Vai Lembergs apcietināts par 30 gadus senām liecinieku fantāzijām?

Aptuveni pirms nedēļas Rīgas apgabaltiesa pasludināja saīsināto spriedumu tā sauktajā Lemberga lietā, nosakot Ventspils mēram Aivaram Lembergam piecu gadu cietumsodu, mantas konfiskāciju un 20 000 eiro sodu. Kaut arī tiesa atzina Lembergu par vainīgu krimināllikuma pantos, kuros teikts par kukuļa izspiešanu un noziedzīgi iegūtas naudas atmazgāšanu, nevar nepamanīt, ka šie notikumi, kuros Lembergs apsūdzēts, notikuši pirms gandrīz trīsdesmit gadiem, kas liek šaubīties, vai apsūdzībai varēja būt stingri un pārbaudāmi pierādījumi par šo iespējamo nodarījumu. Arī cietušo novēlotā rīcība liek uzdot jautājumus.

Lai arī apsūdzība Lembergam celta 2008. gadā, lieta pret politiķi sākta virzīt jau 1999. gada 24. maijā. Saskaņā ar prokuratūras versiju Lembergs it kā esot izspiedis akcijas un kapitāla daļas no miljonāriem – Valentīna Kokaļa, Aināra Gulbja, Vladimira Krastiņa, kā arī no SIA “Man-Tess”, kas tolaik piederēja Jūlijam Krūmiņam. Tas noticis 1993.–1995. gadā, bet par šo faktu cietušie miljonāri piepeši atcerējās 2008. gadā. Kur gan viņi bija agrāk?

Arī pats Lembergs neskaitāmas reizes norādījis uz to, ka viņu apsūdz par notikumiem pirms 30 gadiem: “Tie nabaga cietēji atcerējās par kukuli 2008. gadā. Līdz tam viņiem nebija nekādu pretenziju, vēl vairāk – Gulbis 1996. gadā Kurzemes apgabaltiesā iesniedza prasību ne tikai pret mani, bet arī pret Blaževiču, Kokali un citiem par to, ka mēs nevis kukuli esam izspieduši, bet gan neesot samaksājuši viņam par kaut kādiem aktīviem. Pienāca 2008. gads, un viņš atcerējās, ka es neesmu parādā, bet, lai atriebtos par to, ka es nedarīju tā, kā viņš gribēja, tai skaitā nenorakstīju 6 miljonus eiro lielu parādu Ventspils pilsētas domei, atcerējās par kukuli. Un to atcerējās visi pēc kārtas – Kokalis, Blaževičs, Krūmiņš, Gulbis –, un prokuratūra vēl ierakstīja, ka Baltijas bankai vēl es izspiedu kukuli.”

Tā, piemēram, Kokalis 2008. gadā sāka apgalvot, ka Lembergs 1993. gada rudenī no viņa (viņš tobrīd bija “Ventspils naftas” galvenais jurists un vēlāk arī valsts akciju sabiedrības “Ventspils nafta” valdes loceklis) esot izspiedis 5% SIA “Puses” kapitāla daļu. Vienlaicīgi tiesas izmeklēšanā ar šīs versijas nostiprināšanu Kokalim pārāk spoži nevedās. Piemēram, viņa bijusī sieva Aija Kokale tiesā stingri liecināja to pašu, ko liecina ieraksti Uzņēmumu reģistrā, – tobrīd SIA “Puses” daļas piederēja Aijai, nevis Valentīnam, un no viņas, Aijas Kokales, neviens neko neizspieda. Kapitāla daļas viņa vēlāk pārdevusi Mamertam Vaivadam. Arī pats Kokalis liecināšanas gaitā radikāli mainīja savu sakāmo, tādējādi prokuroru sarakstīto apsūdzību apgāžot arī no savas puses.

Tiesas zālē arī izskanēja, ka, neraugoties uz izspiešanu, septiņus gadus Lembergs un Kokalis dzīvojuši draudzīgi, tai skaitā kopā dzēruši konjaciņu, ēduši lašmaizītes, kopā gājuši medībās un pliki pirtī sēdējuši uz lāvas.

Viss mainījies 2000. gadā, kad abi sastrīdējušies – Kokalis ticis atcelts no SIA “LatRosTrans” valdes locekļa amata un 2008. gada pavasarī Kokalis pēkšņi attapies, ka Lembergs 1993. gadā no viņa izspiedis kapitāla daļas.

Tātad pierādāms noziegums vai tomēr atriebība?

Ņemot vērā, ka Kokaļa sacītais laika gaitā radikāli mainījies, īsti nav saprotams, cik konkrētās apsūdzības ir pamatotas un vai tas nenozīmē, ka ikviens tagad var atcerēties par notikumiem pirms 30 gadiem un uzsākt par to tiesvedību? Ja tā, tad, šķiet, lai Latvijā tiktu notiesāts, nemaz nevajag stingrus pierādījumus – pietiek ar vienas puses liecībām, kurām tiesa tic vairāk nekā otras puses liecībām. Vai tas nu ir šis skaļi daudzinātais bezkompromisu tiesiskums?