Drošības eksperts: Antivakseri nemaz nav antivakseri

Tas bija parasts darba dienas rīts, kad es atcerējos pirmajā studiju gadā klausīto kursu par sociālo spriedzi. To pasniedza leģendārais tiesībsargājošo iestāžu akadēmiķis un pamatlicējs – Leonīds Makans. Tolaik vēl biju pavisam jauns vīrietis, kas tikko no vidusskolas sola nonācis augstskolā.

Strauji nomainot izglītības vidi un no vidusskolas relatīvi vieglo tematu pāriešanas pie ārkārtīgi sarežģītiem konceptiem kā sociālā drošība tolaik šķita grūta, bet šodienas gaismā viss top skaidrs.

Sociālā spriedze un tās ietekme uz mūsu ikdienu

Sociālā spriedze ir viedokļu atšķirības vai nesaskaņas, kas rada naidīgumu vai izraisa nemieru atsevišķu sabiedrības indivīdu vai indivīdu grupu starpā. Sociālo spriedzi saprot, kā sindromu, kurš visvairāk un tieši ietekmē sociālo drošību. Tas raksturo dažādu sabiedrības grupu adaptācijas vai dezadaptācijas spējas (pielāgošanās spējas) reaģējot uz dažādām ikdienas grūtībām, piemēram, attālināto darbu, algas samazinājumu, lokdauniem u.tml.

Ja sabiedrībā ir sociālā spriedze, tad to var novērot dēļ tās izpausmes, kas visbiežāk ir – ievērojams neapmierinātības pieaugums, sociālie konflikti, neuzticība valsts pārvaldei, demogrāfiska rakstura problēmas u.c.

Kā kompensējošas reakcijas uz sociālās spriedzes izpausmēm – agresijas pieaugums(t.sk. kriminalitātes pieaugums), ienaidnieka meklēšana, iracionalitātes pieaugums.

Faktiski sociālā spriedze apraksturo to situāciju, kas rodas brīžos, kad sabiedrībā notiek izmaiņas, kurai liela daļa sabiedrības nespēj laicīgi pielāgoties, jo tās ir pārāk straujas vai pārāk neērtas.

Sabiedrībai ir grūtības pielāgoties Covid-19 ieviestajām izmaiņām

Atbildīga valsts politika pieprasa stingru un strauju rīcību Covid-19 apkarošanas sakarā, kā lokdaunus, sociālo distancēšanos, attālināto darbu, maskas, dezinfekciju, sabiedrības informēšanu un virkni citas izmaiņas mūsu ikdienā. Izturīgākajiem mūsu sabiedrībā tas nešķiet problemātiski, jo pastāv apziņa “tam jātiek cauri”, un pirmšķietami gribas teikt, ka valdības un medicīnas pārstāvji gana daudz sevi norūdījuši tāpēc arī ierobežojumi nerada tiem tādu spriedzi, kā tantei Bauskā.

Tomēr tantei Bauskā šie ierobežojumi iestājušies tik pēkšņi un sāpīgi, ka viņa nespēj pielāgoties straujajām pārmaiņām. Vairs nevar doties satikt savus mazbērnus, vairs nevar kopā dziedāt vietējā korī, sabiedriskajā transportā un iekštelpās jālieto sejas maskas, kas apgrūtina elpošanu, un visam pa virsu pašas veselības saasināšanās un vientulības radītā nomāktība. Tantei Bauskā rodās dezadaptācijas radīta spriedze.

Tieši šīs ieviestās izmaiņas, kas neļauj vai apgrūtina veikt ierastās lietas rada to apjukumu, kas liek cilvēkiem kompensēt spriedzi – kļūt agresīviem, tiek meklēts ienaidnieks (Pavļuts, Levits, Kariņš utt.), pieaug ticība sazvērestībām un visam, ko “viena tante teica” un ko dzirdēja no kaimiņa-māsas-kolēģa-meitas-drauga pieredzes.

Antivakseri neiestājas pret vakcīnām, bet pret straujām pārmaiņām

Lielais vairums no covid-19 noliedzējiem, antivakseriem un citiem līdzīgi domājošajiem ir situācijas upuri, kuri lielajā informācijas gūzmā, situācijas apjukumā un spriedzē, kā evakuācijas zīmi sadūmotā telpā, ir ieraudzījuši tos, kas iestājas pret pārmaiņām. Dažādus atmiņūdeņu tirgotājus, caurkritušus uzņēmējus un politiķus, bačatas dejotājus un oportūnistus, kuriem paši iedzīvotāji, ne-covid apstākļos, nekādā gadījumā neuzticētos vai par viņu izteikumiem viegli pasmīkņātu.

