Savā retorikā premjers Kariņš pietuvojies Ulmaņa teiktajam pēc 1934. gada valsts apvērsuma

Spriedzei starp politiskajām partijām pieaugot, arvien lielākas šaubas rodas par premjera Krišjāņa Kariņa (JV) valdības stabilitāti. Kamēr politiskie partneri paziņojuši, ka sagaida no Kariņa priekšlikumus, kā nodrošināt stabilitāti valdībā, Kariņš savā retorikā gluži vai pietuvojies bijušajam Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, pārmetot partijām savtīgas intereses un ar to attaisnojot savu 1934. gada 15. maija apvērsumu.

Pirms 87 gadiem, 16. maijā, Ulmanis, skaidrojot savu nostāju par to, kāpēc viņš izbeidza Latvijas parlamentāro demokrātiju un izveidoja savu autoritāro režīmu, radio uzrunā tautai sacīja: “Mēs augsim un iesim pretī pilnībai, tādēļ valstij jānostāda pirmā vietā rūpes par tautu un valsti – par valsts saimniecību, par valsts drošību un kārtību. Tautas un valsts lietas līdz šim izšķīra partijas – izšķīra savās egoistiskajās interesēs, dažkārt negausīgās interesēs.”

Tagad diezgan līdzīgi izteicies Kariņš, nesen intervijā LTV raidījumā “Rīta Panorāma” sakot, ka “es aicinu politiskos partnerus dziļi ieelpot, padomāt divreiz, pirms kaut ko griež, un padomāt, vai tieši partiju šauru interešu dēļ ir vērts destabilizēt valdību un valsti”.

Vai šeit nav zināma līdzība ar autoritāro vadoni Ulmani, kas savulaik aicināja partijas atteikties no savām šaurajām interesēm it kā par labu valstij? Tagad Kariņš aicina uz to pašu, lai saglabātu valdības stabilitāti.

Kā zināms, parlamentārā demokrātija Latvijā sākās ar Satversmes sapulces ievēlēšanu 1920. gada 1. maijā un beidzās ar 4. Saeimas padzīšanu pēc 1934. gada 15. maijā veiktā Ulmaņa apvērsuma. Šajos gados darbojās vairāki desmiti partiju, kuras balstījās uz dažādām ideoloģijām, un tāpat kā šodien ar parlamentāro demokrātiju bija saprotams tas, ka pilsoņu griba tiek pārstāvēta parlamentā jeb Saeimā.

Pirmās bažas par to, ka Saeima un valdība sākusi iet katra savu ceļu, sekoja pēc Saeimas pretējā balsojuma par āra terašu atvēršanu. Valsts prezidents Egils Levits visai asi norādījis, ka “tas bija viens parlamentārs negadījums. Tā tas nedrīkstētu parlamentārā demokrātijā būt,” kamēr Kariņš uzsvēra, ka “daudziem deputātiem ir bažas, kā ies vēlēšanās, tāpēc ir vēlme palielināt savu popularitāti”.

Vai tas nozīmē, ka Kārļa Ulmaņa idejas joprojām dzīvas un radušas mājvietu premjera Kariņa galvā? Vai arī pēkšņā līdzība ar Ulmaņa sacīto ir tikai sakritība, ko lielākā daļa mediju centīsies ignorēt un norakstīt uz kārtējo sarežģīto laiku valdībā un sabiedrībā?