VK: Valdībai jāieņem centra loma Covid-19 lēmumu ieviešanā praksē

Valsts kontrole (VK) ir sagatavojusi situācijas izpētes ziņojumu “Covid-19 izplatības ierobežošanai nepieciešamo resursu nodrošinājums valsts un pašvaldību institūcijās”. Šajā izpētē noskaidrots, ar kādām problēmām nācās saskarties valsts un pašvaldību iestādēm, organizējot centralizētu apgādi ar individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, kādas mācības no tā izriet un kāda būtu ieteicamā rīcība turpmāk, tai skaitā valsts materiālo rezervju veidošanā, kuras trūkumi ārkārtējos apstākļos atklājās jo īpaši spilgti. Lai vērstu valdības uzmanību uz atziņām, kuras Covid-19 izplatības ierobežošanas pasākumu īstenošanā vai līdzīgu notikumu kontekstā būtu jāņem vērā nākotnē, Ministru prezidentam Arturam Krišjānim Kariņam nosūtīta Valsts kontroles vēstule par situācijas izpētes ziņojumā konstatēto un ieteikumiem.

Valsts kontrole pēc šīs situācijas izpētes, kurā aptverta arī starptautiskā pieredze, atzīst, ka Covid-19 pandēmija ir īstens pārbaudījums visām valstīm. Zināšanu un datu trūkums par Covid-19, jo īpaši pandēmijas pašā sākumā, un tas, kādā mērā un ātrumā bija jāreaģē uz pandēmiju, bija izaicinājums visām valdībām un institūcijām. Valstis, kurām salīdzinoši sekmīgāk ir izdevies ierobežot Covid-19 izplatību, ir atzinušas, ka skaidrs atbildības sadalījums un sekmīga publiskās pārvaldes dažādu līmeņu institūciju darbības koordinācija ir priekšnoteikumi ātrai un mērķtiecīgai rīcībai, kas Covid-19 pandēmijas ierobežošanā ir kritiski svarīga.

Nozaru ministriju un pašvaldību sadarbības teritoriju aptaujā noskaidrotais liecina, ka problēmas Covid-19 izplatības mazināšanā ir izraisījusi decentralizētā pieeja, kad par pasākumiem ir atbildīga katra pašvaldība un katra institūcija.

Mērķtiecīga valdības institūciju rīcība nepieciešama, gan nosakot prasības, gan koordinējot pieņemto lēmumu ieviešanu praksē

Covid-19 krīzes vadībā būtiska ir centrālās institūcijas (valdības) loma, jo pandēmijas ierobežošanā efektīvāki ir vienoti, centralizēti risinājumi. Lai valdības centri sekmīgi veiktu Covid-19 pandēmijas koordināciju, nepietiek ar komandvadības centra izveidošanu politikas noteikšanai, lēmumu pieņemšanai un augsta līmeņa uzraudzības veikšanai. Vienlīdz svarīga ir praktiska atbalsta sniegšana un operatīvā koordinācija, pārraugot rīcības plānus un to mērķu sasniegšanu.

Krīzes sākumposmā vajadzēja ātri rīkoties, bet iestādēm bija grūtības pārzināt preču sortimentu, kas parasti nav ārpus veselības resora esošo iestāžu un pašvaldību dienaskārtībā. Trūka vienotas informācijas un skaidru vadlīniju par to, kādi līdzekļi ir nepieciešami. Nebija centralizēti, valsts līmenī izstrādātu vadlīniju, rekomendāciju, algoritmu. Lai gan kritiskas situācijas netika pieļautas, epidemioloģiskās drošības pasākumu īstenošana radīja būtisku papildu slogu iestādēm, kuru kompetencē nav ar sabiedrības veselības drošību saistīti jautājumi. Epidemioloģiskai drošībai vajadzīgo resursu nodrošināšanā centralizēti sniegtais atbalsts ar veselības aprūpi nesaistītām institūcijām varēja norisināties agrāk un lielākā mērā. Iepirkumu veikšana katrai iestādei atsevišķi bija apgrūtinoša, turklāt iestādes savstarpēji konkurēja apstākļos, kad preču tirgū trūka un to cenas strauji palielinājās. Tāpat bija neskaidri jautājumi par preču derīguma termiņu un uzglabāšanu, publisko iepirkumu regulējuma piemērošanu u.c. Situāciju atvieglotu tas, ja katrai pašvaldībai un institūcijai individuāli nebūtu jāiedziļinās epidemioloģiskās situācijas specifikā.

