Vai Latvijai nav vajadzīga operete?
Rīgas Muzikālais teātris tika slēgts 1995. gadā. Kopš tā brīža Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur nav sava operetes jeb muzikālā teātra. Latvijas operetes fonds (LOF) kopš 2013. gada mēģina aizpildīt šo robu un pa šiem gadiem iestudējis četras operetes, divus mūziklus bērniem un vairāk nekā 22 operešu mūzikas koncertprogrammas. Fonda lūgums Kultūras ministrijai (KM) piešķirt tam šogad un turpmākajos divos gados 200 000 eiro žanra attīstībai, kā arī nodrošināt ar telpām noraidīts, jo «tādas naudas valsts budžetā nav».
KM, gatavojot šā gada budžeta pieteikumus, kā prioritāti ierakstījusi arī operetes tradīciju atjaunošanu, taču atbalsts tam nav iegūts. Par jaunas institūcijas izveidi nevarot būt ne runas, it īpaši – ņemot vērā, ka esošajos teātros situācija ar darba algām nav sakārtota, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā skaidroja kultūras ministre Dace Melbārde. Varbūt operetes funkcijas būtu jāuztic kādai nevalstiskai organizācijai kādā no esošajiem teātriem, piemēram, Latvijas Operas un baleta teātrim (to tas fragmentāri arī dara), taču skaidrs, ka atbilde būs – tam vajadzīga papildu nauda. KM runājusi arī ar Rīgas domi par iespēju operetei nobāzēties VEF Kultūras pilī, taču galvaspilsēta nevēloties uzņemties nevienu no «nopietnajām kultūras institūcijām». Runājot par citām telpām, klātesošie ieteica izvērtēt iespēju izmantot Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) lielo zāli, kam ir laba akustika un kas arī citādi ir piemērota vieglajam žanram. Diemžēl tā pēc iepriekšējā nomnieka aiziešanas ir izdemolēta un būtu jāremontē. Turklāt nav skaidrs, kas notiks ar LZA ēku, jo paredzēts, ka zinātniekiem telpas tiks meklētas citur.
Pēc sēdes LOF valdes priekšsēdētāja, Operetes teātra direktore un producente Agija Ozoliņa-Kozlovska Neatkarīgajai atgādināja, ka muzikālajam teātrim ir gadiem sena tradīcija – sākot jau ar Ādolfa Alunāna laikiem. Vienmēr iecienīts un labi apmeklēts – arī padomju gados. Taču tad pienāca liktenīgais 1995. gads, kad tika likvidēts ne tikai Rīgas Muzikālais teātris, bet arī Jaunatnes teātris, filharmonijas kamerorķestris, klavieru trio, deju ansamblis Daile un Radio bigbends. No tiem visiem ar KM finansējumu ir atjaunots tikai Radio bigbends. Taču visus šos gadus sabiedrībā un arī profesionāļu aprindās nav apdzisusi vēlme atjaunot operetes tradīciju. Ja palūkojas mūsu kaimiņu virzienā – ne Igaunijā, ne Lietuvā nekas netika slēgts, tur joprojām darbojas pat vairāki šādi teātri, kas saņem valsts finansējumu. Uz citu Eiropas valstu fona Latvija šajā ziņā ir provinces lomā, un LOF vadītājai par to sāp sirds.
Tas arī pamudinājis viņu pirms sešiem gadiem nodibināt fondu ar mērķi atjaunot operetes teātri ar savu trupu, orķestri, telpām, repertuāru. «Cilvēkiem ir vajadzīga skaista un kvalitatīva klasiskā mūzika. Un operete to sniedz, jo tajā ir gan dziesmas, gan runa, gan dejas. Un laimīgas beigas, kas uzmundrina skatītājus un padara gaišāku ikdienu,» uzsvēra A. Ozoliņa-Kozlovska. 2013. gadā tika sarīkots pirmais operešu koncerts, ko publika ļoti atsaucīgi uzņēma. Tas devis pārliecību, ka darbs jāturpina, un 2014. gadā notika pirmā pirmizrāde pilnvērtīgam operetes iestudējumam – Niko Dostāla Klīvija. Tālāk sekoja Franča Lehāra Jautrā atraitne, Paula Abrahama Balle Savojā, nule pirmizrādi piedzīvojusi Imres Kālmāna Silva. Čardaša karaliene. Tapuši divi mūzikli bērniem, tagad tiek gatavots trešais iestudējums par Minhauzenu. Pēc fonda pasūtījuma uzrakstīta 21. gadsimta latviešu oriģināloperete, kuras autors ir Platons Buravickis. Kā apliecinājums tam, ka šis žanrs vajadzīgs arī mūsdienu skatītājam, ir fonda rīkoto izrāžu apmeklējums – tie ir kopumā vairāk nekā 55 000 cilvēku. Pie paveiktā jāmin arī starptautisks operetes festivāls Ikšķilē, kur notikuši jau divi šādi pasākumi (piedalījušies 11 valstu pārstāvji). Lai tas viss tiktu īstenots, nepārtraukti tiek meklētas finanses – pārsvarā izrādes tiek veidotas, pateicoties ziedojumiem. «Tas ir plāns ledus, uz kura dzīvojam – katru gadu iesākam un nezinām, kā veiksies ar finansējumu. Bet aiz manis stāv 120 radoši ļaudis, kuri tic šā teātra nākotnei. Turklāt nu mums ir pievienojušies apmēram 8000 cilvēku, kuri ir parakstījuši aicinājumu Saeimai atjaunot operetes teātri un atrast telpas tam. Nevaru viņus pievilt,» sacīja LOF vadītāja. Tie 200 000 eiro, kas tiek prasīti, ir iztikas minimums, lai būtu iespējams nodrošināt struktūru un pamatprasības – nelielu darbinieku skaitu, kas strādā katru dienu un gādā, lai notiktu plānošana, mēģinājumi, loģistika. Sešu gadu laikā tikai vienu reizi no Latvijas Kultūrkapitāla fonda tika piešķirti 7000 eiro. Turpmākie projektu pieteikumi palikuši bez atbalsta, lai gan profesionālā meistarība aug un aug. Jāvaicā – kāpēc tas netiek novērtēts?
Foto: F64