Lembergs: Pašreizējā valdošā koalīcija izbauda visatļautību, ko dod Saeimas vairākums

Ventspils mērs Aivars Lembergs intervijā Neatkarīgajai analizē pašreizējās valdošās koalīcijas atšķirības no citām; iezīmē koalīcijas politiķu patiesos mērķus, ironizē par Bordāna partijas neveiksmēm tikt pie ietekmes drošības iestādēs, kā arī skaidro Latvijas vietu pašreizējā aukstajā karā starp Krieviju un ASV.

(Intervija tapa pagājušajā nedēļā)

– Kā jūs vērtējat pašreizējo valdošo koalīciju, salīdzinot ar iepriekšējām, piemēram, pēdējos desmit gados?

(Informācijai – pēdējos desmit gados bija trīs Valda Dombrovska, divas Laimdotas Straujumas un viena Māra Kučinska veidotā valdošā koalīcija.)

– Tiešām, ir vairākas būtiskas atšķirības. Šī ir pirmā valdošā koalīcija, kurai ir savs Valsts prezidents; kad Valsts prezidents, precīzi zinot, kam jāpateicas par savu atrašanos amatā, godprātīgi kalpo valdošajai koalīcijai, to pat nemēģinot slēpt. Savukārt valdošā koalīcija precīzi apzinās un izmanto to, ka tās ievēlētais prezidents Levits darīs tā, kā tas ir vajadzīgs valdošajai koalīcijai. Daudzās intervijās, kurās Levitam tiek prasītas konkrētas lietas, viņš nerunā par parlamentu, kas sastāv no simt deputātiem; viņš nekad nepiemin opozīciju, viņš nekad nav ticies ar opozīciju, nekad nav prasījis opozīcijas viedokli. Viņš tikai un vienīgi strādā ar valdošo koalīciju, precīzi pildot valdošās koalīcijas norādījumus. Tāds prezidents un tāda saikne starp koalīciju un Valsts prezidentu mums nekad nav bijusi. Tā ir unikāla situācija. Šis ir rezultāts tam, ka Valsts prezidents tika ievēlēts atklātās vēlēšanās, kurās prezidents redzēja, kā kurš deputāts par viņu ir balsojis. Līdz ar to ir «baltā» un ir «melnā» saraksta deputāti; ir «baltā» un «melnā» saraksta politiskās partijas. Partija, kuru es vadu – mūsu partijas deputāti par viņu nebalsoja, līdz ar to partija Latvijai un Ventspilij ir «melnajā» sarakstā, un «melnajā» sarakstā Levitam ir arī Aivars Lembergs. Levita kungs uzskata par vajadzīgu atriebties man un manai partijai par to, ka mēs atļāvāmies nebalsot par viņu kā par Valsts prezidentu. Viens no viņa darbības mērķiem ir atriebties tiem Saeimas deputātiem un viņu pārstāvētām politiskām partijām, kuras neatbalstīja viņa kandidatūru prezidenta amatam, un otrādi – kalpot tām politiskajām partijām, kurām pateicoties viņš ir kļuvis no emigranta par Valsts prezidentu.

Otra lielā atšķirība ir tāda, ka pašreizējās valdošās koalīcijas partijām ir ļoti atšķirīgi un pat pretrunīgi mērķi, bet tos koalīcijas partneri var īstenot, tikai un vienīgi esot valdošā koalīcijā. Tādēļ šī valdošā koalīcija turas kopā.

– Piemēram?

– Šī koalīcija lielā mērā ir atkarīga, kā tautā saka, no «Jaunās kartona partijas» jeb Jaunās konservatīvās partijas. Es viņus saucu par neoboļševiku partiju, jo viņi pēc saviem politiskajiem uzskatiem ir ļoti boļševistiski. Viņiem koalīcijā šobrīd ir visvairāk mandātu. Ja viņi pamet koalīciju, tad tā izjūk. Bordānam, Strīķei un, kā uzskata prokuratūra, valsts noziegumu pastrādājušajam Jurašam mērķis un galvenais uzdevums – ko viņi arī publiski definēja, kad formēja valdību ar Bordānu priekšgalā – ir iegūt kontroli pār Ģenerālprokuratūru un/vai Valsts drošības dienestu, un/vai Militārās izlūkošanas un drošības dienestu, un/vai KNAB, un/vai Finanšu policiju, un/vai Iekšlietu ministriju.