Pēc pirmās ārkārtējās situācijas beigām problēmu ar individuālo aizsardzības līdzekļu nodrošinājumu ikdienas vajadzībām nebija, tomēr joprojām saglabājās neskaidrība par nepieciešamo rezervju apjomu. Atšķirīgā izpratne par normatīvajos aktos noteikto radīja grūtības laikus saplānot pietiekošu rezervju daudzumu, t.i., kādi līdzekļi un cik ilgam laikam nepieciešami. Iestādēm nebija viennozīmīgas skaidrības par to, kā jāsaprot normatīvajos aktos definētie jēdzieni, piemēram, “iesaistītās institūcijas”, “apgādes koordinators”, “prioritāro institūciju un vajadzību saraksts”.

Valsts kontroles skatījumā, Covid-19 krīze ir pierādījusi, ka līdztekus veselības aprūpes sistēmai tikpat svarīgi ir centralizēti rūpēties par visiem citiem būtisko pakalpojumu sniedzējiem valstī, plānojot un modelējot datus šo institūciju vajadzībām. Savukārt tam priekšnoteikums ir aktuāla informācija par individuālo aizsarglīdzekļu pieejamību konkrētajā brīdī – cik daudz rezervju ir institūciju rīcībā, kā arī iepriekš izstrādāta prognozēšanas sistēma pieprasījumam krīzes apstākļos.

Jāveicina saskaņota rīcība un koordinācija starp centrālo valdību un pašvaldībām un to savstarpējā sadarbība, lai novērstu “katrs par sevi” reakciju

Pašvaldību sadarbības teritoriju aptaujā noskaidrotais liecina par iespējām uzlabot valsts un pašvaldību institūciju sadarbību. Veicot izpēti, Valsts kontrole centās izdibināt, vai pašvaldības sadarbojās ar valsts sociālās aprūpes centriem, valsts izglītības iestādēm, valsts ārstniecības un citām savas teritorijas iestādēm individuālo aizsardzības līdzekļu un dezinfekcijas līdzekļu plānošanā un iegādē. Konstatētais liecina, ka pašvaldību pieeja bija atšķirīga. Lielākā daļa aptaujāto pašvaldību nesadarbojas ar pašvaldību teritorijā esošajām valsts iestādēm, piemēram, valsts sociālās aprūpes centru apgādi ar individuālajiem aizsardzības līdzekļiem un dezinfekcijas līdzekļiem koordinē Labklājības ministrija. Taču ir arī cita veida sadarbības pieredze, piemēram, pašvaldība uzņemas rūpes (apkopo vajadzības, interesējas u.tml.) par tās teritorijā esošajām iestādēm, pat ja tās ir valsts iestādes.

Veicot situācijas izpēti, Valsts kontrole noskaidroja ārpus veselības resora esošo institūciju (ministriju un to padotības iestāžu un pašvaldību sadarbības teritoriju) viedokli par to, kā tika nodrošināta epidemioloģiskai drošībai nepieciešamo aizsarglīdzekļu pieejamība no aizvadītā gada 1. marta līdz 30. novembrim. Ziņojumā tiek vērsta uzmanību arī uz Pasaules Bankas un citu starptautisko organizāciju dokumentos sniegtajām jaunākajām atziņām, kas Covid-19 izplatības ierobežošanas pasākumu īstenošanā vai līdzīgu notikumu kontekstā būtu jāņem vērā nākotnē, koordinējot nepieciešamo resursu nodrošinājumu.