu ļaut bakalaura grāda ieguvējam citā jomā gada laikā papildus iegūt pedagoga kvalifikāciju?

– Jā.

– Jūsuprāt, šādi netiks pazemināts pedagoga profesijas prestižs un kvalitāte? Nebūs neapmierināti tie, kas četrus gadus studējuši pedagoģiju?

– Nē! Neapšaubāmi! Esmu studējusi filoloģiju, man ir paralēlā pedagoģiskā izglītība, un es noteikti jūtos krietni komfortablāk filoloģijas specialitātē nekā kāds, kas šo specialitāti ieguvis tikai pedagoģijā. Līdzīga sistēma darbojas daudzviet pasaulē, Lietuvā žurnālistiem ir jāstudē, piemēram, ekonomika, sporta zinātne, pedagoģija vai cita nozare, un tikai maģistra studijās viņš iegūst žurnālista specialitāti. Tāpat Lietuvā ir ar juristiem. Līdzīgi par pedagogu var kļūt cilvēks, kurš apguvis, piemēram, komerczinības, IT, filoloģiju, ķīmiju pamatstudijās un tālāk īsajā ciklā iegūst kvalifikāciju pedagoģijā. Vēl ļoti svarīgi, ka pirms šo studiju uzsākšanas tiek veikts psiholoģiskais tests ar mērķi atfiltrēt tos cilvēkus, kas ir gatavi strādāt skolā, izzinot, ko potenciālie pedagogi domā par mūsdienu bērniem. Ja pretendents atbild, ka mūsdienu bērni ir neaudzināti, ar viņiem ir ļoti grūti strādāt, šis cilvēks netiek uzņemts šajā programmā. Svarīgāk par to, cik gadus studē pedagoģiju, ir misijas apziņa, tāpēc nav bažu par to, ka šie cilvēki varētu būt nesagatavotāki, neatbilstošāki.

– Nebūs risks, ka mazāk studēs pedagoģiju ar domu, ka to varēs piemācīties gada laikā, rezultātā pedagogu trūkums varētu pat palielināties?

– Tas risks varētu būt atsevišķās augstākās izglītības programmās, jo jau šobrīd normatīvie akti paredz – vēl studējot bakalaura programmā, var strādāt skolā. Tas tika ieviests vismaz pirms pieciem gadiem brīdī, kad tika secināts, ka skolās jaunu skolotāju ir ļoti maz.

– Jūtat, ka ir interese no citu nozaru speciālistu puses strādāt skolās, tostarp par 750 eiro? Vai šīs papildu piemaksas nenostāda viņus nevienlīdzīgā pozīcijā pret citiem pedagogiem?

– Mēs dzīvojam sociālismā?

– Kāds tam sakars ar sociālismu?

– Vienlīdzīga situācija nenozīmē to, ka visiem ir absolūti vienāda pozīcija. Mēs taču runājam par to, ka skolotāja prestižs ir jāceļ, ka jābūt adekvātākai samaksai un ka jaunie cilvēki ir jāpiesaista skolai. Šis ir viens no mehānismiem, kā to darīt.

– Vai pedagoģijas studijās tiek aizpildītas visas budžeta vietas? Cik daudzi pēc studijām nestrādā profesijā?

– Pedagoģiju studē un absolvē pietiekami liels cilvēku skaits, bet statistika par to, cik absolventu no kurām augstskolām aiziet strādāt skolās, būs gada beigās, kad sāks analizēt absolventu reģistru. Jā, daudzi neaiziet strādāt specialitātē, tāpēc jāturpina izglītot jaunos pedagogus, jāpiesaista citu jomu pārstāvji, jāsakārto skolu sistēma. Ļoti daudzas skolas strādā absolūti neefektīvi, ir piesaistīts liels pedagogu skaits uz 0,2 slodzēm, vienlaikus pilsētu skolas saka, ka tās labprāt paņemtu vienu, divus, trīs speciālistus. Iespējams, ka tiks veidota atsevišķa platforma tieši skolotāju vakanču apzināšanai.