– Ko viņi ar to iegūtu?

– Kā man stāstīja kompetenti cilvēki Rīgā, šīs partijas vadībā ir cilvēki, kuri ilgus gadus bija cigarešu kontrabandas «jumts». Ja analizējam situāciju, šīs runas izskatās loģiskas. «Jumta» funkciju var realizēt tikai tad, ja jūs kontrolējat kādu no iepriekš minētajām struktūrām. Protams, viena struktūra jau ir viņu kontrolē – Tieslietu ministrija, taču no šī viedokļa tā ir vismazāk efektīva, jo tai nav operatīvās darbības tiesību. Operatīvā darbība ir vislabākais veids, kā piesegt jebko, tajā skaitā kontrabandu. Ja neskaita kontroli pār Tieslietu ministriju, tad Bordāns, Strīķe un Jurašs neko vairāk nav ieguvuši. Līdz ar to vēlme iegūt arī to visu iepriekš minēto nav zudusi. Piemērs – Bordāns izdomājis, kā nomenedžēt, lai nākamais ģenerālprokurors būtu viņu cilvēks. Tādēļ viņš piedāvā mainīt ģenerālprokurora kandidāta izvirzīšanas kārtību, to deleģējot komisijai, kuru ieceļ tostarp Bordāns un Strīķe. Divas balsis jau ir, bet tad vēl šai komisijai varēs pieteikties jebkurš. Līdz ar to varēs pieteikties arī viņu cilvēks. Tālāk – lai nonāktu pie sev vēlamā rezultāta, ir dažādas ietekmes sviras, sākot ar naudu un beidzot ar iebiedēšanu un amatu solīšanu. Tas ir klajš pierādījums šim mērķim. Ejot uz šo mērķi, bordānistiem ir dziļi nospļauties par to, ka viņi nepilda nevienu priekšvēlēšanu solījumu, sākot ar to, ka ministriju skaits tiks samazināts līdz astoņām, ka triju valsts drošības dienestu vietā tiks izveidots viens, ka ārstu algas būs vismaz 1700 eiro mēnesī uz rokas utt. Viņiem jau sen vajadzēja pateikt sveiki valdošajai koalīcijai, jo tā ir noraidījusi visus viņu priekšlikumus šo solījumu īstenošanai. Bet, tā kā mērķis ir iegūt kontroli pār spēka struktūrām, viņi tomēr turpina atrasties koalīcijā. Līdz šim neviena politiskā partija un politiķi nav bijuši tik spēcīgi finansiāli motivēti iegūt kontroli pār spēka struktūrām, kā bordānisti. Aiz tā stāv simtiem miljonu liels bizness, ja vien kontrabandu var nosaukt par biznesu.

Trešā atšķirība – šī koalīcija ir ļoti kreisa.

– Kā to saprast?

– Kreisie – vai tie būtu komunisti vai sociāldemokrāti – runā par to, kā dalīt naudu. Kad apstiprināja 2019. gada budžetu, šīs koalīcijas pārstāvji neizteica nevienu vārdu, kā Latvija varētu pelnīt. Arī šogad, apstiprinot budžetu, runāja par visu ko, izņemot par Latvijas tautas un Latvijas valsts spēju vairot nacionālo bagātību. Par to nav bijušas nekādas sarunas. Tik klaja ignorance pret to, kā vairot nacionālo bagātību, nebija pat pēckrīzes gados.

– Respektīvi – šai koalīcijai nav nevienas valsts attīstības idejas?

