Vai ministrs Ģirģens lobē masku vai tūrisma biznesu?

Laikā, kad situācija ar Covid-19 nebūt nav nostabilizējusies ne Latvijā, ne pasaulē un arvien biežāk izskan runas par iespējamiem ierobežojumiem, iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (KPV LV) norādījis, ka svarīgi maksimāli ilgi starp Baltijas valstīm saglabāt brīvu pārvietošanās un komercdarbības telpu, mudinot palielināt kumulatīvo COVID-19 gadījumu skaitu uz 100 000 iedzīvotājiem līdz 20 vai pat 25.

Ģirģens licis noprast, ka stingru un ar ekonomiku nesabalansētu epidemioloģiskās drošības pasākumu ieviešana izslēgtu no ekonomiskās aprites tūrisma un sabiedriskajā ēdināšanā darbojošos uzņēmējus un radītu tiem zaudējumus.

Lai arī nenoliedzami, ka tūrisma nozare piedzīvo krasu lejupslīdi un gan izejošais, gan ienākošais tūrisms ir faktiski apturēts, par ko liecina tūrisma operatoru darbības apjoma samazinājums vismaz par 90%, nevar izslēgt, ka atvērtu robežu saglabāšana varētu ietekmēt uzņēmējdarbību un ekonomiku daudz smagāk.

Proti, palielinoties ar Covid-19 saslimušo skaitam, atkal varētu tikt liegtas mācības klātienē pirmsskolas iestādēs un skolās, kas nozīmētu, ka vairums vecāku būtu spiesti palikt mājās ar bērniem un nevarētu strādāt. Tāpat nevar izslēgt, ka daudzi uzņēmumi būtu spiesti atkal palikt dīkstāvē, un nav vēl zināms, vai valsts tos šoreiz varētu atbalstīt. Riski ir daudz lielāki, nekā pašreizējie zaudējumi tūrisma nozarei – vai ministrs to tiešām neredz?

Otrs, ministrs piedāvājis šo problēmu atrisināt ar higiēnas masku nesāšanu. Vai tas nozīmē, ka atkal rīkosim masku iepirkumus, kas, iespējams, saskarsies ar tādām pašām grūtībām kā iepriekšējie? Vai tiešām cilvēkiem tiks uzspiests nēsāt maskas, kā tas ir jau, piemēram, Čehijā un Francijā? Vai tas pasargās no Covid-19, ņemot vērā, ka teju katrs saslimstības gadījums tiek atklāts tiem cilvēkiem, kas iebraukuši Latvijā no ārzemēm?

Vai šajā gadījumā vienas nozares glābšana nenozīmē visu pārējo nozaru apdraudēšanu? Un ko tad īsti ministrs Ģirģens lobē – masku vai tūrisma biznesu?