– Cik īsti pedagogu trūkst? LIZDA minējusi, ka 500 vakances ir tikai aisberga redzamā daļa.

– Tad tālāk jāprasa, lai LIZDA arī izanalizē. Tās 500 vakances noteikti nav pilnas slodzes. Visbiežāk skolās trūkst skolotāju uz noteiktu stundu skaitu eksaktajos, mūzikas, latviešu valodas priekšmetos, bet tas nenozīmē, ka šādi var nodrošināt pilnu darba slodzi, strādāt efektīvi un kvalitatīvi. Sakārtojot skolu tīklu un ievērojot skolēnu skaita kritērijus, skolotājiem, kas jau strādā skolā vai savieno divas vai trīs darba vietas, darba vieta būs stabilāka un atalgojums adekvātāks.

– IZM publiskojusi, ka gandrīz puse no 640 skolām neatbilst kritērijam par minimālo skolēnu skaitu, visvairāk vidusskolas – 176 no 279 jeb 63%. Tiešām redzat, ka var slēgt vairāk nekā pusi vidusskolu, 48% sākumskolu?

– Puse skolu neatbilst minimālā skolēnu skaita prasībām, bet te nav runa par slēgšanu, bet par izglītības pakāpes maiņu.

– Daļu tomēr nāksies slēgt.

– Tikai no tām, kas ir sākumskolas, jo paliek princips: sākumskola tuvāk mājām. Vairumam nāksies mainīt izglītības pakāpi.

– Ja skolas neslēgs, vai atkal, kā tagad, nepārmetīs, ka skolu tīkla reforma notiek tikai uz papīra – tiek apvienota administrācija, bet ēkas tāpat paliek un jāuztur?

– Jā, bet tie noteikti vairs nebūs izglītības līdzekļi. Ja ēkai mainīsies funkcijas, ja pašvaldība būs patiešām saimnieciska un uz nākotni vērsta, tā domās, kā nenoslogotu ēku izmantot, piemēram, ierīkojot tajā multifunkcionālu centru, vai tas būtu saistīts ar interešu vai pieaugušo izglītību, vai ko citu.

– Teorētiski tas skan labi, praksē ne vienmēr tas ir iespējams.

– Praksē, domāju, pašvaldības ir ļoti ilgi gaidījušas un neko nav darījušas, lai izmantotu savu esošo resursu, tādējādi ļoti bieži praksē pārvērtušas skolas par sociālo funkciju pildītājām.

– Vai slikti, ka tās pilda šo funkciju, ja citi to nepilda?

– Nav labi, ja primārā ir sociālā funkcija – skolas primārajai funkcijai jābūt izglītojošajai funkcijai. Ja skolā ir astoņi bērni, 30 pedagogi, kas strādā uz 0,2 slodzēm un neko citu nedara, kā vien domā par savu iztiku, kā pārvietoties uz citu darbu, mēs neiegūstam ne kvalitāti, ne to potenciālu, ko varētu «atvērt» nākamajā paaudzē. Bērni ir zaudētāji.

– Bet jūsu piedāvātajā plānā paredzēts saglabāt arī ļoti nelielas skolas, piemēram, pagastu teritorijās ar skolēnu skaitu sākumskolā ar sešiem skolēniem klasē, pamatskolās – vismaz 9, Eiropas Savienības ārējās robežas teritorijās – ar pieciem, pamatskolā – 8, vidusskolā vidēji desmit skolēniem klasē. Te varēs to kvalitāti nodrošināt?

– Jā, bet mums ir lauku teritorijas, kuras ir reti apdzīvotas. Ja saglabājam principu, ka sākumskola ir tuvāk mājām, tad gribot negribot šajās reti apdzīvotajās teritorijās šādas nelielas skolas ir jāsaglabā, valstij ir jāpiemaksā, ja tā vēlas te nezaudēt iedzīvotājus. Tas nav tikai Latvijas modelis, tā ir visā Eiropā!