– Tieši tā. Ceturtā atšķirība. Kopš PSRS laikiem Latviju nekad nav vadījuši ārzemnieki. Piemēram, Latvijas kompartijas vadītāji vienmēr bija ārpus Latvijas dzimuši un auguši vai arī savu lielāko dzīves daļu dzīvojuši ārpus Latvijas. Arī tagad divi no trim Latvijas vadītājiem ir ārzemnieki. Latvijas kompartijas pirmais sekretārs Augusts Voss bija dzimis un audzis Krievijā. Otrais sekretārs, jau kā likums, bija šurp atsūtīts no Krievijas. Tagad ir līdzīga situācija. Tas norāda uz to, ka tie, kuri nosaka, kas vadīs Latvijas valsti, vairs neuzticas vietējiem aborigēniem un sūta šurp jau savus kadrus ar pareizo biogrāfiju. Un pareizā biogrāfija šobrīd jau ir tāda – tu vari būt Latvijas augstākā amatpersona tikai tad, ja tu esi dzimis un/vai audzis Rietumos. Caur šo prizmu arī jāvērtē mūsu vadošo amatpersonu rīcība un darbība.

– Padomju laikos «Maskava asarām neticēja»…

– Piektā atšķirība – pašreizējā valdošā koalīcija izbauda visatļautību, ko dod Saeimas vairākums.

– Piemēri?

– Valdība var ignorēt Satversmi, mūsu likumus un starptautiskās saistības. Arī Valsts prezidents saka, ka to var darīt. Piemēram, Latvija ir ratificējusi Eiropas Pašvaldību hartu. Tā tiek ignorēta. Satversme nosaka, ka likumi ir jāievēro, bet vesela virkne likumu tiek klaji ignorēti. Turklāt ne jau tikai plaši apspriestais Veselības finansēšanas likums – tiek ignorēts arī Zinātnes finansēšanas likums un Likums par finanšu un budžeta vadību, kur ir skaidri rakstīts – ja pašvaldībai dod kādu jaunu uzdevumu, tad jādod tam arī nauda. Pretēji šā likuma prasībām pašreizējā koalīcija lēma, ka pašvaldībai jāmaksā puse no summas 1.-4. klašu skolēnu bezmaksas ēdināšanai. Piemēram, Ventspils pašvaldībai tas izmaksās aptuveni 340 tūkstošus eiro. Tāda nauda Ventspils pilsētas budžetā nav paredzēta.

– Vai ir vēl atšķirības?

– Sestā atšķirība. Satversmes tiesa 2009. gadā ir norādījusi – un tas norādīts arī Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijās un OECD rekomendācijās, un tāda prakse ir vecajās Rietumeiropas valstīs – ka, mainot vietējo kopienu robežas, ir jāievēro sabiedrības viedoklis. Tas ir primārs. Otrkārt, jāievēro demokrātiskas procedūras. Ne viens, ne otrs attiecībā uz pašlaik plānoto pašvaldību robežu maiņu Latvijā netiek ievērots. Līdz ar to tiek pārkāpts Satversmes tiesas lēmums, starptautisko organizāciju rekomendācijas un arī Eiropas prakse. Tas viss tiek darīts pilnīgi publiski, nekautrējoties skaidri demonstrēt vairākuma spēku Saeimā. Levits šādu politiku ir akceptējis. Rezumējot – tas, kurš visskaļāk kliedz «Turiet zagli!», tas arī ir tas zaglis. Respektīvi, tie, kuri tagad visskaļāk kliedz par tiesiskumu, ir paraugs tiesiskajam nihilismam, un šo tiesisko nihilismu realizē pašreizējā valdošā koalīcija ar Valsts prezidenta atbalstu – turklāt viņš to atbalsta ne tikai klusu ciešot, bet pasakot to arī publiski.

