Parastā gailene – drīzāk neparasta

Mežos sācies sēņu laiks, kad zaļās sūnas rotā dažādu krāsu cepurītes. Šoreiz dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis atklāj daudz interesantu faktu par vienu no sēnēm, kas Latvijas mežos plaši izplatīta un kuru pārsvarā gan zina visi – parasto gaileni Cantharellus cibarius.

LĪDZ PAT VĒLAM RUDENIM

Parastā gailene ir viena no tām sēnēm, kas augļķermeņus veido vasarā un rudenī. Tā pieskaitāma agri ievācamo sēņu „kompānijai”, jo pa kādam šīs sugas augļķermenītim nepacietīgāki sēņotāji šur tur var atrast jau zināmu laiku pirms vasaras saulgriežiem. Ja netrūkst mitruma, masveida parasto gaileņu augšana sākas jūlijā, parasti ap mēneša vidu. Augļķermeņu briedināšana turpinās līdz vēlam rudenim, un ir pavisam normāli, ja gaileņu augļķermeņi Latvijas mežos joprojām atrodami arī oktobrī un novembrī. Starp citu, dažu gad šīs sēnes augļķermeņi, ja vien nav klāti ar sniega segu, atrodami pat vēl ziemas sākumā. Parasti gan tie ir krietni agrāk izauguši veidojumi, kas aukstumā dabiski iekonservējušies un tādejādi labi saglabājušies. Parastā gailene mājo gandrīz visur, kur vien ir piemēroti apstākļi. Šī sēne sadzīvo ar daudzu sugu kokiem, vislabāk ar bērziem, eglēm, ozoliem un priedēm.

Protams, parastā gailene nav sastopama tikai Latvijā, tā izplatīta viscaur mērenā klimata joslas mežos. Tiesa, vienā otrā Eiropas valstī šī sēne kļuvusi reta, dažos reģionos pat izzudusi. Latvijā parastās gailenes apdzīvotu mežu gan ir salīdzinoši daudz.

Parastā gailene pielāgojusies dažādiem meža tipiem, aug gan jauktās, gan skujkoku, gan arī lapu koku audzēs. Taču šī sēne ar grūtībām iedzīvojas jaunradītos mežos, kas izveidoti vai izveidojušies uz lauksaimniecības zemēm, jo gailenei tīk, ka zem jaunā meža atrodas veca meža paliekas.

VIEGLI IERAUDZĪT UN ATPAZĪT

Gailenes Latvijas mežos ir bieži sastopamas un viegli atpazīstamas. Raksturīgi, ka starp kātiņu un cepurīti gailenei nav zīmīga norobežojuma – pāreja no vienas daļas uz otru ir pakāpeniska. Augļķermeņu cepurītes apakšpusi dekorē glīts krokojums. Attīstoties cepurīte mainās: sākumā tā parasti ir ieapaļa, ar ielocītu malu, pēc tam kļūst vairāk vai mazāk (atkarībā no brieduma) piltuvveidīga un viļņota. Augļķermeņu krāsa pamatā ir dzeltena, kas variē no bāli dzeltenas līdz koši oranžai. Virszemē augļķermeņi parasti parādās vairāki vienkop, nereti visai daudzskaitlīgās grupās. Biežāk šīs grupas ir haotiskas, taču reizēm augļķermeņi mēdz būt izkārtoti rindās vai apļos.

GAILEŅU MĀSAS

Starp citu, parastā gailene nav vienīgā Latvijas gailene. Mūsu mežos piemājo arī zeltkāta gailene, sekstainā gailene, daudz retāk atrodamā ametista gailene, tāpat visai retā bālā gailene un samērā retā pelēkā gailene. Visu šo sugu gailenes, tāpat kā parastās gailenes, ir ēdamas bez novārīšanas. Cep un ēd!

Visai līdzīgas pelēkajai gailenei ir gailenēm radniecīgās viļņotās pataurenes, rudens taurenes, kā arī pie mums reti atrodamās violetās cūkauses augļķermeņi.

Savukārt parastajai gailenei līdzīgas ir dzeltensarkanās negailenes jeb neīstās gailenes – tās gan nav ieteicams izmantot uzturā. Raugoties no augšpuses, līdzība ar parastās gailenes augļķermeņiem saskatāma arī dzeltenās kliņģerenes un rūsganās kliņģerenes augļķermeņos.

RUDENS DELIKATESE

Eiropā parasto gaileni kulinārijā izmanto jau kopš Romas impērijas laika. Mūsdienās parastā gailene tiek vērtēta kā augstvērtīga ēdamā sēne, kurai dažviet piešķirts pat delikateses statuss. Tās augļķermeņiem piemīt mazliet skābena, viegli pikanta garša un it kā negatavu riekstu, it kā ieskābušu augļu smaržai līdzīgs aromāts.

Salīdzinot ar daudzām citām ēdamajām sēnēm, nedz īstās gailenes, nedz to neindīgās līdzinieces nav sātīgs ēdiens, tām nav īpaši augsta enerģētiskā vērtība. Toties gaileņu pluss – tās nesatur toksīnus! Tāpēc šīs sēnes drīkst lietot uzturā bez iepriekšējas novārīšanas, bet svaigi ceptas vai pat tikai apceptas. Gailenes droši var lietot arī kaltētas. Tieši kaltēšanas laikā sēņu augļķermeņi zaudē vismazāk garšas un arī smaržas, tāpēc ilgstošākai uzglabāšanai sēnes ieteicams sagatavot tieši kaltējot. Apstrādājot gaileņu augļķermeņus rūpnieciski, kaltēšanu aizstāj ar mākslīgu žāvēšanu, pēc kuras produkcija parasti tiek pārvērsta sēņu pulverī.

TIRGOTĀJU IECIENĪTAS

Rūpnieciskās pārstrādes vajadzībām Latvijas mežos siltajā sezonā parastās gailenes ik gadu tiek ievāktas lielā daudzumā. Gailenes ir pieprasītas gan vietējā, gan globālajā tirgū. Bet kāpēc daudzus no sēņu uzpircējiem interesē galvenokārt tikai gailenes? Viens no iemesliem – gaileņu augļķermeņi, atšķirībā no vairākuma citu populāro ēdamo sēņu augļķermeņiem, arī tad, kad ir jau izauguši un nobrieduši, vēl joprojām ļoti ilgi paliek nesadalījušies. Nogrieztas, gailenes nezaudē konsistenci un izturību, tāpēc bez jebkādas apstrādes var samērā ilgstoši tikt uzglabātas svaigas. Turklāt gailenes ir arī viegli transportējamas, tāpēc labi derīgas eksportam.

Tāpat nozīme ir arī faktam, ka šo sēņu augļķermeņi parasti nav gliemežu apgrauzti (gailenēs varētu nepietiek šiem dzīvniekiem nepieciešamo barības vielu). Vēl svarīgāk: gaileņu augļķermeņi pavisam reti mēdz būt tārpaini, tajās retumis mitinās vien sprakšķu pēcnācēji, tautā saukti par drātstārpiem. Gandrīz nevienas sugas insektu jaunā paaudze nedzīvo gailenēs, jo gailenēs lielākā koncentrācijā nekā daudzās citās sēnēs ir hitināze – ferments, kas labi šķeļ hitīnu – svarīgāko no kukaiņu ķermeņa apvalku veidojošajām vielām. Nokļūstot koncentrētas hitināzes ietekmē, hitīns ātri sadalās. Sprakšķu kāpuru ārējais apvalks ir samērā biezs un vēl citādi stiprināts, tāpēc nav hitināzei „pa zobam”.