– Uz kā ir balstīti šie skaitļi par skolēnu skaitu klasē? Kā tie ir izdomāti?

– Tie nav izdomāti. Skaitļi ir rēķināti, izejot no pieredzes, kādā veidā skolas tiek finansētas šobrīd, sākot ar 1. līmeni, kas ir pilsētas ar vismaz 50 000 iedzīvotājiem. Finansēšanas modelis, iespējams, mainīsies, bet tas nevar notikt viena gada laikā. Ja tiks mainīts, tad princips «nauda seko skolēnam» vairs nebūs, tad arī attieksme pašvaldībās pret skolu sakārtošanu varētu būt veselīgāka, tās varētu būt vairāk ieinteresētas sakārtot šo sistēmu.

– Kāds būs šis cits modelis?

– Kad taps, tad arī komentēsim. Turpinot atbildēt par minimālo skolēnu skaitu, ejam uz zemāko un skatāmies, kurā brīdī skola nekļūst tikai par šo sociālo funkciju sniedzēju. Tie 30 bērni, kas noteikti reti apdzīvotā teritorijā, ideālā variantā ir 1.-3. klasē, apmēram 10 bērniem katrā, sliktākajā gadījumā pārejas posmā no 1. līdz 6. klasei ir apvienotās klases saimes skolā ar diviem skolotājiem uz pilnu slodzi. Ņemot vērā to, ka kompetenču pieeja paredz dažādu līmeņu un prasmju skolēnu paralēlu mācīšanu, tas neizslēdz šādu skolu pastāvēšanu ar apvienotajām klasēm.

– Kāpēc sākāt, ka daļa skolu bijušas tikai sociālo funkciju pildītājas?

– Tas ir jautājums arī jums pārdomām. Ja jūs strādātu skolā tikai uz 0,2 slodzēm un šī jums būtu vienīgā darbavieta, jūs ietu uz skolu ar prieku un entuziasmu, vai tomēr jūsu sejā vienmēr būtu rūpes par jūsu pašas ikdienu?

– 0,2 slodzes darbs nekliedētu manas rūpes, tāpēc, ja es reiz tur izvēlētos strādāt, tad arī strādātu.

– Tie ir individuāli gadījumi. Šobrīd redzam, ka diemžēl kritiskā masa nav tāda, kā jūs sakāt. Viņi ir nolemti, neredzot perspektīvu, kā var sevi attīstīt. Protams, tas ir saistīts arī ar pedagogu vecumu.

Nesen biju Briselē izglītības ministru sanāksmē, kurā arī kā viena no izglītības pamatproblēmām visā Eiropā tika aktualizēta skolotāju novecošana. Visā Eiropā izglītībā atpaliek digitālās kompetences ieviešana, Eiropa ir «panikā» un nezina, kā skolotāju pielāgot mūsdienu bērnam, kurš nāk ar dabisku viedo tehnoloģiju pārzināšanu, ko darīt un kā intensificēt šo procesu. Viens no argumentiem bija saistīts ar emocionālo inteliģenci, kas ir svarīgs faktors, kas arī sekmē to, lai skola nebūtu tikai šo sociālo funkciju pildītāja. Bez digitālās kompetences intensificēšanas visu priekšmetu skolotājiem, visu profesiju pārstāvjiem mēs ne tikai nespēsim nodrošināt kvalitāti, bet arī nespēsim nodrošināt pārējos izaicinājumus, kas saistīti ar augstāko izglītību, pētniecību, jaunu profesiju sagatavošanu, iekļaušanos pasaules darba tirgū. Tāpēc uz septembri IZM ir domāti ātri sagatavojami soļi: kursi pedagogiem, tiešsaistes, video materiāli u.tml.

– Kas notiks, ja kādās skolās, klasēs būs mazāks skolēnu skaits, nekā noteikts kritērijos? Valsts atteiks finansējumu vai daļu finansējuma, kuru varēs pielikt pašvaldība?