Covid-19 sazvērestības teorijas ir tik iracionālas, ka tās izgāžas ne pie to pamattēžu atspēkošanas, bet pie cita fakta, gluži kā ar plakanās zemes sazvērestības piekritējiem – pasaulē ir ~195 valstis, 0,6% no visiem iedzīvotājiem pasaulē ir medicīnas darbinieki – (aptuveni) 47,4 miljoni cilvēku – pieskaitām valdības darbiniekus un covid-19 apkarošanas vadībā iesaistītās profesijas – tie noteikti pārsniedz 50 miljonus. Jebkuram racionālam cilvēkam ir jāuzdod vienkāršs jautājums – vai tiešām visi šie 50+ miljoni (lielākā daļa augsti izglītoti) cilvēki ir uzpirkti, meļi, krāpnieki un nodevēji, kas apzināti vienojušies slēpt Covid-19 neesamību un vakcinācijas ļauno plānu? Racionālam cilvēkam skaidri saprotams, ka nē. Tas nav iespējams.

Iracionālis tūlīt teiks – bet ir taču mediķi un zinātnieki, kas atklāj šo sazvērestību! “Kas beidzot pasaka kā ir!”. Jā, nu, gadās taču arī pa kādam mediķim un zinātniekam, kas netur spriedzi vai tādi, kas apzināti izmanto šo sabiedrības satraukumu, lai sevi popularizētu vai, kuru izteikumi tiek apzināti sagrozīti – bet tā ir absolūti minimālākā daļa no visa medicīnas un medicīnas zinātnes personāla un viņu izteikumiem sekot var tikai tie, kas meklē citu atbildi uz šo situāciju.

Papildus problēma šajā iracionalitātē ir tā, ka tuvojās nākošās vēlēšanas un pastāv risks Saeimā iekļūt partijām, kuru līderi atklāti pasaka, ka “NATO nav vajadzīgs”, “Putins ir malacis”, “Lukašenko rīkojās kā piemērs” un kuri, tai skaitā, sadarbojas gan ar pretvalstiskām organizācijām gan tikuši sodīti par korupciju, pretvalstiskiem uzskatiem un citiem pārkāpumiem.

Ko darīt, lai mazinātu iracionālo domāšanu

Šis ir sarežģīts jautājums, taču man kā drošības industrijas pārstāvim ir pāris ieteikumi:

1. Informācija ir jāvienkāršo. Šobrīd ierobežojumu ir tik daudz, ka tieši tas daudzums rada spriedzi. Komunikācijas profesionāļiem jādomā, kā nodot tikai galvenos naratīvus un pēc iespējas īsākā formā. Tas pats attiecas uz valdības pārstāvjiem. Skaidrošana ir efektīva tikai individuālās sarunās.
2. Jāvienkāršo ierobežojumi. Gaidāmais plāns par “ātri ciet – ātri vaļā” šķiet vienkāršs un darbotos kā zaļā un sarkanā gaisma, bet šeit atkal straujuma moments – tas var radīt papildus spriedzi, šķiet labāks ir ieņemtais kurss par pakāpeniskām pārmaiņām, taču lielākos blokos – vai nu viss darbojas vai viss ciet. Mazāk apjukuma – jo labāk.
3. Jāievieš reģionālais princips. Pirmajā vilnī ļoti izteikta bija cilvēku izbraukšana no Rīgas un citām lielpilsētām. Arī šis var būt uzvaras mirklis – varam atdzīvināt laukus, mudinot cilvēkus izbraukt. Svaigs gaiss, mazāk cilvēku pulcēšanās vietu, reģionālais tūrisms. Jāatmet aicinājumi nedoties pie vecvecākiem uz laukiem – vajag mudināt to darīt pirms nākošā viļņa.
4. Robežas jātur ciet. Tūrisms cietīs, bet 3. punkts to mīkstinās, taču salu valstis ir parādījušas piemēru cik veiksmīgi veselas valsts izolācija var strādāt. Austrālija un Grenlande bija labi piemēri (līdz atvēra robežas.)

Katram, kas sastopas ar antivakseriem aicinu viņus saprast. Bet nevis sazvērestības teorijas, bet to kāpēc viņi tā domā. Palīdziet viens otram ar pielāgošanos un ikdienas lietām un Jūs redzēsiet – cilvēki aizmirsīs arī sekot visādiem kūdītājiem, slavas meklētājiem un caurkritušajiem politiķiem. Taču tiem, kas tic sazvērestībai – es Jūs saprotu, neatmetiet cerību, būs labāk!

Kārlis Apalups,

Drošības uzņēmuma “ZEVS Security Consulting” vadītājs, Drošības medija “Par drošību!” vadītājs, ”Drošības profesionāļu asociācijas” valdes loceklis un drošības pasniedzējs.