– Valdošā koalīcija gan bija nobiedēta, kad dažās dienās tika savākti 30 000 parakstu par Saeimas atlaišanas procedūras iedarbināšanu. Bet bailes bija tikai dažas dienas. Ieraugot, ka parakstu sniegšanas aktivitāte krītas, augstprātība tūlīt pat atgriezās. Cik parakstu būtu jāsavāc, lai cinisms un augstprātība valdošajai koalīcijai pazustu?

– Pat ja notiktu referendums, nedomāju, ka šī Saeima tiks atlaista. Lielais atbalsts iepriekš pieredzētai 10. Saeimas atlaišanai bija tāpēc, ka 2008.-2009. gada dziļā ekonomiskā krīze cilvēkiem samazināja ienākumus vidēji par 30%. Cilvēki nespēja atdot kredītus, jo ķīlas vērtība samazinājās divas trīs reizes. Ļoti daudzi nokļuva ārkārtīgi smagā situācijā. Tagad tādas situācijas nav. Līdz ar to daudzus cilvēkus personīgi neskar šāda valdošās koalīcijas piedauzīgā uzvedība. Līdz ar to pašreizējā valdošā koalīcija uzskata, ka nepieciešamais balsu skaits netiks savākts. Pat ja tiks savākts parakstu skaits referenduma ierosināšanai, tas būs bez rezultāta. Līdz ar to pašreizējai koalīcijai ir garantēta četru gadu esība pie varas, izņemot vienu gadījumu – ja Bordāns, Strīķe un Jurašs pārliecināsies, ka viņi nespēs iegūt kontroli pār kādu no iepriekš minētajiem operatīvās darbības veicējiem. Tad viņi «pacels cepuri» un šī koalīcija izjuks.

– Pašreizējā valdošā koalīcija ilgstoši nevarēja vienoties par Latvijas Bankas vadītāju. Tika pausti viedokļi, ka tas ir acīmredzot tāpēc, ka vienošanās jāpanāk par visu amatu «paketi» – Latvijas Bankas prezidents, ģenerālprokurors, Augstākās tiesas priekšsēdētājs utt. Pagājušajā otrdienā tika panākta vienošanās par Latvijas Bankas vadību. Vai tas liecina, ka vienošanās ir panākta arī par visu «paketi»?

– Ja runājam par vienošanos par pilno amatu sarakstu, kādu norādījāt, tad tāds, protams, ir. Bet teikt, ka tas ir akmenī iekalts un ka visi taisās ievērot norunas – es tā nedomāju. Par katru amatu būs nežēlīga cīņa, jo īpaši par institūcijām, kuras ir operatīvās darbības subjekti vai arī uzrauga šos subjektus. Latvijas Bankas prezidenta amats ir vairāk goda amats. Šis un citi amati bankā tiek nepamatoti dāsni finansēti.

– Bet Latvijas Banku taisās apvienot ar FKTK – redz, kur represīvās funkcijas!

– Kad apvienos, tad tas būs cits stāsts. Man jautāja no koalīcijas, kuru kandidatūru es atbalstu Latvijas Bankas prezidenta amatam. Atbildēju, ka man vienalga.

– Bet par ģenerālprokurora un Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatiem?

– Attiecībā uz ģenerālprokuroru bordānisti, latviski sakot, dabūja pa purnu. Nevis vienkārši viens tiesnesis noraidīja visus viņu argumentus, bet gan Augstākās tiesas plēnums – vienbalsīgi. Tas norāda uz to, ka Bordānam ir boļševistiskā pārliecība, taču nevienam viņa vārdam nav faktoloģisku argumentu. Vēl vairāk izgāzties nav iespējams. Parādot šādu nekompetenci, Bordānam bija jāatkāpjas no tieslietu ministra amata. Ja balsis starp tiesnešiem būtu dalījušās, tad vēl varētu teikt, ka vieni domā tā, citi – tā. Bet tiesneši lēma vienbalsīgi, un lēmums jau nebija «par» Kalnmeieru, bet gan «pret» Bordānu. Cilvēki jau nav muļķi. Viņi redz šo Bordāna, Strīķes un Juraša vēlmi nopelnīt, izmantojot varas statusu. Varas dēļ un cerības dēļ kontrolēt kādu no šiem subjektiem viņi pat ir gatavi paciest pazemojumus no koalīcijas partneriem, kad neatbalstīja viņu priekšlikumus Saeimā, lai tiktu pildīti viņu priekšvēlēšanu solījumi. Nevienu viņu priekšlikumu neatbalstīja.