– Pašvaldības jebkurā brīdī var piefinansēt savas skolas, tas ir viņu lēmums, turklāt 10% robežās skolēnu skaits var svārstīties, nemainoties valsts finansējumam. Ja skolēnu skaits būs zem 10% no noteiktā, tad tas jau būs pašvaldības lēmums piefinansēt šo skolu.

– Tad jau pilnībā pašvaldībām pašām viss būs jāfinansē?

– Tas vēl ir jautājums par pedagogu atalgojumu. Tikmēr, kamēr finansēšanas modelis nav mainīts, tas tiks saglabāts.

– Kad tas vairs netiks saglabāts, no kura gada? No 2021. gada?

– Iespējams, ka šajā gadā tas mainīsies.

– Kāda ir sadarbība ar Vides un reģionālās attīstības ministriju (VARAM) kontekstā ar administratīvi teritoriālo reformu (ATR) un skolu tīkla reformu?

– Esam apsprieduši kopējos principus, kādi izvirzīti ATR un skolu tīkla sakārtošanā, esam pārrunājuši vidējās izglītības posmu, un tur droši vien sadarbībā ir visciešākā, jo VARAM arī labi apzinās, ka sākumskolas ir jāsaglabā tuvāk mājām. Otra lieta, kur būs cieša sadarbība, ir funkcionalitāte. ATR ietvaros tiek pārskatītas pašvaldību funkcijas, noteikti tiks pārskatīta arī izglītības funkcija un tas, kā finansējums sadalās starp IZM un pašvaldībām piešķirto mērķdotāciju.

– Kas varētu mainīties?

– Kad par to spriedīsim, tad informēsim.

– Vai tiek runāts arī ar Labklājības ministriju par atbrīvoto pedagogu sociālo spilvenu?

– Šāda priekšlaicīgās pensionēšanās programma ir bijusi visu laiku, bet tā nav tikusi izmantota – šajā programmā visu laiku ir bijis līdzekļu pārpalikums.

Vēl viena no Briselē aktualizētajām problēmām ir tā, ka, no vienas puses, mums it kā pietrūkst pedagogu, no otras puses, ir pietiekami liels absolventu skaits, un tas, ka daudzi skolotāji strādā neefektīvi, ar 0,4, 0,5 slodzēm – netiek koordinēta viņu dzīvesvieta ar to, kur viņi varētu atrast darbu. Tā ir samērā sarežģīta loģistika, jo visbiežāk brīvie skolotāji ir reģionos un brīvās darba vietas – lielajās pilsētās. Par to domājam, sadarbojoties ar Satiksmes ministriju, un te piedāvāsim savus risinājumus. Tas varētu būt divu triju mēnešu jautājums.

– Re:Baltica pētījums parāda sistēmiskas problēmas ar mazākumtautību izglītības kvalitāti, pedagogu pieejamību, kā rezultātā mazākumtautību skolas ir izteiktas līderes Rīgas slikto skolu sarakstā.

– Domāju, tā ir laika – pedagogu nomaiņas problēma. Ļoti akūta problēma ir tā, ka ļoti daudzi skolotāji strādā līdz pensijai, nevis strādā atbilstoši mūsdienu kvalitatīvas izglītības prasībām. Un tā nav tikai mazākumtautību izglītības problēma, tā ir vispār pedagogu novecošanās problēma Eiropā.

– Jūsuprāt, tie gados vecie pedagogi strādā vienkārši tādēļ, lai novilktu līdz pensijai, bet nestrādā pietiekami kvalitatīvi?

– Jā. Tā noteikti nav simtprocentīga parādība, vienmēr ir izņēmumi un ir ļoti labi piemēri, un ir skolotāji, kas var strādāt līdz pēdējai dienai, kamēr viņš elpo – bet ļoti daudziem tas ir arguments, kāpēc tik smagnēji norit reformas.

Foto: F64