Ar esošo koalīciju Kariņa ieplānotās reformas draud izgāzties

Valsts prezidenta vēlēšanas rosinājušas arī zināmas pārmaiņas koalīcijā, daudz stingrāku mugurkaulu nodemonstrējis arī premjers Krišjānis Kariņš un citi “Jaunās Vienotības” politiķi. Ja pirmie Kariņa premjerēšanas gadi pagāja zināmā Covid-19 ēnā, kas līdzi nesa lielu kritikas devu pret valdību, tad, izskatās, ka “Jaunā Vienotība” beidzot ir sākusi darbu pie tā, lai risinātu jautājumus, kas sabiedrību uztrauc daudz vairāk par papildus vakcīnu devām un aizslēgtiem lielveikaliem.

Tūlīt pēc Rinkēviča ievēlēšanas Kariņš pacēla jautājumu par reformām un nosauca vairākus citus iestrēgušus jautājumus, kas neiet uz priekšu un kuru risināšanai viņa ieskatā palīdzētu plašāka koalīcija. “Man galvenais ir koncentrēties uz programmu, uz darbiem, jo man ir viedoklis – ja man jāvelk vezums, man vienkārši vajag tos, kuri palīdzēs to vezumu vilkt,” sacīja Kariņš.

Starp nosauktajiem problēmjautājumiem izskanēja gan valsts uzņēmumu akciju kotēšana biržā, gan kapitālsabiedrību pārvaldība, gan Stambulas konvencijas un kopdzīves likuma pieņemšana.

Pret atsevišķām reformām kategoriski iebilst valdībā esošie Apvienotais saraksts un Nacionālā apvienībā, kas mudinājis izplatīties ziņām par plašāku koalīciju, kura ātrāk spētu veikt svarīgus uzdevumus kā tautsaimniecībā, tā arī sociālajā jomā.

Jāatzīst, ka jau iepriekš novērots, ka ar sarunām esošajā koalīcijā veicas slikti – izskanējuši pat aicinājumi tiem, kas nepiekrīt reformām, atstāt savus amatus. “Ja kāds ministrs nav gatavs veikt reformas, aicinu pēc šīs sēdes paziņot man. Atbrīvosim vietu, atradīsim kādu, kurš ir,” ass savos izteikumos reiz bija Kariņš.

Ja esošajā koalīcijā trūkst vienprātības par darāmajiem darbiem un nepārtraukti ir grūtības pieņemt vienotus lēmumus, tad jāatzīst, ka Kariņa piedāvājums par koalīcijas iespējamo paplašināšanu, iespējams, šajā situācijā būtu pat labākais risinājums, ja pieņemam, ka politiķu uzdevums tomēr ir strādāt visas sabiedrības labā, nevis katram vilkt deķīti uz savu pusi.

Protams, ka arī Kariņam būtu daudz ērtāk visu atstāt kā tas ir, bet diez vai tas varētu palīdzēt reformas paveikt ātrāk un veiksmīgāk. Līdz ar to sanāk, ka Kariņam tomēr varētu nākties pieņemt atbildīgu lēmumu pat tad, ja tas prasītu fundamentālu koalīcijas sastāva nomaiņu.

Un, lai arī esošā apņēmība strādāt pie jaunām reformām, tai skaitā pie skolu tīkla un veselības aprūpes reformām, ir tikai neliels solītis uz priekšu, tas tomēr ir apsveicams, jo liecina, ka “Jaunā Vienotība” ir uz pareizā ceļa. Vienlaikus gan reformu izpildi varētu aizēnot esošās koalīcijas nespēja vienoties par veicamajiem darbiem, kas savukārt liek uzdot loģisku jautājumu – vai visi esošās koalīcijas pārstāvji ir gatavi strādāt tautas labā vai tomēr – tikai apmierināt savas intereses?