– Kā vērtēt Bordāna partijas izglītības ministres Ilgas Šuplinskas priekšlikumu faktiski aizliegt latviešu valodas lietošanu zinātnē?

– Tas norāda, ka valdošajā koalīcijā ir partija, no kuras izvirzītā ministre Šuplinska neatzīst Latvijas Republikas Satversmi. Tajā cita starpā teikts, ka Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda. Te pirmajam būtu jāreaģē Valsts prezidentam, atgādinot par Satversmes pantu un preambulu, kas formulē latviešu valodas vietu un lomu. Citiem vārdiem, tas ir uzbrukums latviešu valodai kā valsts valodai. Pēc būtības tad jau jārīko referendums par to, ka Latvijā turpmāk būs divas valsts valodas – latviešu un angļu. Un kur tad ir Nacionālā apvienība? Kāpēc viņi uzreiz nepieprasīja ministres demisiju, ja reiz notiek uzbrukums Satversmei, Latvijas valstiskumam un tās svētumam – valodai?

– Krievijas valdība paziņojusi, ka Krievijas uzņēmējiem līdz noteiktiem datumiem pilnībā jāpārorientējas uz Krievijas ostām. Notiek grafiku saskaņošana, kad Krievijas uzņēmēji atstās Latvijas ostas. Vai tas nozīmē Latvijas tranzītbiznesa galu?

– Krievija definēja, ka tā attīstīs savas ostas un transporta koridorus, ka atteiksies no triju Baltijas valstu ostu pakalpojumiem, ne šogad un ne pagājušogad. Tas notika jau 1997. gadā. Pirmie bija Krievijas transporta attīstības plānošanas dokumenti, kur Baltijas valstis bija iezīmētas kā balts plankums. Praktiskais solis – Baltijas cauruļvadu sistēmas izbūve uz Primorsku. 2003. gadā šis projekts tika pabeigts. Tajā laikā, atšķirībā no pašreizējās kliegšanas par gāzes tranzīta «aizgriešanu» caur Ukrainu, neviens neuzskatīja, ka tās būtu kaut kādas ekonomiskās sankcijas vai klaji naidīga politika pret Latviju. Tāpēc, ka tas neskāra bagātās rietumvalstu intereses. Viņiem par to bija nospļauties. Putina laikā jau tika apstiprināti konkrēti termiņi, līdz kuriem vajadzēja 90% no visām kravām uz un no Krievijas tikt apkalpotām Krievijas ostās. Pirmais termiņš bija 2010. gads. Tomēr kravu apgrozījums auga straujāk nekā Krievijas ostu jaudas.

– Baltijas valstu ostās nonāca šis pārpalikums, ko Krievijas ostas nevarēja apkalpot?

– Jā. Bet, ņemot vērā šos Krievijas oficiālos lēmumus un saprotot, ka tranzīts agri vai vēlu ies mazumā, mēs, rūpējoties par Ventspils ostas infrastruktūras modernizāciju un termināļu skaita palielināšanu Ventspilī, jau 2000. gadā pieņēmām atbilstošus lēmumus. Šobrīd ostā, salīdzinot ar 2000. gadu, ir par sešiem termināļiem vairāk. Mēs pieņēmām lēmumu sākt realizēt Ventspils industrializācijas politiku. Šobrīd ostas termināļos nodarbināto skaits samazinājies par 2000 cilvēkiem, bet par tikpat ir pieaudzis nodarbināto skaits apstrādājošajā rūpniecībā. Šajos procesos tagad iejaucies aukstais karš, kas izvērsies daudz lielāka mērogā, nekā tas bija PSRS laikā. Izvērsta ļoti plaša sankciju politika, kas tiešā veidā skar transportu un nobremzēja Krievijas attīstību. Līdz ar to nobremzēja arī kravu apgrozījuma pieaugumu. Tikmēr viņu ostas turpināja attīstīties. Radās papildu jaudas, kur pārcelt kravas no Baltijas ostām.

