LBAS aicina politikas veidotājus apsvērt izmaiņu darba tiesībās sekas un nepieļaut darba devēju problēmu risināšanu uz darbinieku rēķina
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) norāda – nav pieļaujams, ka uzņēmēji savas grūtības uzņēmumā mēģina risināt uz darbinieku interešu rēķina, samazinot viņu sociālās garantijas, tiesības un darba samaksu. LBAS aicina politikas veidotājus apsvērt ierosināto izmaiņu darba tiesībās plašākas sekas.
Piektdien, 2025. gada 17. oktobrī, kopīgā sanāksmē Labklājības ministrijā (LM) par Darba likuma grozījumiem pirms atkārtotās Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdes vēlreiz kopīgi apspriedās LBAS, LM, Ekonomikas ministrijas un Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvji.
LBAS stingri iestājas par Darba likumā esošās piemaksas par virsstundu darbu saglabāšanu 100% apmērā un uzskata, ka tikai sarunās ar arodbiedrību vai darbinieku pārstāvjiem, ja nav arodbiedrības, ir iespējamas atkāpes uz mazāku piemaksas apmēru, ja tam ir objektīvs pamats un savstarpēja pretimnākšana, darba devēju un darbinieku interešu saskaņošana, meklējot godīgu līdzsvaru un slēdzot koplīgumus.
Kā to ir atzinuši gan atsevišķi uzņēmēji, gan politiķi, virsstundu darbs bieži vien nav pilnīgi labprātīgs. Ja darba devējs organizē virsstundu darbu, darbinieks kā vājākā darba līguma puse, kas neatrodas līdzvērtīgā līmenī ar darba devēju, objektīvi ir ierobežots paust savu brīvo gribu. Virsstundu darbs notiek uz darbinieku atpūtas, nereti arī uz viņu veselības rēķina – tas ir laiks, ko darbinieks nevelta savai personīgai dzīvei, ģimenei un vaļaspriekiem. Lielā mērā tas ir jautājums par vērtībām, nevis par naudu, kas ir tikai kompensācija par viņa zaudējumiem. Normālā situācijā, ja darba devējs efektīvi un korekti plāno darbaspēka resursus un darba samaksas apmēru, virsstundas var rasties tikai izņēmuma gadījumos. LBAS rosina darba devējus nevis samazināt virsstundu apmaksu, bet gan jau šobrīd izpildīt darba devēju vairākkārt pausto viedokli un palielināt pamatalgas, tajā pašā laikā būtiski samazinot darbinieku nostrādāto virsstundu skaitu.
Darba likums arī nosaka, ka izņēmuma gadījumos darba devējam ir tiesības nodarbināt darbinieku virsstundu darbā bez viņa rakstveida piekrišanas, tai skaitā lai novērstu nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai citu ārkārtēju apstākļu izraisītas sekas. Atbalstot LDDK piedāvāto redakciju, darbinieki, jo īpaši tie, kuri nodrošina kritiskās infrastruktūras uzturēšanu, tiks nostādīti nepieņemamā situācijā – virsstundu skaits var palielināties, savukārt kopējā samaksa par virsstundu darbu bojājumu novēršanā samazināsies. Darbiniekos tas radīs vēl lielāku pārslodzi, neapmierinātību un izdegšanu, kā arī palielināsies darba aizsardzības pārkāpumu un nelaimes gadījumu risks darba vietās neuzmanības dēļ.
LBAS norāda, ka vienkārša virsstundu samaksas samazināšana, virsstundu piemaksu formā bremzēs ekonomikas izaugsmi un neatrisinās tādas pamatproblēmas kā slikta darba organizācija, nepietiekams personāls un nepieciešamība pēc labākām prasmēm, iekārtām un tehnoloģijām. Darba devēju ierosinātie grozījumi ignorē vēl daudz citu faktoru, kas kavē Latvijas konkurētspēju, piemēram, administratīvo slogu, nodokļu politiku, īpaši mazajos un vidējos uzņēmumos, ierobežotas investīcijas pētniecībā un attīstībā, nereti arī apgrūtināto pieejamību finansēm, kā arī rekordlielo ES sociālo nevienlīdzību un ienākumu polarizāciju sabiedrībā, – Eiropas Centrālā banka ir atzinusi, ka 5% Latvijas bagātāko iedzīvotāju ienākumi atbilst 54% sabiedrības trūcīgākās daļas ienākumiem.