Es 2016. gada beigās informēju Ministru prezidentu Māri Kučinski par to, ka Krievija ir uzsākusi precīzu, cietu politikas realizāciju, lai piespiestu atteikties savus komersantus izmantot Latvijas ostu termināļu pakalpojumus. Skaidroju, ka šis solis negatīvi ietekmēs virkni Latvijas pilsētu – Daugavpili, Rēzekni, Rīgu, Jelgavu, Ventspili, Liepāju. Piedāvāju pat uz papīra uzrakstītu izvērstu plānu, kā risināt problēmu. Diemžēl dzirdīgas ausis nesastapu. Tajā brīdī valdīja vispārēja eiforija, ka dzelzceļā kravu apgrozījums pieaugs līdz 70 miljoniem tonnu tuvākajos piecos gados. Teicu, ka nekas tamlīdzīgs nebūs. Piemēram, šogad būs pārvadāts ap 40 miljoniem tonnu. Nākamgad būs vēl mazāk. Kāda ir Latvijas reakcija? Mēs jau nevaram samierināt Krieviju, ASV un Ukrainu, bet mēs varam koriģēt mūsu ekonomisko politiku un mēģināt rast finansiālu atbalstu no mūsu tā saucamajiem sabiedrotajiem, pirmām kārtām jau ASV. Mēs šajā aukstajā karā esam zaudētāji. Amerikāņi jau nenāks pie mums un neteiks – vai negribat miljardu? Ja neviens neprasa, tad viņi to naudu arī nedos. Nav jau arī teikts, ka dos, ja prasīs. Bet, ja neprasīs, tad pavisam noteikti nedos. Bet mūsu valsts vadītājiem no Vašingtonas vai Briseles neviens nav devis komandu pie šī jautājuma strādāt. Līdz ar to viņi pie šī jautājuma nestrādā.

– Vai jums kā pašvaldības vadītājam nerodas sajūta, ka valdība ne tikai nerunā par to, kā valstij pelnīt, bet vēl dara visu iespējamo, lai cilvēkiem šeit neļautu pelnīt? Piemēram, krasie ierobežojumi uzņēmējiem saistībā ar bankām?

– Jāsaprot cēloņseku sakarība. Amerikāņi ievieš sankcijas pret Krieviju. Tās pret Krievijas amatpersonām un buržuā īsti nestrādā. Tam par iemeslu ir tajā skaitā Baltijas, Kipras un citu valstu komercbanku darbība. Tagad ASV pie varas ir lemtspējīgs prezidents. Viņš pasaka, ka tas viss ir jāizbeidz. Amerikāņi rīkojas. Mērķis – lai sankcijas pret Krieviju un Krievijas personāžiem darbotos. Amerikāņiem nospļauties, ja pa ceļam uz definēto mērķi nomirst visas vai daļa banku Latvijā; ja no Latvijas aizmūk vai neienāk investori. Tas amerikāņus nesatrauc.

Jaunā FKTK vadītāja [Santa Purgaile] savās intervijās teica, ka Latvija no viena grāvja, kad bankās trūka īstas kontroles pār naudas plūsmām, nonākusi citā grāvī – kad notiek totāla un nesaprātīga kontu slēgšana un jaunu neatvēršana. Viņa aicināja nostāties ceļam pa vidu. Vai tas izdosies, ir no mums atkarīgs – tā nav amerikāņu vaina, ja to nespējam. Vidusceļu atrast ir liela māka. Vienmēr vieglāk iebraukt grāvī. Slidenos laika apstākļos vienmēr ir liela māka noturēties uz ceļa.

Foto: F64