Arodbiedrības ir līdzvērtīgi, savstarpēji patstāvīgi sarunu partneri, jo arodbiedrības ir neatkarīgas no darba devējiem, valsts un pašvaldības un ir tiesīgas brīvi paust viedokli par to, kas darbiniekam ir labāk un izdevīgāk. Savukārt valstij ir jānodrošina augstākie standarti attiecībā uz darbinieku aizsardzību, un to uzraudzība un kontrole lielā mērā ir jānodod arodbiedrību rokās. Arodbiedrības tieši ar darba koplīgumiem var īstenot darbinieku interešu aizsardzību, tostarp attiecībā uz darba samaksas apmēru, t. sk. piemaksu par virsstundu darbu. Valstij būtu maksimāli jāizvairās no iejaukšanās attiecībā uz jau noslēgtiem koplīgumiem. Koplīgumi nekad netiek slēgti piespiedu kārtā, bet tieši otrādi – tās ir labprātīgas vienošanās, tostarp attiecībā uz termiņu. Ja jau Civillikums noteic, ka tiesīgi noslēgts līgums ir jāpilda, tad vēl jo vairāk koplīgums ir jāpilda, un atkāpes no tiem būtu pieļaujamas tikai tad, ja puses par to vienojas.
Kā liecina Eurostat apkopotie darbaspēka izmaksu indeksa dati, laikposmā no 2016. līdz 2024. gadam Latvijā darbaspēka izmaksas pret Eiropas Savienības vidējo līmeni ir pat samazinājušās. Vidēji darbaspēka izmaksas par vienu stundu Eiropas Savienībā ir palikušas par 50 centiem dārgākas nekā Latvijā. 2016. gadā starpība ES un Latvijas vidējām darbaspēka izmaksām par vienu nostrādāto stundu bija 17,9 eiro, bet 2024. gadā 18,4 eiro. Turklāt, patēriņa cenu līmenis Latvijā ir audzis straujāk kā ES vidēji, līdz ar to izlīdzinot darbaspēka izmaksas pēc PPS (pirktspējas paritātes standarta), mūsu darbaspēks stundā astoņu gadu laikā ir kļuvis lētāks nekā vidēji ES par 1,18 eiro. Algas Latvijā formāli pēdējos gados augušas strauji, kas var radīt maldīgu iespaidu par to, ka Latvija “ķer rokā” pārējo Eiropu, bet tāpat algas pieaug arī citur, un Latvijas izaugsme ir zem Eiropas vidējā līmeņa, vienlaikus Latvijā cenas aug straujāk kā citur ES. Ja šāda tendence turpināsies, Latvijā strādājošie nepietuvojas un nekad nepietuvosies ES–27 vidējam dzīves līmenim, bet atpaliks aizvien vairāk. LBAS uzsver, ka, neskatoties uz to, ka virsstundu piemaksa Latvijā procentu izteiksmē ir augstāka kā Lietuvā un Igaunijā, – ja darbinieks nostrādā vienu virsstundu dienā, Latvijā darba devējam tas atbilstoši algu līmenim tik un tā izmaksās lētāk nekā kaimiņvalstīs.
Koncentrēšanās tikai uz darbaspēka izmaksu samazināšanu ir tuvredzīga pieeja, ir jārisina mūsu ekonomisko izaicinājumu pamatcēloņi un jānodrošina taisnīga darba samaksa un darba apstākļi mūsu darbaspēkam. Latvija neatgūs starptautisku konkurētspēju kā lēta darbaspēka valsts, – tas mums būtu pamatīgs strupceļš. Lai gan darba devēji apgalvo, ka virsstundu apmaksas samazināšana padarīs Latviju pievilcīgāku investoriem, citi brīnās, ka virsstundu apmaksa rada problēmas un atzīst, ka darba devēju piedāvājums var saasināt darbaspēka trūkumu, izceļošanu, jo sevišķi jaunatnes, un negatīvi ietekmēt darbinieku dzīves kvalitāti un, iespējams, jau vidējā termiņā valsts finanšu stabilitāti. Mums ir jāpiesaista un jānotur talanti, radot atbalstošu un konkurētspējīgu darba vidi arī no darbinieku viedokļa, reālās darba samaksas samazināšana tikai mudinās vairāk cilvēku meklēt iespējas neiesaistīties Latvijas darba tirgū.
LBAS aicina politikas veidotājus apsvērt ierosināto darba tiesību izmaiņu plašākās sekas un piešķirt prioritāti pasākumiem, kas veicina ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, daudz augstāku sociālo vienlīdzību, atbalstot sociāli pamatotu demokrātisku vidusslāņa nostiprināšanos, novērtējot darbinieku augstāku kvalifikāciju, spēju un prasmju izaugsmi, radošumu un labklājību.